MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

neskaidra un, velti nešķiežot laiku un nepatērējot itin nekādus garīgus pūliņus, ienes tajā apskaidrību no viena gala līdz ot­ram, maina un uzlabo aprakstīto notikumu nozīmi, pēc tam tos autoritatīvi iztulko un pierāda, lietojot apmēram tādas pašas formulas kā «Lai top gaisma!» un «Tad tapa gaisma!». Pirmo reizi kopš radīšanas rītausmas pasaules telpu piekliedz tik paš­apmierināta, nekaunīga un pavēlnieciska Balss 1 .

1 1903. gada janvāri. Pirmo reizi lasot vienalga kādu grāmatu ar jaunu un neparastu terminoloģiju, lasītājs droši vien būs samulsis un noskaņots uz sarkasmu. Taču es, kas pēdējo divu mēnešu laikā, cītīgi nododamies studijām, esmu tīri labi iepazinies ar «Zinātnes un Veselības» speciālo terminoloģiju, vairs nedomāju, ka šī darba būtību būtu grūti izprast. (M. T.)

P. S. Gudrība, ko esmu iemantojis no iepriekšminētajām domām, ir jau izdarījusi man pakalpojumu un aiztaupījusi nepatikšanas. Apmēram pirms mēneša no kādas mūsu universitātes saņēmu doktora Edvorda Antonija Spit- ckas traktātu par «Dažādu rasu smadzeņu anatomiju». Nospriedu, ka univer­sitāte vēlas dzirdēt manas domas, jutos visai glaimots par šo uzmanību un aizrakstīju, ka atbildēšu, cik ātri vien spēšu. Tovakar metu pie malas rakņā- šanos pa Kristīgo Zinātni, kas mani bezgala nogurdināja un atņēma jebkuras cerības, un ķēros pie jaunā darba. Uzrakstīju dedzīgu noda|u un grasījos nā­kamajā dienā savu atsauksmi pabeigt, taču tad man vajadzēja uz nedēļu aizbraukt, un drīz manus prātus jau aizņēma citas intereses. Pagāja gandrīz vesels mēnesis, kamēr beidzot šodien atkal atsāku rakstu par smadzenēm. Pa šo laiku pār mani bija nākusi jauna gudrība, un es pārlasīju uzrakstīto, sarkdams kaunā. Sapratu, ka esmu ķēries pie darba pilnīgi nepareizā noska­ņojumā, nemaz nejuzdams to cieņu un objektivitāti, ko tas likumīgi pelnījis. Iesildīdamies biju analizējis šādu rindkopu:

«Parietālo un okciptālo smadzeņu daivu rievas (laterālā virsma). P o s t- centrālais rievu komplekss. Sajā smadzeņu puslodē postcentrā- lās un subcentrālās rievas savienojas, veidojot vienu nepārtrauktu rievu, kas sasniedz 8,5 centimetru garumu. Dorsālajā daļā rieva sadalās, veidojot kroku, ko iezīmē paracentrālās rievas kaudālais gals. Postcentrālās rievas kaudālo galu sasaista transparietālā kroka. Paracentrālās rievas kaudālais gals savie­nots ar transparietālo kroku. No kombinētās rievas iziet pavisam pieci atzarojumi. Viens vadums atdala to no parietālās, otrs no centrālās rievas.»

Tagad liekos sev nožēlojams, atceroties, cik negants kļuvu, to lasot, un ar kādu nicību rakstīju atsauksmi. Teicu, ka šāds stils dara autoram tikai kaunu; ka tas ir samocīts, juceklīgs un dažviet neapvaldīts, ka tēmas trak­tējums ir pārāk sarežģīts, kļūdains un gandrīz vienmēr iedzen lasītāju strup­ceļā; ka darbam trūkst ne tikvien vienkāršības, bet arī pietiekami laba vārdu krājuma; ka autors pārāk klaji parāda savas jūtas; ka gadījumā, ja man būtu suns, kas tik aplami satrauktos un zaudētu galvu tāda mierīga jautā­juma kā Smadzeņu Anatomijas dēļ, es nemaksātu vairs par viņu nodokli; nonācis līdz šai vietai, uztraucos arī pats un pamatīgi izgāzu savas dusmas par šīm sunisko jaukteņu vājprātībām, un pavēstīju, ka cilvēks tikpat labi varētu mēģināt izprast Zinātni un Veselību.

Tagad es zinu, kur rodams izskaidrojums, un priecājos par pārtraukumu, kas aizkavēja mani nosūtīt savu spriedumu uz universitāti. Man šermuļi skrien pār kauliem, kad iedomājos, kādu iespaidu šie cilvēki būtu no manis guvuši. (M. T.)

