MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

— Sem, būtu man kāds teicis to agrāk, es justos apbēdināts, turpretī tagad priecājos. Priecājos, ka esmu nokļuvis šeit.

Bet viņš jautā:

— Kaptein, tu gan laikam esi pamatīgi noguris?

Es saku:

— «Noguris», Sem, nav īstais vārds! Jūtos nodzīts kā pēdē­jais lopiņš!

— Kā nu ne! Skaidrs kā diena! Tu esi pelnījis ciešu miegu — un miegs tev taps dots. Tev ir tiesības uz labu ēstgribu — un tu pusdienosi ar baudu. Te, tāpat kā uz zemes, izpriecas jāno­pelna godīgā darbā. Nevar papriekš baudīt un tikai vēlāk ieman­tot uz to likumīgas tiesības. Taču paradīzē ir viena atšķirība: nodarbošanos tu vari izvēlēties pats, un, ja strādāsi pēc labā­kās sirdsapziņas, visi debesu spēki tev palīdzēs gūt sekmes. Ja cilvēks zemes dzīvē bijis kurpnieks, bet viņam ir dzejnieka dvē­sele, tad te viņš nekādā ziņā nebūs spiests šūt zābakus.

— Tas nu reiz ir gudri un taisnīgi, — es teicu. — Daudz darba, bet tikai tāda, kas tev iet pie sirds; un nekādu moku, ne­kādu ciešanu . . .

— Nē, pa, pa, moku te arī ir daudz, tikai tās nedzen nāvē. Tāpat ciešanu ir papilnam, bet tās nav mūžīgas. Tev jāsaprot, laimes pašas par sevi nemaz nav, tā rodas tikai kā pretmets kaut kam nepatīkamam. Tas ir viss. Nav nekā tāda, kas pats par sevi būtu laime — laimi tu izjutīsi, vienīgi pretstatot to kam citam. Tikko tu pierodi un kontrasta spēks vājinās — laimei beigas un cilvēkam jau vajadzīgs kas jauns. Nu, bet debesīs ir daudz moku un ciešanu — tātad ir arī daudz kontrastu un līdz ar to neierobežota iespēja gūt laimi.

Es saku:

— Sem, pirmoreiz dzirdu par tādu ultrasaprātīgu paradīzi, taču tā tikpat maz atgādina to priekšstatu par paradīzi, kurš man potēts kopš bērnības, kā dzīva princese — savu vaska at­tēlu.

Pirmos mēnešus pavadīju, slamstīdamies pa debesu valstību, meklēdams jaunus draugus un apskatīdams apkārtni, un beidzot apmetos tīri patīkamā stūrītī atpūsties, pirms ķēros pie kāda darba. Taču arī te joprojām dibināju jaunas pazīšanās un vācu informāciju. Mēdzu ilgi pjāpāt ar vecu, plikpaurainu eņģeli, kuru sauca par Sendiju Makviljamsu. Viņš bija cēlies kaut kur no Ņūdžersijas. Mēs daudz bijām kopā. Siltā laikā pēc pusdienas, piemēram, atgujamies piekalnītē klinšu paēnā, sūcam pīpes un pārspriežam gan šo, gan to. Reiz es viņam vaicāju:

— Sendij, cik tev gadu?

— Septiņdesmit divi.

— Tā jau domāju. Un cik ilgi tu esi paradīzē?

— Ziemsvētkos paliks divdesmit septiņi.

— Un cik tev bija, kad tu uzbrauci debesīs?

— Tas ir, kā — cik? Protams, septiņdesmit divi.

— Va tu joko, vai?

— Kālab ta jokoju?

— Saproties, ja toreiz tev bija septiņdesmit divi, tad tagad taču tev ir deviņdesmit deviņi.

— Nekā tamlīdzīga! Esmu tikpat vecs kā tad, kad te ierados.

— Va tu re! — saku. — Pie viena, ka nepiemirstu — gribu tev ko jautāt. Apakšā uz zemes es vienmēr biju pārliecībā, ka paradīzē mēs visi būsim jauni, jautri un rosīgi.

