MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

kā arīdzan viņu sievas ļāvās jautrībai, uzsāka dejas, dziedāja un gauži palaidās mutē; patiesi, kā es saku, palaidās mutē kā pēdējie nešķīsteņi.

Nefijs mēģinājis šīs nejēdzības apturēt, bet dzīrotāji viņu sasējuši, un izlaidīgā līksmība turpinājusies. Taču palūkojiet, kā pravietis Nefijs ar neredzamu spēku palīdzību viņus apmuļ­ķojis:

Un, raugi, kad nu viņi mani sasēja, ka es pat locekļus kustināt nevarēju, tad kompass, ko man bija devis tas Kungs, pārstāja darboties, kālabad viņi nezināja, kurp kuģi stūrēt; un sacēlās vētra, un jūra briesmīgi viļņojās, un mūs aiznesa pa ūdeņiem atpakaļ — un tā trīs dienas; un viņi varen nobijās, baiļodamies, ka būs jānoslīkst jūrā; taču manas saites viņi neatraisīja. Un ceturtajā dienā vējš, kas dzina mūs atpakaļ, tapa varen spēcīgs.

Un notikās, ka mūs par matu gandrīz aprija jūras dzelme.

Tad viņi Nefiju atraisījuši.

Un notikās, ka tad, kad viņi atraisīja manas saites, es paņēmu kompasu, un tas sāka strādāt, kā biju vēlējies. Un es raidīju lūgšanas Dievam; un, kad es tās raidīju, vētra tūdaļ norima un iestājās dziļš klusums.

Kompass, acīm redzot, nostādījis šos senos jūras braucējus daudz izdevīgākā stāvoklī par Noasu.

Viņi stūrējuši uz «Apsolīto zemi» (cita vārda viņi tai nav izgudrojuši) un laimīgi to arī sasnieguši.

Daudzsievība ir mormoņu reliģijas dogmats, kas radies jau­nākos laikos: to ievedis Brigems Jungs jau pēc Džozefa Smita nāves. Līdz tam daudzsievība skaitījusies «nelietība». Palasie­ties mormoņu bībelē rindkopu no kādas nodaļas otrajā Jēkaba grāmatā:

Un tā saka tas Kungs: šī tauta ir nelikumībās iestigusi; tā nesaprot svē­tos rakstus, jebšu meklē attaisnojumu saviem maldu ceļiem, atsaukdamās uz ķēniņu Dāvidu un viņa dēlu Zālamanu; patiesi, Dāvidam un Zālamanam bija daudz sievu un lieko sievu, un tā bija nešķīstība manā priekšā — saka tas Kungs; tālabad — saka tas Kungs — es ar spēcīgu roku izvedu šo tautu no Jeruzalemes zemes, lai izaudzētu taisnīgu zaru no Jāzepa gurna augļiem Tālabad es, Dievs tas Kungs, necietīšu, ka šī tauta darītu tāpat kā agrāk.

Tomēr plāns neizdevās — vismaz attiecībā uz mūslaiku mor­moņiem ne, — jebšu Brigems to «cieš». Palasiet vēl rindkopu no tās pašas nodaļas.

Un es jums, lamanitānieši, saku: jūsu brāļi, kurus jūs nīstat par viņu netiklību un par vātīm, ar ko klāta viņu miesa, ir taisnāki par jums — jebšu viņi nav aizmirsuši Dieva vēlējumu, kas vēstīts viņu tēviem, lai viņiem nebutu vairāk sievu par vienu un lai viņiem nebūtu arīdzan lieko sievu.

Sekojošais fragments (no devītās Nefija grāmatas) sniedz ziņas, kas nez vai daudziem ir pazīstamas.

Un notikās, ka Jēzus uzbrauca debesīs un pūlis izklīda, un ikviens ņēma savu sievu un bērnus un gāja mājās.

Un notikās, ka no rīta, kad pūlis salasījās atkal kopā, parādījās Nefijs un viņa brālis, kuru viņš bija uzcēlis no miroņiem un kura vārds ir Timotejs, kā arīdzan tā dēls, kura vārds ir Jona, un Matonijs, un Matonija, tā brālis, un Kumens, un Kumenonhi, un Jeremija, un Semnons, un Jona, un Cedeķija un Esaija; šie ir to mācekļu vārdi, kurus Jēzus bija izraudzījis.

Lai lasītājs varētu pārliecināties, cik efektīgi un gleznaini (pēc mormoņu apustuļa apgalvojuma) noritējis viens no aiz­kustinošākajiem notikumiem Pestītāja mūžā (acīm redzot, ne­viens cits, izņemot viņus, to nav pamanījis), citēšu fragmentu no tās pašas Nefija grāmatas:

Un notikās, ka Jēzus tos uzrunāja un pavēlēja tiem piecelties. Un tie piecēlās no zemes, un viņš tiem sacīja: svētīti lai jūs esat jūsu ticības labad. Un, rau, es esmu prieka pārpilns. Un, sacījis tiem šos vārdus, viņš nobirdi­nāja asaras, un viss pūlis liecina, ka viņš ņēmis bērnus un citu pēc cita svē­tījis, un raidījis par tiem lūgšanas Tēvam. Un, brīdi lūdzies, viņš atkal nobir­dinājis asaras un uzrunājis pūli, tam teikdams: raugiet šos bērniņus. Un ļau­dis uz tiem raudzījušies un pacēluši skatienus uz debesīm un redzējuši, ka de­besis ir vaļā un eņģeļi itm kā caur liesmām kāpj no tām taisni zemē; un eņģeļi nokapa zemē un nostājās ap bērniem, un tiem riņķī bija liesmas; un eņģeļi tiem kalpoja, un ļaužu pūlis to dzirdēja un redzēja, un liecināja; un tie zina, ka šī liecība ir patiesa, jebšu tie visi dzirdēja un redzēja, darīdami to katrs par sevi; un skaitā to bija ap divi tūkstoši pieci simti; un bija tur kā vīri un sievas, tā arīdzan bērni.

