MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Atvēru acis. Patiesi, biju uzminējis: tas izrādījās kāds Pai- jutas cilts indiānis, ar kuru biju iepazinies Tularas apgabalā, ārkārtīgi jauks puisis. Atcerējos, ka biju piedalījies viņa bērēs; ceremonijas laikā nelaiķi sadedzināja, un citi indiāņi notriepa sev seju ar pelniem un gaudoja kā meža kaķi. Mani ieraudzījis, viņš kļuva traki priecīgs, un, vari nešaubīties, arī man bija pa­tīkami viņu sastapt un just, ka beidzot esmu nokļuvis īstajā pa­radīzē.

Cik tālu vien skatiens sniedza, visur rosīdamies šurp un turp skraidīja veseli klerku pūļi, ietērpdami tūkstošiem jenkiju, mek­sikāņu, angļu, arābu un veselu lērumu visādu citādu ļaužu. Sa­ņēmis uzkabi, uzmaucu oreolu galvā un, ielūkojies spogulī, gan­drīz palēcos aiz laimes līdz griestiem.

— Re, nu pavisam cita lieta, — sacīju. — Tagadiņ man viss ir, kā pieklājas! Rādiet, kur mākonis!

Pēc piecpadsmit minūtēm jau atrados veselu jūdzi no šās vietas ceļā uz mākoņu grēdu; gājām liels pūlis, droši vien savs miljons cilvēku. Daudzi no maniem ceļabiedriem mēģināja lidot, taču daži nokrita un sasitās. Spārnu plivināšana vispār nepa­devās nevienam, tāpēc nolēmām iet kājām, kamēr iemācīsimies ar šīm ierīcēm apieties, kā nākas.

Mums pretī virzījās ļaudis, ka biezum biezs. Vieniem rokās nebija nekas cits kā tikai kokles; otriem — vienīgi dziesmu grā­matas; trešiem — galīgi nekas; un izskatījās viņi tādi dīvaini nožēlojami un nelaimīgi. Vienam puisim bija palicis tikai oreols, ko viņš nesa rokā; pēkšņi viņš pastiepj to man un saka:

— Lūdzu, brītiņu paturiet. — Un pazūd pūlī.

Devos tālāk. Kāda sieviete palūdza mani paņemt uz brītiņu viņas palmas zaru un arī pagaisa. Pēc tam pazīstama meitene uzticēja man savu kokli — un, velns parāvis, arī pamanījās aiz­laisties ap stūri; tādā pašā garā tas turpinājās tālāk. Drīz biju apkrāvies mantām kā nastu nesējs ēzelis. Pēkšņi pie manis pie­nāk smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa lietas. No­slauku no sejas sviedrus un diezgan kodīgi nosaku:

— Cienītais, pazemīgi lūdzu mani atvainot, bet neesmu drēbju pakaramais!

Turpmākā ceļā redzēju veselām kaudzēm šīs mantas. Neuz­krītoši atbrīvojos arī no savas liekās nastas. Palūkojos apkārt un, zini, Pīters, redzēju, ka visi ļaužu tūkstoši, kas nāca reizē ar mani, ir apkrauti tāpat kā pirms brīža es pats. Pretimnākošie, saproties, griezās pie viņiem ar lūgumu paturēt lietas — tikai uz vienu mirklīti. Arī mani kompanjoni pameta visu uz ceļa, un mēs devāmies tālāk.

Kad līdz ar miljoniem citu cilvēku uzrausos uz mākoņa, ju­tos tīri kā svētlaimes kalngalos un teicu:

— Solījumi tātad nav vis kaisīti pa vējam. Biju jau sācis šaubīties, bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu paradīzē!

Pavicināju, pats sev laimi vēlēdams, palmas zaru, tad noska­ņoju kokles stīgas un piebiedrojos orķestrim. Tu, Pīters, nemaz nevari iedomāties, kādu troksni mēs tur sacēlām! Skanēt ska­nēja vareni, pat šermuļi skrēja pār kauliem, tikai tā kā reizē spēlēja pārāk daudz dažādu meldiņu, izjuka kopējā saskaņa; bez tam tur bija sapulcējušās neskaitāmas indiāņu ciltis, un viņu kareivīgās klaigas laupīja mūzikai tās jaukumus. Pēc kāda laika metu trinkšķināšanai mieru un nospriedu atpūsties. Man blakus sēdēja kāds tīri simpātisks vecītis; ievēroju, ka viņš ko­pējā koncertā nepiedalās, un ņēmos viņu pierunāt spēlēt, taču vecais man paskaidroja, ka esot pēc dabas kautrs un neuzdrīk­stoties uzstāties tādas lielas auditorijas priekšā. Vārds pa vār­dam, un viņš man atzinās, ka nez kāda iemesla pēc nekad neesot īpaši mīlējis mūziku. Patiesību sakot, man pašam bija uzradu- sies līdzīga sajūta, tikai es neko neteicu. Nosēdējām ar viņu diezgan ilgi pilnīgā bezdarbībā, taču tādā vietā neviens nepie­vērsa tam uzmanību. Pagāja sešpadsmit vai septiņpadsmit stundu; pa šo laiku tiku gan spēlējis, gan pa druskai dziedājis (bet visu laiku vienu un to pašu meldiņu, jo citus nezināju), to­mēr tad atliku kokli pie malas un sāku apvēdināties ar palmas zaru. Abi ar veco bieži jo bieži nopūtāmies. Beidzot viņš prasa:

— Vai ta jūs nezināt vēl kādu citu meldiņu bez šī, ko visu dienu lirināt?

