MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

— Jā, Dievs — viss, viss — Dievs, Dievs — labs, matērijas nav, Gars, Kauli, Patiesība.

— Tagad man viss skaidrs.

— Kristīgajā Zinātnē nav nekā tāda, kas nebūtu saprotams; jo Dievs ir viens, Laiks ir viens, Individualitāte ir viena un var būt viena no daudzām sev līdzīgām, kā, piemēram, atsevišķs cilvēks, atsevišķs zirgs; kamēr Dievs ir viens, tas nav viens no sev līdzīgiem, bet viens pats, bez kādiem sev līdzīgiem.

— Tās ir cildenas domas. Tās iekvēlina manī alkas uzzināt vēl vairāk. Kā Kristīgā Zinātne izskaidro sistemātiskā duālisma garīgo attieksmi pret nejaušām novirzēm?

— Kristīgā Zinātne apgriež otrādi šķietamās attiecības starp Dvēseli un miesu — tāpat kā astronomija apgriež otrādi cilvēka priekšstatu par saules sistēmas kustību — un padara ķermeni par Gara piedēkli. Tāpat kā Zeme griežas un Saule ir nekustīga (lai gan, vērojot saullēktu, ir tikpat kā neiespējami noticēt, ka tā nelec), tāpat ķermenis ir tikai miera stāvoklī esošā Gara pazemīgais kalps, kaut arī mūsu aprobežotajam prātam viss šķiet otrādi; taču mēs nemūžam to neizpratīsim, ja uzskatī­sim, ka dvēsele mīt ķermenī vai gars matērijā un ka cilvēks ir daļa no neapgarotās pasaules. Dvēsele ir Dievs, nemainīgs un mūžīgs; cilvēks eksistē līdzās dvēselei, to atspoguļodams, jo Visa Pirmsākums ir Viss Esošais, un Viss Esošais ietver Vien- patni, Dvēsele — Garu, Gars — Dvēseli, Mīlestību, Saprātu, Kaulus, Aknas, vienas no daudzām tādām pašām, vienas vienī­gās, kurām citu līdzīgu nav.

— Kā cēlusies Kristīgā Zinātne? Vai tā ir Dieva dāvana vai arī uzradusies pati no sevis?

— Zināmā mērā — Dieva dāvana, tas ir, proti, tās varenība ir no Viņa, taču par šīs varenības un tās sūtības atklāšanu jā­pateicas kādai amerikāņu lēdijai.

— Vai patiesi? Kad tas notika?

— Tūkstoš astoņi simti sešdesmit sestajā gadā. Tas ir ne­mirstīgais laiks, kad sāpes, slimības un nāve uz mūžu mūžiem izgaisa no zemes virsas. Tas ir, izgaisa tās ilūzijas, kuras dēvē šais vārdos. Pašas parādības nekad nav pastāvējušas; tāpēc, tikko atklāja, ka tās neeksistē, kļūdainos priekšstatus bija viegli izklīdināt no mūsu apziņas. Diženā atklājuma vēsture un būtība apcerēta šinī grāmatiņā un . ..

— Vai grāmatu sarakstījusi minētā lēdija?

— Jā, to sarakstījusi viņa, viņa pati no sākuma līdz galam. Grāmatas virsraksts skan «Zinātne un veselība līdz ar padom­nieku Svēto Rakstu tulkošanai», jo lēdija komentē bībeli; agrāk neviens to nesaprata. Pat divpadsmit apustuļi ne. Tā sākas šādi… es jums palasīšu.

Tomēr viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi acenes.

— Nekas, nav svarīgi, — viņa sacīja. — Atceros, kas tur bija teikts, patiesību sakot, visi Kristīgie Zinātnieki māk šo grāmatu no galvas; tas nepieciešams mūsu praksē. Citādi mēs pieļautu kļūdas un nodarītu ļaunumu. Viņa iesāk šādi: «1866. gadā es atklāju Metafiziskās Dziedniecības Zinātni un nosaucu to par Kristīgo Zinātni.» Un viņa turpina — un, manuprāt, turpina lieliski: «Kristīgā Zinātne iedveš reliģijai un medicīnai dievišķīgāku raksturu un būtību, jauni spārni top doti ticībai un saprātam, un domas nāk saskarē tieši ar Dievu.» Tādi ir viņas vārdi — ne pielikt, ne atņemt.

— Eleganti teikts. Un cik spīdoša ideja — apprecināt reln ģiju ar medicīnu, nevis kā senos laikos — medicīnu ar kapraci; jo reliģija un medicīna, būdamas visas garīgās un miesīgās veselības pamats, cieši sader kopā. Kādas zāles jūs parakstāt parastajām slimībām, piemēram …

— Mēs nekad un nekādos apstākļos neparakstām zāles! Mēs …

— Bet, kundze, tur taču sacits …

— Man nav nekādas daļas, kas tur sacīts, un es par to ne­vēlos runāt.

