MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

— Vai jūs lidojāt šurp taisnā ceļā no savas sistēmas?

— Jā, — es saku, bet maķenīt nosarkstu.

Viņš atkal bargi paveras manī.

— Nav tiesa, un te nav īstā vieta, kur melot. Jūs novirzījā­ties no kursa. Kā tas notika?

Es atkal nosarkstu un purpinu:

— Atvainojiet, ņemu savus vārdus atpakaļ un izlūdzos pie­došanu. Vienreiz sadomāju pamēroties spēkiem ar komētu, bet tikai tā mazdrusciņ, mazdrusciņ . . .

— Tā, tā, — viņš norūc, bet balss viņam nebūt neskan saldi.

— Novirzījos tikai par vienu rumbu, — turpinu atzīšanos, — un atgriezos savā kursā tanī pašā mirklī, kad beidzās skrie­šanās.

— Nav svarīgi, tieši šī novirze bija visam cēlonis. Tā no­veda jūs pie vārtiem, kas atrodas miljardiem jūdžu no tiem, pa kuriem jums patiesībā vajadzēja ieiet. Ja jūs būtu nokļuvis pie saviem vārtiem, tur zinātu visu par jūsu pasauli un nevajadzētu ķēpāties ar izprašņāšanu. Taču pacentīsimies jūs apkalpot.

Viņš pagriežas pret palīgu un jautā:

— Kādā sistēmā atrodas Jupiters?

— Neatceros, ser, — tas atsaka, — bet, šķiet, kaut kur Vi­sumā, kādā vientulīgā kaktā, ir planēta, kas ietilpst vienā no mazajām, jaunajām sistēmām. Tūlīt palūkošos.

Viņiem tur karājas karte, apmēram tik liela kā Rodailendas štats, un viņš pievēla tai klāt gaisa balonu un uzlidoja augšup. Drīz viņš izgaisa skatienam, taču pēc kāda brīža atgriezās, uz ātru roku iekoda un aizlaidās atpakaļ. Vārdu sakot, to viņš at­kārtoja divas dienas, pēc tam nolaidās lejā pie mums un sacīja, ka esot gan tā kā atradis uz kartes vajadzīgo saules sistēmu, tomēr negalvojot — varbūt tie esot mušu mēsli. Paņēmis mik­roskopu, viņš atkal pacēlās gaisā. Par laimi viņa bažas izrādī­jās veltas: tā patiešām bija īstā sistēma. Viņš lika man pama­tīgi aprakstīt mūsu planētu, uzrādīt tās attālumu no Saules un tad sacīja savam priekšniekam:

— Tagad es zinu, ser, par kādu planētu šis cilvēks runā. Tā ir atzīmēta kartē un saucas par Kārpu.

«Plāni tev, brālīt, klātos,» es nodomāju, «ja tu, ieradies uz šās planētas, nosauktu to par Kārpu!»

Tad viņi atļāva man ieiet un norādīja, ka no šā brīža mū­žīgi mūžos es varot uzskatīt sevi par pestītu un nu vairs neju- tīšot nekādas raizes.

Pēc tam viņi novērsās un iedziļinājās savā darbā, it kā ar mani viss būtu galā, tā sakot, nokārtots uz to labāko.

Mani tas pārsteidza, taču neuzdrošinājos ierunāties pirmais

un par sevi atgādināt. Saproties, vienkārši nevarēju to darīt: cilvēki aizņemti līdz kaklam, un es lai nu lieku vēl noņemties ar sevi! Divas reizes nolēmu atmest visam ar roku un aiziet, bet tad iedomājos, cik muļķīgi izskatīšos savā mundierī pestīto dvēseļu vidū, un atkāpos atpakaļ vecajā vietā. Vairāki ierēdņi sāka izbrīnā blenzt manī, nesaprazdami, kālab es neeju projām. Tas nebija vairs ciešams. Saņēmu beidzot dūšu un pamāju gal­venajam klerkam. Viņš man prasa:

— Ko, jūs vēl te? Kā jums trūkst?

Pieliku plaukstas kā tauri pie viņa auss un iečukstēju, lai neviens nedzird:

— Piedodiet, lūdzu, nedusmojieties, ka es itin kā iejaucos jūsu darīšanās, bet vai jūs neesat ko piemirsis?

Brīdi klusējis, viņš teica:

— Piemirsis? Nē, manuprāt, neko.

— Padomājiet tomēr, — es nelikos mierā.

Viņš padomāja.

— Nē, šķiet, neko. Kas tad ir?

— Palūkojieties uz mani, — es sacīju, — palūkojieties labi uzmanīgi!

Viņš palūkojās un vaicāja:

— Nu, kas ir?

— Kā — kas? Vai tad jūs neko neievērojat? Ja es tādā iz­skatā parādītos izredzēto vidū, vai tad es nepiesaistītu sev vis­pārēju uzmanību? Vai neliktos visiem dīvains?

— Es patiesi nesaprotu, kā jums trūkst, — viņš sacīja. — Kā jums vēl vajag?

