MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Reiz man bija tuvs draugs, kas, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, bija devies vai nu uz kukaiņu ciemu, vai velnam rīklē, vārdu sakot, uz vienu no šīm vietām, un man gribējās kaut ko par viņu uzzināt. Taču uzrunāt mirušā ēnu ar grēcīgiem zemes vārdiem bija tik baisi, ka es ilgi nespēju sevi piespiest piecel­ties kājās un izteikt savu vēlēšanos skaļi. Beidzot, satraukumā drebēdams, pietrūkos no krēsla un tikko dzirdamā, aizlūstošā balsī izdvesu:

— Vai te būtu Džona Smita gars?

(Nebiju padomājis, ka ar Smitiem nav joki. Vajag tik pa­saukt vienu, kad no elles dzīlēm, gribēdami ar tevi apsveicinā­ties, izdrāzīsies vesels leģions.)

— Tram-tram-tararam!

Tā jau zināju! Visa Smitu cilts, kas, sākot no Sanfrancisko un beidzot ar elles vārtiem, grēkus nenožēlojusi, atdusējās kapā, reizē metās virsū mazajam galdiņam. Biju samulsis, pa­reizāk sakot, galīgi apstulbināts. Zāle tomēr prasīja, lai uz­dodu jautājumus, un es pavaicāju:

— No kā jūs nomirāt?

Smiti noskaitīja visas slimības un visus nelaimes gadījumus, kas var būt par nāves cēloni.

— Kur jūs nomirāt?

Viņi bija miruši visos ģeogrāfiskos punktos, kādus vien va­rēju nosaukt.

— Vai esat laimīgi?

Nelaiķa Smiti lielā vienprātībā enerģiski noskaldīja:

— Nē!

— Vai pie jums tur ir silti?

Viens no rakstitpratejiem Smitiem sagraba medija roku un uzšņāpa: «Vārdos nav izsakāms, cik mums ir silti!»

— Vai vietā, no kurienes jūs atnācāt, palika vēl kādi Smiti?

— Tik daudz, ka pats velns nespēj saskaitīt!

Man tā vien šķita, ka, izsacījusi šo primitīvo joku par velnu un smiltainē dusošajiem Smitiem, atbildētāja Smita ēna no­smējās.

— Cik Smitu te ir klāt?

— Astoņpadsmit miljonu. Rinda stiepjas no šās vietas līdz Ķīnas rietumu robežām.

— Cik pavisam Smitu ir pekles iedzīvotāju vidū?

— Lielum lielais vairākums. Elles valdnieks nolēma tagad ērtības labad dēvēt katru jaunpienācēju par Smitu. Kas nav Smits, tam par to jāpaziņo. Taču šādi gadījumi ir reti.

— Kā pazudinātās dvēseles sauc savu drūmo mitekli?

— Par Smitu institūtu!

Beidzot uzdūros man vajadzīgajam Smitam — tam pašam, ko meklēju, savam labajam, neaizmirstamajam draugam — un uzzināju, ka viņš miris nedabiskā nāvē. Izrādās, sieva pierunā­jusi viņam tik pilnu galvu, ka viņš nomiris. Tā jau domāju. Na­baga Smits!

Tad uzradās vēl viens Smits. Kāds no klātesošajiem sacīja, ka tas esot viņa Smits, un sāka uzdot jautājumus. Noskaidro­jās, ka arī šis Smits miris nedabiskā nāvē. Zemes virsū viņš turējies pie visai juceklīgiem reliģiskiem ieskatiem, bijis tāds kā jauktenis no universālista un unitārieša, bet viņā pasaulē ticis ar šiem jautājumiem skaidrībā un tagad esot laimīgs. Mēs sākām viņu iztaujāt, un labsirdīgais vecais mācītājs labprāt ielaidās ar mums pārrunās. Viņam piemita humors, ar ko gari nemaz tik bieži nav apveltīti. Viņš sacīja, ka ķermenis viņam esot dematerializējies un lode tagad tam varot iziet cauri, ne­atstādama nekādas pēdas. Arī lietus varot saslapināt viņu tā, ka ne vīlīte nepaliekot sausa, un viņš tomēr nejūtot nekā nepa­tīkama. (Ja tā, tad taču viņš lietu nejūt un nevar neko par to spriest.) Viņš sacīja, ka tas, ko mēs saucot par paradīzi un elli, neesot nekas cits kā zināma veida dvēseles stāvoklis: paradīzē mirušie esot jaukā, mierīgā noskaņojumā, turpretī ellē tos mo­kot nožēla un sirdsapziņas pārmetumi. Tālāk viņš apgalvoja, ka pats personiski esot ar visu apmierināts un jūtoties lieliski. Viņš atteicās atbildēt, vai bijis uz zemes viens no «taisnajiem» vai grēcīgs. (Vecais, nemirkstošais, dematerializētais zutis! Sa­prata, ka es nevaicāju tāpat vien, bet gribu noskaidrot, vai man ir šanses iekārtoties ne sliktāk par viņu.) Teica — nesēžot bez darba, mācot citus un mācoties pats. Sacīja, ka viņiem esot sfēras — pilnības pakāpes; viņš uzrādot teicamas sekmes un esot jau pārcelts otrajā pakāpē. («Lēnāk, vecais, lēnāk, tev priekšā vesela mūžība,» klusībā noteicu. Viņš neko nebilda pretī.) Viņš nemācēja pateikt, kāds ir sfēru kopskaits. (Es per­soniski domāju, ka to ir veseliem miljoniem. Ja cilvēks pārlec no citas uz citu kā šis vecais universālists, tad, nesasniedzis pat Sezostrīsa un viņam līdzīgu mūmiju vecumu, viņš jau būs izgājis cauri krietni daudzām un uz mūžības sliekšņa nespēs tās vairs saskaitīt. Manuprāt, vecais mācītājs uzņem ātrumu, kas neatbilst ne apstākļiem, kuros viņš atrodas, ne laika ap­jomam, kas ir viņa krājumā.) Tāpat viņš apgalvoja arī, ka gari nejūtot ne karstuma, ne aukstuma. (Tas apgāž manus ortodok­sālos uzskatus par elli — par nokaitētajām pannām un mutu­ļojošo darvu.) Gari savā starpā sarunājoties domās, valodas tiem neesot; dalīšana vīriešos un sievietēs un tamlīdzīgas lietas tomēr paliekot.