Neviens nešaubās — un es jau nu itin nemaz ne, — ka prāts spēcīgi ietekmē miesu. Kopš laika gala burvis, sapņu tulks, nā­kotnes pareģotājs, šarlatāns, pūšļotājs, tautas dziednieks, iz­glītots ārsts, mesmerists un hipnotizētājs izmantojuši pacienta iztēli kā palīgu savā darbā. Viņi visi atzinuši šā spēka varenību un noderīgumu. Ārsti izdziedē daudzus slimniekus ar maizes tabletēm; viņi zina, ka tad, kad slimība ir tikai iedomas, pa­cienta ticība ārstam piešķir maizes tabletēm brīnumainu spēku.

Ticība ārstam. Varbūt te ir tas āķis. Vismaz tā izskatās. Se­nos laikos ķēniņš izārstēja vāti, tikai pieskaroties tai ar savu ķēnišķīgo roku. Viņš bieži vien veica šai jomā tīros brīnumus. Vai viņa sulainis to būtu varējis izdarīt? Nē, pats savās drēbēs tērpies, ne. Vai viņš būtu varējis to izdarīt, pārģērbies par ķēniņu? Manuprāt, par to nav ko šaubīties. Pēc manām domām, varam būt pārliecināti, ka jebkurā gadījumā dziedētājs nebija vis ķēniņa pieskāriens, bet pacienta ticība ķēniņa pieskāriena spēkam. Cilvēki ir patiesi lieliski izārstējušies ar svēto relikviju palīdzību. Vai nav pieļaujams, ka jebkuri citi kauli būtu veikuši to pašu, ja apmaiņa notiktu, slimajam nezinot? Kad biju zēns, piecas jūdzes no mūsu ciemata dzīvoja kāda fermera sieva, kas bija ārkārtīgi slavena kā dziedniece, kura ārstē ar ticības palī­dzību, — tā viņa sevi sauca. Sirdzēji nāca pie viņas no visām malām, un viņa uzlika tiem savu roku un teica: «Tici — tas ir viss, kas vajadzīgs,» — un tie devās projām, aizmirsuši savu slimību. Viņa nebija reliģioza sieviete un nepretendēja ne uz kā­diem pārdabiskiem spēkiem, teikdama, ka visu veicot pacienta ticība viņas spēkam. Vairākas reizes redzēju, kā viņa vienā acu­mirklī izdziedēja negantas zobu sāpes. Paciente bija mana māte. Austrijā dzīvo kāds zemnieks, kurš no šā amata gūst smuku peļņu un dziedē kā augstus, tā zemus. Sad tad viņu iebāž ķurķī, jo viņš taču praktizē bez diploma, bet, kad viņš iznāk ārā, vei­kals atkal plaukst, jo viņš strādā neapstrīdami veiksmīgi, stin­gri turēdams savu labo slavu tās augstumos. Bavārijā ir kāds cilvēks, kas izārstēja tik daudzus, ka bija spiests atmest skatu­ves strādnieka amatu, lai varētu apmierināt savas pastāvīgi pie­augošās klientūras prasības. Gadu gadā viņš dara savus brī­numus un ir kļuvis ļoti bagāts. Viņš tāpat nepretendē ne uz reliģijas, ne cita kāda pārdabiska spēka palīdzību, bet uzskata, ka viņa raksturam piemītot īpašības, kas iedvešot pacientā

uzticību, un ka visu pārējo paveicot šī uzticība, nevis kāds no­slēpumains spēks, kurš no viņa izplūst. 1

Gadsimta pēdējā ceturkšņa laikā Amerikā uzradušās vairā­kas dziednieku sektas ar dažādiem nosaukumiem, un tās visas veikušas lielas lietas, ārstēdamas slimības bez zālēm. Pastāv Dziedniecība ar Prāta palīdzību, Dziedniecība ar Ticības palī­dzību, Dziedniecība ar Sprediķu palīdzību, Dziedniecība ar Psi­hiskās zinātnes palīdzību, Dziedniecība ar Kristīgās Zinātnes palīdzību, un, acīm redzot, tās visas paveic savus brīnumdarbus, balstoties uz seno, spēcīgo līdzekli — pacienta iztēli. Vārdi ir dažādi, bet pašā dziedēšanas veidā atšķirību nav. Taču neviena sekta nemaksā šim līdzeklim pietiekamus meslus; ikkatra ap­galvo, ka tās dziedēšanas veids radikāli atšķiroties no citu lī­dzīgu gudrinieku ārstniecības paņēmieniem.

Nav ko strīdēties, visas pieminētās metodes dažreiz gūst pa­nākumus, un Dziedēšana ar Ticību, tāpat kā Dziedēšana ar Sprediķiem, neveikdamas gan laikam neko labu, vismaz neno­dara varbūt nekādu ļaunumu, jo atļauj pacientam (ja tas to vēlas) ņemt palīgā zāles; turpretī citas dziedniecības metodes zāles pilnīgi noliedz un apgalvo, ka spējot izārstēt jebkuru kaiti zemes virsū tikai ar saviem gara spēkiem vien. Man nu gan šķiet, ka tas ir diezgan bīstami. Sie dziednieki laikam drusku par daudz brauc ar muti. Publikas ticība varbūt būtu lielāka, ja viņi šo dižošanos mazliet piebremzētu.