Un kas cits tad tur īsteni vēl varēja būt?

Evera grāmata ir grūti izprotama putra ar «vēsturisku» sa­turu; lielāko tiesu tajā stāstīts par aplenkumiem un kaujām starp tautām, par kurām lasītājs droši vien nekad nav dzirdējis un kuras apdzīvojušas zemes, ko ģeogrāfija nemaz nepiemin. Tur bijis valdnieks ar zīmīgu vārdu Koriantumrs, un viņš karo­jis ar Saredu un Libu, un Sizu, un ar daudziem citiem «Gešlonas līdzenumā» un «Gilgalas ielejā», un «Akišas tuksnesī», un «Mo- rāņu zemē», un «Agošas ārēs», un «Ogafā», un «Ramā», un «Korihoras valstī», un uz «Komnora kalna», un pie «Riplian- kuma ūdeņiem» un tā tālāk, un tā joprojām. «Un notikās tā», ka pēc daudziem cīniņiem Koriantumrs rezumējis savus zaudē­jumus, un izrādījies, ka «bija nokauti divi miljoni spēka pilnu karavīru, kā arīdzan viņu sievu un bērnu» — kopā no pieciem līdz sešiem miljoniem, — «un Koriantumram palika skumīgi ap sirdi». Jau sen bija laiks! Tad viņš aizrakstījis Sizam, ierosinā­dams pārtraukt karadarbību un tautas glābšanas labad atdot savu valsti. Sizs bijis ar mieru, tikai uzstādījis vienu noteikumu: lai Koriantumrs papriekš ierodas pie viņa un ļauj sev nocirst galvu; taču Koriantumrs tādu noteikumu nav pieņēmis. Karš kādu laiku trakojis ar jaunu spēku, bet tad abas puses četrus gadus pulcējušas karaspēku izšķirīgajai sadursmei, pēc tam arī tiešām sekojusi kauja, acīm redzot, visievērojamākā no visām vēsturē pazīstamajām — izņēmums varbūt ir Kilkenijas kaķu plūkšanās, kas daļēji atgādina iepriekš minēto batāliju. Palasie­ties militāro sagatavošanās darbu un pašas kaujas aprakstu.

7. Un tad tie sapulcināja ļaudis no visām pasaules malām, ikvienu, kas nebija nokauts, izņemot Everu. Un notikās, ka Evers redzēja visu, ko ļaudis darīja, un viņš redzēja, ka tie, kas bija par Koriantumru, piebiedrojās Kori- antumra karapulkiem; un visi, kas bija par Sizu, piebiedrojās Siza karapul­kiem; un tā nu četrus gadus viņi vāca kopā ļaudis, lai savāktu visus no visas pasaules un stiprinātu savu varenību, cik vien tas būtu viņu spēkos. Un tad tie visi salasījās kopā, ikviens tai karapulkā, kurā karoja, līdz ar sievām un bērniem; un visi vīri, sievas un bērni bija apbruņoti ar kara ieročiem, vairo­giem, lacītēm un bruņucepurēm un ģērbušies kara drānās, un tie izgāja viens pret otru cīņā, un kāvās visu dienu, taču neuzvarēja. Un, kad pienāca nakts, tie raidīja pret debesīm lielas raudas un gaudas par savas tautas kritušajiem karavīriem, un tik milzīgs bija šo vaidu, brēcienu un bļāvienu spēks, ka tīri vai gaiss plīsa pušu. Un, kad uzausa rīts, tie atkal devās kaujā, un šī diena bija diža un drausmīga; taču tie neuzvarēja, un, kad atkal iestājās nakts, to klaigas, auri un žēlabas par savas tautas kritušajiem karavīriem atkal plēstin plēsa pušu gaisu :

8. Un notikās, ka Koriantumrs otrreiz aizrakstīja Sizam, lūgdams viņu vairāk neiet kaujā, bet ņemt valsti un žēlot ļaužu dzīvības. Bet Dieva Gars ]aužu sirdis bija atstājis un Sātans tur iemitis, jebšu tie bija atdoti savas cietsirdības un sava akluma varā un lemti nomaitāšanai; un tālabad tie atkal gāja kaujā. Un cīnījās visu to dienu, un, kad pienāca nakts, tie aizmiga uz saviem zobiņiem, un no rīta atkal gāja kaujā un cīnījās līdz naktij; un, kad satumsa nakts, tie bija apreibuši no naida, kā cilvēks reibst no vīna; un atkal tie aizmiga uz saviem zobiņiem un otrā rītā no jauna ņēmās kauties, un pret vakaru visi krita no zobiņa; un atlika no viņiem divdesmit septiņi no Korian- tumra ļaudīm un trīsdesmit divi no Siza ļaudīm.