Vecais mācītājs sarunājās ar mums gan rakstveidā, gan mutvārdos veselu stundu, un pēc viņa ašajām, prātīgajām at­bildēm varēja spriest, ka laiku viņš aizsaulē velti nešķiež, bāž degunu visos kaktos, cenšas noskaidrot, kas vien viņam šķiet nesaprotams, un, ja piedzīvo neveiksmi, tad neliekas vis mierā (to viņš pats mums stāstīja), bet uzmeklē kādu pazīstamu dvē­seli, kas varētu ar viņu dalīties pieredzē. Nav brīnums, ka viņš zina visu kā savus piecus pirkstus. Man gribētos atzīmēt viņa ārkārtīgo laipnību un pakalpību un novēlēt viņam tikpat veik­smīgi darboties ari turpmāk, līdz viņš uzrāpsies visaugstākās sfēras galotnē un tādējādi iemantos pašu augstāko pilnību.

SAVĀ laikā klīda ne mazums nostāstu, kuru varonis bija ve­cais kapteinis Džonss, saukts «Viesulis», no Klusā okeāna, — miers viņa pīšļiem! Diviem trim no mums, kas te ir klāt, bijusi laime viņu redzēt; es pazinu viņu īpaši labi, jo četrus reisus braucu uz viņa kuģa. Tas bija patiesi lielisks cilvēks. Viņš pat dzimis bija uz kuģa, savu trūcīgo izglītību salasījis pa kri­patai no biedriem jūras braucējiem un, sākdams no kuģa puikas, galu galā uzkalpojies par kapteini. Vecais Džonss no saviem sešdesmit pieciem gadiem vairāk par piecdesmit bija nobraucis uz jūras; viņš bija izvagojis visus okeānus, redzējis visas ze­mes, un viņa ādu saule bija svilinājusi visos iespējamos platuma grādos. Ja cilvēks ir pusi gadsimta nodzīvojis uz jūras, tad skaidrs, ka viņš nezina nenieka ne par cilvēkiem, ne par dieva pasauli — izņemot to, ko redzējis paša acīm; viņam nav ne jaus­mas par cilvēka domas un vispasaules zinātnes attīstību, viņš pazīst tikai ābeces patiesības, un arī tās pašas, izgājušas caur neizglītota saprāta prizmu, ir apmiglojušās un izkropļojušās. Tāds cilvēks vienkārši ir sirms un bārdains bērns. Tāpēc ari vecais Džonss Viesulis bija šāds nevainīgs, mīļš, vecs zīdainis. Kad saprāts viņam mierīgi dusēja, viņš bija mīksts un maigs kā meitene, kad turpretī viņā kūsāja dusmas, viņš pārvērtās par viesuli — tomēr pat šī iesauka deva visai nepilnīgu priekšstatu par šā vīra raksturu. Bezgala drošsirdīgs un neparasti stiprs viņš kaujā kļuva par tīro biedu. No galvas līdz kājām viņu klāja zili un sarkani ietetovēti zīmējumi un uzraksti. Braucu ar viņu tanī reisā, kad viņš lika notetovēt pēdējo brīvo vietiņu ap kreisās kājas potīti. Trīs dienas viņš lampačoja pa kuģi ar pliku, satū- kušu kāju, un cauri izplūdušajam ķīniešu tušas mākonītim vīdēja sarkans un iekaisis uzraksts: «Tikums top atal-ts» (vairāk ne­atlika vietas).