— Nu, ja jau tev tā gribas, vari arī kļūt jauns. Vajag tik vēlēties.

— Kālab ta tev nebija tādas vēlēšanās?

— Bija. Visi to vēlas. Jādomā jau, ka tu arī to kādreiz iz­mēģināsi, tikai tev drīz apniks.

— Kāpēc?

— Tūlīt tev paskaidrošu. Tu, rau, visu laiku biji jūrnieks, bet vai esi mēģinājis kādreiz nodarboties arī ar ko citu?

— Jā. Kādu laiku turēju pārtikas preču bodīti zelta raktu­vēs; taču šī šepte negāja man pie dūšas, traki garlaicīga — ne bangu, ne vētru, vārdu sakot, ne dzīve, bet nīkšana. Likos sev pa pusei dzīvs, pa pusei miris. Man turpretī gribējās būt vai nu pavisam dzīvam, vai pavisam mironim. Tāpēc knaši atkratījos no bodeles un atkal aizgāju jūrā.

— Nu, redz. Bodniekam tāda dzīve patīk, bet tev tā nebija pa prātam. Tāpēc ka tu nebiji pie tās pieradis. Nu, un es atkal nebiju pieradis būt jauns un nezināju, ko ar savu jaunību iesākt. Pārvērtos par skaistu, cirtainu zaļoksni ar tīri tādiem kā tau­riņa spārniem! Gāju ar citiem puišiem zaļumos, uz dančiem un ballītēm, lūkoju lakstoties ar skuķiem un melst visādas blēņas, taču viss izrādījās velti, nejutos it nemaz savā ādā, teikšu pat vairāk — man tāda dzīve apriebās līdz kaklam. Man gribējās agri iet gulēt, agri celties, strādāt kādu darbu un, to pabeigu­šam, mierīgi pasēdēt, papīpēt un padomāt, nevis klenderēt riņķī kopā ar tukšpaurainu zeņķu un meiteņu varzu. Tu nemaz ne­vari iedomāties, kā es nomocījos, kamēr biju jauns.

— Cik ilgi ta tu biji jauns?

— Vairāk jau ne kā divas nedēļas. Ar to man bija atliku li­kām gana. Ak debestiņ, cik vientuļš es toreiz jutos! Saproties, pēc tam kad septiņdesmit divus gadus biju krājis pieredzi un zināšanas, visnopietnākie jautājumi, kas nodarbināja šo piena­puiku prātus, šķita man tikpat vienkārši kā ābece. Un, klauso­ties viņu strīdos, patiešām būtu varējis gardi pasmieties, ja tas nebūtu tik bēdīgi! Biju tā noilgojies pēc pierastās solīdās uzve­dības un saprātīgām runām, ka sāku smērēties klāt večiem, bet tie mani savā pulkā nepieņēma. Viņu acīs es biju iznirelis, ne­kur nederīgs zīdainis, kam vēl slapjš aiz ausīm. Divu nedēļu man pilnīgi pietika. Ar neizsakāmu prieku pārvērtos atkal par plikpauri, ņēmos sūkt pīpi un koka vai klints paēnā ļauties sap­ņiem, kā dažkārt agrāk.

— Paklau, — es viņu pārtraucu, — vai tu gribi sacīt, ka tev mūžīgi būs septiņdesmit divi gadi?

— Nezinu, un tas man galīgi vienalga. Taču par vienu gan esmu drošs: divdesmit piecus gadus vecs neparko nekļūšu. Man tagad ir nesalīdzināmi daudz vairāk zināšanu nekā pirms div­desmit septiņiem gadiem, un uzzināt ko jaunu man sagādā prieku; turpretī savu augošo gadu nastu es nemaz nejūtu. Tas nozīmē, ka miesa man vārgāka nekļūst, vecāks, spēcīgāks un nobriedušāks top gars, un tas kalpo man labāk nekā agrāk.

Es vaicāju:

— Ja cilvēks ierodas te deviņdesmit gadu vecumā, vai tie­šām viņš nepagriež pulksteņa rādītāju atpakaļ?