— Nu, kā jūs tā varat jautāt? Man, draudziņ, nav ne kokles, ne vainaga, ne svētā oreola, ne dziesmu grāmatas, ne palmas zara, vārdu sakot, nevienas no tām lietām, kas te ikvienam ne­pieciešama.

Vai zini, Pīters, kā viņš apjuka? Tu tik samulsušu ģīmi savu mūžu neesi redzējis. Kādu brīdi nebildis ne vārda, viņš sacīja:

— Jūs tak esat un esat viens dīvains radījums, skaties, no kuras puses gribi. Pirmoreiz mūžā dzirdu par tādām lietām.

Vēros viņā, neticēdams savām ausīm.

— Piedodiet, — teicu, — neņemiet Jaunā, bet, nodzīvojis de­besu valstībā, acīm redzot, itin solīdu laiku, jūs nu gan varējāt iemācīties šejienes paražas daudz labāk.

— Šejienes paražas! — viņš novilka. — Mīļais draugs, de­besis ir milzīgas. Lielās valstīs mēdz būt daudz dažādu paražu. Un mazās arī, kā jūs, bez šaubām, esat pārliecinājušies pēc sa­

vas pundurītes Kārpas parauga. Vai tiešām jums šķiet, ka es esmu spējīgs izpētīt visu neskaitāmo debesu valstību paražas? Man, par to domājot vien, galva reibst! Pazīstu to vietu para­žas, kur dzīvo tautas, kam lemts iziet caur maniem vārtiem, un, varat ticēt, man pietiek, ja esmu spējis sabāzt galvā visu, ko dienu un nakti studēju nu jau trīsdesmit septiņus miljonus gadu. Bet iedomāties, ka var izpētīt visas bezgalīgās debesu telpas paražas, — nē, tur nu jābūt vienkārši trakam! Labprāt piekrītu, ka dīvainais tērps, par kuru jūs runājat, skaitās mo­derns tai paradīzes daļā, kur jums pēc taisnības būtu jābūt, bet pie mums neviens pat nepamanīs, ka jums tā trūkst.

«Nu, ja tā, tad labi!» es nodomāju, atsveicinājos no viņa un devos projām. Veselu dienu soļoju pa milzīgo kanceleju, cerē­dams, ka nupat, nupat nonākšu līdz tās durvīm un iekļūšu pa­radīzē, bet nekā: telpa bija celta pēc debesu mērogiem — skaidrs, ka tā nevarēja būt maza. Beigās tā noguru, ka nespēju vairs pār lūpu pārspļaut; apsēdos atpūsties un sāku apturēt kaut kādus muļķīga izskata garāmgājējus, lūkodams no viņiem kaut ko izdibināt, taču tā arī neko neizdibināju, jo viņi nesaprata manu valodu un es — viņējo. Jutos neciešami vientuļš. Mani pārņēma tādas skumjas, tādas ilgas pēc mājām, ka simtreiz no­žēloju, kādēļ esmu miris. Griezos, protams, atpakaļ. Nākamajā dienā ap pusdienlaiku nokļuvu vietā, no kuras biju laidies ceļā, piegāju pie reģistratūras un teicu galvenajam klerkam:

— Tagadiņ sāku apjēgt: lai būtu laimīgs, jādzīvo pašam savā paradīzē!

— Pilnīgi pareizi, — viņš saka. — Vai tiešām jūs domājat, ka viena un tā pati paradīze var apmierināt it visus cilvēkus bez izšķirības?

— Jāatzīstas, ka domāju gan; taču nule redzu, kas tas bijis muļķīgi. Kurp man jāiet, lai nokļūtu savā rajonā?

Viņš pasauca palīgu, kas viņdien bija pētījis karti, un tas parādīja man virzienu. Tencināju un grasījos jau kātot, bet viņš mani apturēja:

— Brītiņu uzgaidiet; līdz turienei ir daudzi miljoni jūdžu ko iet. Izejiet ārā un uzstājieties, rau, uz tā sarkanā paklāja; aiz­veriet acis, aizturiet elpu un vēlieties būt tur.

— Pazemīgi pateicos, — es sacīju. — Kam tad jūs mani ne- aizskapējāt tur tūlīt, tikko es ierados?

— Mums te jau tā rūpju gana; jums pašam vajadzēja pado­māt un palūgt. Dzīvojiet sveiki! Droši vien savu tūkstoti mū­žību jūs vairs mūsu pusē neredzēsim.

— Tādā gadījumā au revoir, — teicu.

Uzlēcu uz paklāja, aizturēju elpu, aizmiedzu acis un vēlējos nokļūt sava rajona reģistratūrā. Nākamajā mirklī izdzirdu pa­zīstamu balsi, kas lietišķi saukāja:

— Kokli un dziesmu grāmatu, pāri spārnu un trīsdesmitā numura oreolu kapteinim Elijam Stormfīldam no Sanfrancisko! Izrakstiet viņam caurlaidi, un lai iet iekšā.