MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Brigema karjeras pieticīgo sākumu un viņa pamazītējo kāpšanu diženības un slavas kalnā varētu pielīdzināt paša Endrjū Džonsona biogrāfijai. Viņš vienpakaļ otrai izgāja visas pakāpes: bija ierindas mormonis, misionārs vis­pirms dzimtenē, tad ārzemēs, izdevējs un redaktors, apustulis, apustuļu de­partamenta prezidents, mormoņu draudzes galva ar visu tam piemītošo lai­cīgo un garīgo varu, bet pēc tam saskaņā ar debesu gribu — Smita pēctecis, «pareģonis», «pravietis», «gaišreģis». Atlika tikai viena pakāpe, un viņš pa­zemīgi tika galā arī ar to, proti, pasludināja sevi par pašu dievu to kungu!

Viņš apgalvo, ka pēc nāves viņam būšot sataisīta pašam sava paradīze, kur viņš būšot dievs, viņa sievas — dievietes, bet bērni — debesu prinči un princeses. Visi ticīgie mormoņi līdz ar savām ģimenēm tikšot ielaisti šajā paradīzē un ieņemšot tur zināmu stāvokli atkarībā no sievu un bērnu skaita, ar kuru būšot paspējuši apgādāties. Ja kāds no ticīgajiem nomiršot, nepa­spējis apņemt tik daudz sievu un saražot tik daudz bērnu, cik nepieciešams, lai baudītu cieņu aizkapa dzīvē, tad kāds no draugiem varot apprecēt pāris sievu nelaiķa vārdā un izaudzināt trūkstošos pēcnācējus; tos visus ierakstīšot nelaiķa kontā, attiecīgi paceļot viņu augstākā dienesta pakāpē.

Nav jāaizmirst, ka mormoņus lielāko tiesu vervē neizglītotu, naivu, maz attīstītu, aprobežotu ļautiņu vidū; nav arī jāaizmirst, ka mormoņu sievas stāv uz tā paša līmeņa un ka bērni, kas piedzimuši no šās savienības, diez vai stipri atšķirsies no vecākiem; tāpat nav jāizlaiž no acīm, ka četrdesmit gadus šie nelaimīgie vajāti — nenogurstoši un nežēlīgi vajātil Pūlis viņus apsau­kāja, sita un šāva, apkrāva ar lāstiem, nicināja un raidīja trimdā; jau tā sli­mību un bada izmocīti, viņi bēga uz biezokņiem un tuksnesi, ar saviem vaidiem iztraucēdami mūžseno klusumu un atstādami garā ceļa malās kapu rindas. Un visas šīs mokas viņiem bija jāizcieš tāpēc, ka viņi gribēja dzīvot un ticēt saskaņā ar savas sirdsapziņas likumu. Tas jāatceras, un tad kļūs saprotams nedziestošais naids, kuru mormoņi jūt pret mūsu tautu un valdību.

Kad mormoņu apgabals sāka zelt un baznīca kļuva arvien bagātāka un spēcīgāka, no seno aizvainojumu iejava uzrūga naida mīkla. Ticis gubernatora amatā, Brigems skaidri un gaiši lika visiem noprast, ka Mormonija domāta vienīgi mormoņiem. Savienotās Valstis mēģināja stāvokli uzlabot, ieceļot valsts ierēdņus no Jaunās Anglijas un citiem pretmormoņu apgabaliem, taču Brigems krietni vien sarežģīja to iebraukšanas iespējas. Savienotajām Valstīm vajadzēja nogādāt pāri tuksnesim trīs tūkstošus karavīru, lai nosēdinātu savus ierēdņus tiem paredzētajās vietās. Taču, kad šie džentlmeņi laimīgi apsēdās, jēgas no viņiem nebija vairāk kā no koka dieviem. Viņi izdeva likumus, ku­riem neviens nepievērsa uzmanību un kurus nebija iespējams īstenot. Zemē, kur uz katra soļa varēja uzdurties noziegumam vai varas darbam, federālā tiesa sanāca tikai par uzjautrinājumu nekaunīgajam pūlim, kas brīvajā laikā salasījās pablenzt uz tiesnešiem, jo ko tiesāt tiem nebija, ko darīt ari ne, un nekādas tiesas lietas netika vestas. Ja prasītājs bija «pagāns», mormoņu zvēri­nātie izlēma, kā iepatikās, turpretī ar federālās tiesas spriedumu neviens ne­rēķinājās un izpildīt to nebija ne mazākās iespējas. Mūsu prezidenti sūtīja uz Jutu vienu ierēdņu baru pēc otra, taču iznākums allaž bija viens un tas pats — kādu laiku viņi tur rāmi nokvernēja, diendienā rīdami apvainojumus, visap­kārt redzēdami skarbas sejas un ikvienā mēģinājumā pildīt pienākumu sa- stapdamies ar greiziem skatieniem un tiešiem draudiem, — un beidzot vai nu padevās un kļuva par nožēlojamiem ieročiem mormoņu rokās, vai arī, iebaidīti līdz pēdējam, neizturēja un aizbrauca. Ja kāds no ierēdņiem negadījās zaķ- pastala un sekmīgi apliecināja savu drošsirdību, tūlīt kāds piekāpīgs prezi­dents, piemēram, Bikenens vai Pīrss, atcēla viņu no amata un viņa vietā no­sēdināja kārtējo aitasgalvu. 1857. gadā, kad par tiesnesi bija Kredlbo, Jutas gubernatora amatā tik tikko neiecēla ģenerāli Harniju; vārdam «bailes» šo abu vīru apziņā piemita visai abstrakta jēga. Atliek tikai nožēlot, ka viņiem nebija lemts kalpot Jutas teritorijā vienlaicīgi — viņi vismaz būtu viesuši da­žādību diezgan vienmuļajā federālo varas orgānu iztapības un bezspēcības politikā.