— Nevienu, — atsaku.

— Bet vai ta jūs nevarētu kaut ko iemācīties?

— Nekādā ziņā, — paskaidroju. — Esmu jau mēģinājis, bet nekas nav sanācis.

— Pārāk ilgi būs jāatkārto viens un tas pats. Jūs tak zināt, ka priekšā vesela mūžība!

— Nekaisiet man brūcēs sāli, — es ievaidos, — man jau tā garastāvoklis samaitāts.

Ilgi klusējam, tad viņš iejautājas:

— Vai esat priecīgs, ka tikāt šurp?

— Vectētiņ, — atsaku, — būšu ar jums vaļsirdīgs. Tas ne­maz neatgādina to priekšstatu par svētlaimi, kas man radās, kad gāju baznīcā.

— Ko jūs teiktu, ja mēs ņemtu kājas pār pleciem? — viņš ierosina. — Pusi dienas esam nostrādājuši — pietiek!

Es saku:

— Ar lielāko prieku. Vēl nekad savā mūžā neesmu tā ilgojies pēc sardzes maiņas kā pašreiz.

Tā nu mēs laidāmies lapās. Mūsu mākonim tuvojās miljo­niem laimīgu cilvēku, dziedādami «oziannā», turpretī miljoniem citu devās projām, un izskats tiem, tici man, bija diezgan skābs. Uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un es drīz palūdzu vienu no tiem paturēt manas lietas — tikai uz brītiņu — un atkal kļuvu par brīvu cilvēku, un jutos laimīgs līdz bezjēdzībai. Tieši šinī brīdī uzdūros vecajam Semam Bārtletam, kas jau sen miris, un mēs abi apstājāmies papļāpāt. Es viņam vaicāju:

— Saki, lūdzams, — vai tā būs mūžīgi? Vai tiešām nav pare­dzēta nekāda pārmaiņa?

Uz to viņš man atbildēja:

— Tūlīt tev visu uz ātru roku paskaidrošu. Kā bībeles tē­laino valodu, tā visas alegorijas cilvēki izprot burtiski — tāpēc, atnākuši šurp, pirmām kārtām pieprasa kokli, oreolu un tā tā­lāk. Ja viņu lūgumi skan pieklājīgi, nevienam ļauna nedara un ir izpildāmi, tad tie netop noraidīti. Viņiem bez vārda runas iz­sniedz visu ietērpu. Tad nu viņi arī kādu dieniņu sanāk kopā, padzied, paspēlē, bet vēlāk viņus vairs korī neredzēsi. Viņi paši nonāk pie secinājuma, ka tāda dzīve nebūt nav paradīziska, vismaz nav tāda, kādu normāls cilvēks var izciest kaut vai ne­dēļu, nezaudējis saprātu. Mūsu mākoņu valnis izvietots tā, ka pie vecajiem iemītniekiem troksnis no turienes nenonāk; tātad jauniņie var rāpties uz mākoņa, neviena netraucēdami, un uz­rāpušies viņi, jāteic, tūdaļ top izdziedēti.

Iegaumē, ko teikšu, — viņš turpināja, — paradīze ir pilna svētlaimes un daiļuma, taču dzīve te kūsā kā nekur citur. Jau dienu pēc ierašanās neviens te vairs nestāv dīkā. Veselu mūžību dziedāt korāļus un vēcināt palmu zarus ir gaužām jauka nodar­bošanās, kad par to gari un plaši stāsta no baznīcu kancelēm, bet patiesībā grūti izdomāt vēl muļķīgāku paņēmienu, kā šķiest dārgo laiku. Tā jau itin viegli varētu debesu iemītniekus pār­vērst par čivinošu plānprātiņu baru. Baznīcā mūžīgo mieru iz­tēlo par svētlaimes kalngaliem. Bet pamēģini izbaudīt šo mū­žīgo mieru uz savas muguras, un tu tūlīt jutīsi, ka laiks velkas tīri kā bruņurupucis. Tici man, Stormfīld, tāds cilvēks kā tu, kas visu mūžu bijis kustīgs kā ūdens zāle, nokļuvis debesīs, kur jāsēž ar klēpī saliktām rokām, pusgada laikā sajuktu prātā. Nē, paradīze nav vieta atpūtai; par to tu vari būt drošs.

Es viņam saku: