MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

— Paklau, Sendij, — es saku, — vai tu saproti, ko dari?

— Ko ta es, pēc tavām domām, daru?

— No vienas puses, tu apraksti paradīzi ka visai tīkamu vietiņu, no otras, izdari tai lāča pakalpojumu.

— Kālab ta tā?

— Redzi, kalab. Piemēra pēc ņemsim jaunu māti, kas pa­zaudējusi bērnu un …

— Cst! — Sendijs pacēla pirkstu. — Skaties!

Mums tuvojās kāda pusmūža sieviete sirmiem matiem. Viņa soļoja lēni, galvu nodūrusi, gurdi un nedzīvi nokārtiem spār­niem; nabadzīte izskatījās bezgala nogurusi un raudāja. Asaru pilnām acīm viņa pagāja garām, mūs nemaz nepamanījusi. Un tad Sendijs klusā, maigā, līdzjūtības pilnā balsī sāka stāstīt:

— Viņa meklē savu bērnu! Nē, liekas, ir jau to atradusi. Ak kungs, kā viņa pārvērtusies! Tomēr es viņu tūdaļ pazinu, kaut arī nebiju redzējis veselus divdesmit septiņus gadus. Toreiz viņa bija jauna māte, gadus divdesmit divus, varbūt arī savus div­desmit četrus veca, ziedoša, skaista, piemīlīga — roze kas roze! Un ar visu sirdi un dvēseli pieķērusies savam bērnam, mazai, divus gadus vecai meitiņai. Bet meitiņa nomira, un māte aiz žēlabām sajuka, burtiski, sajuka prātāl Vienīgais mierinājums viņai bija doma, ka aizsaulē viņa sastapsies ar savu bērnu, «lai nekad vairs nešķirtos». Sos vārdus — «lai nekad vairs nešķir­tos» viņa atkārtoja dienu un nakti, un no tiem viņai kļuva vieg­lāk ap sirdi; jā, tie darīja viņu pat līksmu. Kad es pirms divdes­mit septiņiem gadiem gulēju uz nāves cisām, viņa mani lūdza pirmām kārtām atrast viņas meitenīti un pateikt tai, ka cerot drīz jo drīz nokļūt pie tās!

— Cik bēdīgs stāsts, Sendij!

Kādu_ brīdi Sendijs sēdēja klusēdams un, domās iegrimis, stīvi vērās uz zemi, bet tad skumji noteica:

— Un nu viņa beidzot ir klāt!

— Nu, un tad? Stāsti tālāk.

— Stormfīld, iespējams, ka viņa savu meitiņu nav atradusi, taču man personiski šķiet, ka tas ir noticis. Jā, drīzāk domā­jams, ka noticis. Esmu redzējis tādus gadījumus jau agrāk. Sa­proti, viņas atmiņā palikusi apaļa drostaliņa, kuru viņa kādreiz auklējusi. Bet viņas meita te nav gribējusi palikt par mazulīti, tā vēlējusies izaugt, un šī vēlēšanās piepildījusies. Divdesmit septiņos gados, kas aizritējuši kopš tā laika, viņa izstudējusi visnopietnākās zinātnes, kādas vien pastāv, un tagad joprojām mācās un mācās, un uzzina arvien vairāk un vairāk. Viņai nav dārgs nekas cits kā vienīgi zinātne. Viņai gribas tikai nodarboties ar to un apspriest grandiozas problēmas ar tādiem pašiem cilvēkiem kā viņa.

— Nu, un tad?

— Kā — tad? Vai ta tu, Stormfīld, nesaproti? Viņas mātei ir gan jēga par dzērvenēm, viņa prot šīs ogas lasīt, gatavot no tām ievārījumu un to pārdot, bet vairāk arī viņa nezina ne velna. Tagad viņa savai meitiņai nav piemērota, tāpat kā bruņu­rupucis nav piemērots paradīzes putnam. Nabaga māte: viņa sapņoja, ka varēs lolot savu mazulīti! Man šķiet, viņu piemeklē­jusi rūgta vilšanās.

— Bet kas tad notiks, Sendij, vai viņas tā arī paliks nelai­mīgas, lai gan dzīvos te, paradīzē?

— Nē, viņas tuvināsies, pamazām pielāgosies viena otrai. Tikai tas notiks ne viena vai divu gadu laikā, bet pakāpeniski.

PēC minūtēm četrdesmit sasniedzām staciju, kur mums bija jāmaina zirgi, un nokļuvām uz vakariņām pie mormoņu «atrie­bības eņģeļa». Cik man zināms, «atriebības eņģeļi» ir «mūs­dienu svētie», kā sevi dēvē tie mormoņi, kuriem viņu baznīca uz­ticējusi pienākumu nerimtīgi rūpēties par nevēlamu pilsoņu nogādāšanu pie malas. Esmu ļoti daudz dzirdējis par šiem bar­gajiem «eņģeļiem» un viņu tumšajiem, asiņainajiem darbiem, tāpēc devos uz vakariņu rīkotāja mormoņa māju, drebēdams aiz bailēm. Bet — ak vai! — mūsu romantiskajām ilūzijām par spīti viņš izrādījās vienkārši bļaurīgs, vulgārs nekauņa ar bezgala rupju muti! Varbūt viņš bija pietiekami asinskārs un pilnīgi at­taisnoja savu «atriebēja» titulu, tomēr vai ir pieļaujams, ka eņģelī, kaut arī atriebējā, nav ne druskas cildenuma? Vai var samierināties ar eņģeli, kas staigā netīrā kreklā un nevalkā bikšturus? Vai var cienīt eņģeli, kas zviedz kā zirgs un lielās kā jūras pirāts?

Tur bija arī citas nepieklājīgas personas — mūsu saimnieka ticības brāļi. Viņu vidū ar džentlmeņa ārieni un izturēšanos iz­cēlās tikai viens — Hibera K- Kimbela dēls, garš, slaids, gadu trīsdesmit vecs cilvēks. Pa istabu vienā laidā steidzīgi šaudījās krietns skaits nevīžīgi ģērbtu sieviešu, kas iznēsāja kafijkannas, sagrieztu maizi un citus vakariņu atribūtus. Mums sacīja, ka tās esot saimnieka sievas — ja ari ne visas, tad vismaz daļa no tām. Tā, protams, ari bija, jo, būdamas kalpones, viņas taču nepieļautu sevi apliet ar tādu lamu un rupjību straumi, kaut ari to plūdinātu pār savām lūpām pats debesu eņģelis, kur nu vēl šāds elles izdzimums.

Tāda bija mūsu pirmā sastapšanās ar šo «savdabīgo» Rie­tumu «institūtu», un, jāatzīstas, mums tas lāgā nepatika. Ne­cenzdamies pārāk sīki ar to iepazīties, mēs naski devāmies uz «mūsdienu svēto» mājokli, praviešu citadeli, Amerikas vienīgās absolūtās monarhijas metropoli — Sāļā Ezera Pilsētu. Naktij satumstot, atradām patvērumu viesnīcā «Sāļais ezers» un iz­saiņojām lietas …

Uzturējāmies Soltleiksitijā tikai divas dienas un tāpēc ne­paspējām pienācīgi izpētīt daudzsievības sistēmu, savākt attie­cīgus faktiskus datus un izdarīt nepieciešamos secinājumus, lai pēc tam lieku reizi pievērstu šim jautājumam visas nācijas uz­manību. Man ļoti gribējās to izdarīt. Ar visu pašpārliecināta jaunekļa kvēli alku pa galvu pa kaklu mesties cīņā un gūt di­ženu uzvaru — alku līdz tam brīdim, kamēr ieraudzīju mormoņu sievietes. Tad es atmaigu. Sirds izrādījās gudrāka par prātu. Tā pildījās ar līdzjūtību pret šīm kroplajām, lācīgajām, nožēlo­jami neglītajām būtnēm, un, aizgriezies sānis, lai slēptu augst­sirdīgās asaras, kas ieriesās man acīs, es sev teicu: «Nē! Vīrie­tis, kas ņem vienu no viņām sev par sievu, izrāda kristīgu žēlsir­dību un pelnījis nevis bargu nosodījumu, bet visas cilvēces sirsnīgu uzslavu; tāpēc tas, kas ņem par sievām veselas seš­desmit, veic tik diženu, nesavtīgu un pašaizliedzīgu darbu, ka pasaules tautām jāatsedz galva viņa priekšā un godbijīgā klusu ciešanā dziļi jāpaklanās.» 1

Kur vēl citur dzirdami tik saistoši nostāsti par nepakļāvīgo pagānu nomaitāšanu? Grūti iztēloties kaut ko omulīgāku par jauko vakaru, kuru pavadījām Soltleiksitijā kādā pagāna ne­šķīstības perēklī, pīpes sūkdami un klausīdamies nostāstus, kā

1 īsu vēsturisku apskatu par mormoņiem un piezīmes par «Slaktiņu Kalnu pļavā» sk. pielikumos A un B. (M. T.)

Bertons jāšus zirgā iedrāzies neaizsargātu ļautiņu pūli, kuri lūguši žēlastību, un ar savu pistoli apšāvis sievietes un vīriešus gluži kā suņus. Un kā Bils Hikmens, «eņģelis atriebējs», no­kniebis Draunu un Arnoldu par to, ka tie ar tiesas starpniecību pieprasījuši, lai viņš atmaksā parādu. Un kā Porters Rokvels strādājis savus briesmu darbus. Un kā neapdomīgi cilvēki, iera­dušies Jutā, dažkārt nosodoši izsakās vai nu par Brigemu Jungu, vai daudzsievību, vai arī par kādu citu tikpat svētu iestā­dījumu un jau nākamajā rītā top atrasti guļam zemē kādā no­maļā šķērsieliņā un pacietīgi gaidām, kad atbrauks līķrati. Ne mazāk interesanti ir klausīties pagānu pārrunas par daudz­sievību; no tām var uzzināt, kā dažs labs resnvēderis vepris, draudzes vecākais vai bīskaps, apprecējis jaunu meiču — un bijis gluži apmierināts, tad apprecējis savas sievas māsu — un arī bijis apmierināts, apprecējis otru māsu — tāpat bijis apmie­rināts, apprecējis trešo ar to pašu rezultātu, pēc tam apprecējis visu četru māti — un arī bijis apmierināts, vispēcāk apņēmis sievastēvu, vectēvu un vecvectēvu un, kad viņam vēl nebijis gana, nācis par jaunu un prasījis vēl. Un kā nereti ņipra vien­padsmit gadu veca skuķe kļūst par mīļoto sievu, bet viņas pašas cienījamā vecmāmiņa abu kopējā laulātā drauga acīs galīgi zaudē savu vērtību un top aizsūtīta gulēt virtuvē. Uzzinājām arī iemeslu, kāpēc mormoņu sievietes cieš tādu nejēdzīgu stā­vokli, kad māte un meitas kā tārpi ložņā pa vienu un to pašu puvekļu pilno netiklības migu, kur jauna skuķe var pacelties augstāk un kļūt noteicēja par pašas māti: saskaņā ar mormoņu ticību, jo vairāk cilvēkam sievu un jo vairāk bērnu viņš iz­audzina, jo augstāka vieta viņiem visiem sagatavota nākamajā dzīvē; iespējams gan, ka šī vieta nebūs tik augsta, cik karsta, taču par to viņi nebilst ne pušplēsta vārda.