Tāds bija stāvoklis, kad mums radās izdevība apmeklēt Jutu. Apgabala pārvalde klaji apliecināja savu kaunpilno bezspēku, un vienīgā reālā vara tur bija Brigems Jungs. Viņš bija absolūts valdnieks — valdnieks, kas nerēķinā­jās ar mūsu prezidentu, smējās par mūsu armiju, kad tā ielenca viņa galvas­pilsētu, un, bez mazākā apjukuma uzklausīdams vēsti, ka Savienoto Valstu Visaugstais kongress svinīgi pasludinājis daudzsievību par pretlikumīgu, vienā mierā apgādājās vēl ar divdesmit piecām vai trīsdesmit sievām.

Mormoņi ir atriebušies un joprojām atriebjas par vajāšanām, ko pie­dzīvojuši un — pēc viņu domām — piedzīvo vēl šobaltdien, jo pašpārvaldi viņiem tā arī nepiešķīra. «Slaktiņš Kalnu Pļavā», kas tagad jau gandrīz aiz­mirsts, bija viņu roku darbs. Savā laikā šis notikums sacēla lielu troksni — visā zemē par to vien runāja kā par pastrādātajām zvērībām. Atsauksim to vispārējos vilcienos lasītāju atmiņā. Reiz cauri Soltleiksitijai devās gara pa­jūgu rinda, kur brauca pārceļotāji no Misuri un Arkanzasas; cerēdami, ka tās aizsegā izdosies aizbēgt, tai pievienojās vairāki neapmierināti mormoņi. Ar to pietika, lai mormoņu barveži aizsviltos dusmās. Bez tam nāca klāt arī ap­stāklis, ka pārceļotāji — simt četrdesmit pieci vai simt piecdesmit cilvēku, kas nemaz nenojauta tuvās briesmas, — bija atbraukuši no Arkanzasas, kur neilgi pirms aprakstītajiem notikumiem tika nogalināts kāds ievērojams mormoņu misionārs, kā arī no Misuri — štata, ko mormoņi labi atminējās kopš tā laika, kad viņu draudze vēl bija maza, nabaga un vientuļa un pirmie «svētie» te piedzīvoja visniknākās vajāšanas. Sādā sakarā ceļinieki neviesa pret sevi simpātijas. Turklāt tie veda līdzi bagātības — govis, zirgus, mūļus un visādu citu mantu, — kā gan mormoņi, kas visos sīkumos centās atdarināt seno Izraēļa cilti, lai nebūtu jutuši aicinājumu pievākt no ienaidnieka «laupījumu», ja «to viņu rokās nodeva» pats visžēlīgais debesu valdnieks?

Tā nu, runājot misis S. V. Veitas vārdiem, kas lasāmi viņas interesantajā grāmatā «Mormoņu pravietis», notikās, ka «pār Brigemu Jungu, Lielo un Aug­stāko Valdnieku jeb, citādi izsakoties, Dievu, nāca «atklāsme», uz kuras pa­mata viņš pavēlēja prezidentam Dž. S. Heitam, bīskapam Higbijam un Džo­nam D. Lī (Brigema audžudēlam) sapulcēt palielāku baru pašu uzticamāko ļaužu, pārģērbt viņus par indiāņiem, uzbrukt nolādētajiem pagāniem (tā bija teikts «atklāsmē») un apkaut visus līdz pēdējam ar Visaugstākā bultām, lai neviens nevarētu pavēstīt pasaulei notikumu patieso gaitu; vajadzības gadī­jumā viņiem tapa atļauts iesaistīt par sabiedrotiem īstus indiāņus, apsolot tiem daļu laupījuma. Uzdotais pienākums bija jāizpilda precīzi un nekavējoties, lopi jāatdzen līdz ziemas pienākšanai, jebšu tāda esot Visspēcīgā Dieva tā Kunga Griba.»

«Atklāsmē» ietvertais uzdevums tika apzinīgi veikts. Liela mormoņu vie­nība, pārģērbusies par indiāņiem un izkrāsojusi ģīmjus, panāca pajūgu rindu apmēram trīssimt jūdžu uz dienvidiem no Soltleiksitijas un tur metās tai virsū. Pārceļotāji tūlīt ierakās, pārvērta savas kulbas par redutēm un vīriš­ķīgi un sekmīgi aizsargājās veselas piecas dienas. Misuriešus un arkanzasie- šus vis pārāk neiebiedēsi ar nožēlojamām «nešpetno indiāņu» parodijām, kas Jutā tik tikko velk dzīvību! Katrs pārceļotājs gatavs kauties ar piecsimt tā­diem nīkuļiem.