— Piedodiet, ja esmu jūs apvainojis, bet, redziet, jūsu pie­zīme man šķita zināmā mērā pretrunīga un …

— Kristīgajā Zinātnē nav nekādu pretrunu. Tas ir neiespē­jami, jebšu šī Zinātne ir absolūta. Citādi nevar būt, jo tā nāk tiešā ceļā no Visa Pirmsākuma un Visuaptverošās Būtnes, kā ari no Dvēseles, Kauliem, Patiesības — vienas no daudzām, vie­nas vienīgas, kurai līdzīgu nav. Tā ir matemātika, kura attīrīta no matērijas sārņiem un apveltīta ar garu.

— To es saprotu, bet…

— Tā balstās uz Apodiktiskā Principa nesatricināmā pa­mata.

Veltīgi pūloties iekļūt manā paurī, šis vārds apdauzījās ap to plakans, un es maķenīt apdullu, taču, pirms paspēju pavaicāt, kāds tam sakars ar pārējo, viņa jau steidzās sniegt vajadzīgos paskaidrojumus.

— Sis Apodiktiskais Princips ir Zinātniskās Gara Dziednie­cības absolūtais Princips, Visuvarenais Valdnieks, kas atsva­bina cilvēka bērnus no sāpēm, kaitēm, iznīcības un jebkura ļau­numa, kam lemta miesa.

— Droši vien taču ne no katra Jaunuma, ne no katra iznīcī­bas veida?

— No jebkura un katra; izņēmumu nav; tādas lietas kā iz­nīcības nemaz nav — tā ir nereāla, tā nemaz neeksistē.

— Bet bez brillēm jūsu vājā redze neļauj jums …

— Mana redze nevar būt vāja; nekas nevar būt vājš; Gars ir valdnieks, un Gars nepieļauj nekam pasliktināties.

Viņu bija pārņēmusi Trešās Pakāpes iedvesma, tāpēc nebija nekādas jēgas turpināt jautājumu apspriest. Sāku runāt par citu tematu un pavaicāju vēl šo to, kas attiecas uz Zinātnes Atklājēju.

— Vai šī zinātne tapa atklāta pēkšņi kā Klondaika vai arī pēc ilgām pārdomām un meklējumiem kā Amerika?

— Jūsu salīdzinājumi ir zaimu pilni, jebšu tie attiecas uz nīcīgām lietām — bet lai paliek. Atbildēšu jums ar Atklājējas pašas vārdiem: «Dievs savā žēlsirdībā ilgus gadus gatavoja mani, lai es beidzot būtu cienīga saņemt Zinātniskās Gara Dziedniecības absolūto Principu.»

— Ak ilgus gadus. Cik īsti?

— Astoņpadsmit gadsimtus!

— Dievs — Viss, Viss — Dievs, Dievs — Labums, Patie­sība, Kauli, Aknas, vienas no daudzām un vienīgās, kam citu līdzīgu nav, — jūsu paskaidrojums mani patiešām satriec!

— Jums ir pamats būt pārsteigtam, ser. Taču tā ir skaidra patiesība. Sī amerikāņu lēdija, mūsu cienījamā un svētā Dibi­nātāja, nepārprotami pieminēta Jāņa atklāsmes grāmatas div­padsmitajā nodaļā, kur pareģota viņas atnākšana; svētā Jāņa norādījums ir skaidrāks par skaidru, vienīgais papildinājums varētu būt viņas īstā vārda nosaukšana.

— Cik neticami, cik brīnišķīgi!

— Citēšu viņas pašas vārdus no Padomnieka Svēto Rakstu tulkošanai: «Jāņa parādīšanas grāmatas divpadsmitā nodaļa satur ipašu mājienu uz mūsu deviņpadsmito gadsimtu.» Vai re­dzat? Apdomājiet to un labi iegaumējiet.

— Bet… e — ko tas nozīmē?

— Klausieties, tad uzzināsiet. Es atkal citēju viņas iedves­mas pilnos vārdus: «Nodaļā, kur stāstīts par sestā zīmoga at­darīšanu, kas notika sešus tūkstošus gadus pēc Ādama dzimša­nas, atrodam kādu raksturīgu piezīmi, kura tieši attiecas uz mūsu laikmetu. Tā skan šādi:

Jāņa parādīšanas grāmata, 12. nodaļa, 1. pants. Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēness apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm.

Tā ir mūsu Vadone, mūsu Māte, mūsu Kristīgās Zinātnes Atklājēja — nekas nevar būt skaidrāks, nekas nevar būt nepār­protamāks. Un ievērojiet vēl šo:

Jāņa parādīšanas grāmata, 12. nodaļa, 6. pants. Un tā sieva bēdza uz tuksnesi, kur tai bija no Dieva sataisīta vieta.