— Kā ne, noteikti. Sākumā viņš uzstāda rādītāju uz četr­padsmit gadiem. Pastaigājis drusku tādā izskatā, viņš jūtas kā pēdējais muļķis un pārbīda rādītāju uz divdesmit gadu ve­cumu — taču ar to arī nekas nav līdzēts; viņš izmēģina trīs­desmit, piecdesmit, astoņdesmit un beidzot deviņdesmit gadu vecumu — un pārliecinās, ka vislabāks un ērtāks viņam ir tas skaits, pie kura viņš visvairāk pieradis. Tiesa, ja viņa saprāts sācis niķoties, kad viņš zemes virsū sasniedza astoņdesmit gadu, tad viņš paliek pie šā skaitļa. Viņš izvēlas to gadskārtu, kad bijis apveltīts ar visasāko prātu, jo tieši tad dzīve viņam šķitusi patiesi jauka un gaume un paražas sasniegušas pilnību.

— Nu, bet, ja cilvēkam ir divdesmit pieci, vai viņš mūžam paliek šai vecumā, nemainoties pat ārējā izskatā?

— Ja viņš ir muļķis, tad jā. Ja turpretī viņš ir gudrs, uzņē­mīgs un čakls, tad iegūtās zināšanas un pieredze pārveido viņa ieražas, domas un gaumi, viņu jau valdzina vecāku ļaužu sa­biedrība, un viņš ļauj savai miesai novecot par tik gadiem, cik vajadzīgi, lai viņš jaunajā vidē justos kā mājās. Tā viņš arvien pilnveidojas un attiecīgi maina izskatu, kļūdams galu galā ārēji grumbains un plikpaurains, bet iekšēji — gudrs un vērīgs.

— Bet kā tad ar zīdaiņiem?

— Ar tiem tāpat. Kādi muļķīgi priekšstati mums par visu to bija zemes virsū! Spriedām, ka debesīs būsim mūžam jauni. Cik gadu mums īsti būs — par to mēs nerunājām un droši vien arī nedomājām, katrā ziņā visi par to nebija vienādos ieskatos. Kad man bija septiņi gadi, es laikam domāju, ka debesīs visiem būs divpadsmit; kad pārkāpu divpadsmit gadu slieksni, droši vien nolēmu, ka debesīs visiem būs astoņpadsmit vai divdesmit; sasniedzis četrdesmit, pagriezu savus ratus atpakaļ: atceros, to­reiz tiku cerējis, ka paradīzē visiem būs trīsdesmit. Ne pieaugu­šais, ne bērns nekad neuzskata savu paša vecumu par visla­bāko — katram gribas būt vai nu pāris gadu vecākam, vai ma­ķenīt jaunākam, un ikviens apgalvo, ka visi paradīzes iemītnieki ir tieši tik veci, kā viņš savā prātā iedomājies. Ikviens turklāt grib, lai cilvēki debesu valstībā vienmēr paliktu šinī vecumā, nekustēdamies ne no vietas, un izjustu no tā apmierinājumu! Tu padomā tikai — paradīzē sastingt uz vietas! Iztēlojies, kas tā būtu par paradīzi, ja to apdzīvotu tikai septiņus gadus veci resgaļi, kas to vien darītu kā ripinātu ripas un spēlētos ar ak­mentiņiem! Vai arī lempīgi, kautri, sentimentāli deviņpadsmit gadu veci vasaraudži! Vai ari tikai spēcīgi, godkāri ļaudis, kas līdzīgi nelaimīgajiem galeru vergiem piekalti trīsdesmit gadu vecumam ar visiem tā trūkumiem! Pamēģini aptvert, cik drūma un vienmuļa būtu sabiedrība, kas sastāvētu no viena gada gā­juma cilvēkiem ar vienādu izskatu, vienādām paražām, gaumi un jūtām! Padomā, tad jau zeme būtu daudz labāka par tādu paradīzi, jo tā čum un ņudz no dažādiem tipiem, sejām un ve­cumiem un šīs daudzveidīgās sabiedrības dzīves ritumu tik pa­tīkami atsvaidzina neskaitāmo interešu sadursmes un cīņas!