MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Noklāju pie katra dievnama ieejas baltu papīriņu. Mošejas priekšā uz papīriņa uzliku ķites piciņu, indiešu pagodas priek­šā — mazliet darvas, sinagogas priekšā nopilināju terpentīnu un katedrāles priekšā novietoju cukura gabaliņu. Tagad izlaidu sarkanās skudras. Tās noniecināja ķiti, darvu, terpentīnu un, kā man šķita, patiesu jūtu mudinātas, kāri metās uz cukuru. At­brīvoju zilās; tās precīzi atkārtoja sarkano rīcību. Uz mata tāpat darījās arī it visas zeltītās. Tas viesa manī nesatricināmu pārliecību, ka, nostādītas brīvas izvēles priekšā, skudras, kas nepieturas pie noteiktas ticības, no visām reliģijām dod priekš­roku Kristus mācībai.

Lai eksperimentu pārbaudītu, ieslēdzu skudras kārbiņā un pārvietoju ķiti uz katedrāli, turpretī cukuru noliku mošejas priekšā. Izlaidu visas skudras reizē, un tās barā metās uz ka­tedrāli. Biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem un devos uz bla­kus istabu, lai šo lielisko mēģinājumu iemūžinātu uz papīra. Atgriezies redzēju, ka visas skudras atkritušas no kristīgās ticības un pārgājušas muhamedānismā. Sapratu, ka esmu seci­nājis pārsteidzīgi. Man kļuva rūgti un neveikli ap dūšu. Nebū­dams jau vairs tik cieši pārliecināts, nolēmu novest eksperi­mentu līdz galam. Noliku cukuru vispirms trešajā, tad ceturtajā dievnamā. Ko es konstatēju? Kurā dievnamā novietoju cukuru, turp ari traucās skudras. Tādā ceļā nonācu pie neapgāžama secinājuma, ka ticības ziņā skudras ir galīgs pretstats cilvēkam. Cilvēks iet uz to dievnamu, kur viņam māca īsteno ticību. Skudra turpretī uz to, kur dod cukuru.

Ja man uzdotu radīt dievu, es tam piešķirtu dažas rakstura īpašības, kuru trūkst pašreizējam (bībeles) dievam.

Viņš nediedelētu no cilvēka uzslavas un glaimus un būtu pietiekami augstsirdīgs, lai nemēģinātu gūt tos ar varu. Viņam nedrīkstētu būt mazāk pašcieņas kā jebkuram kārtīgam cilvē­kam.

Viņš nebūtu sīkmanīgs tirgonis. Viņš neuzpirktu lišķīgus cildinājumus. Viņš neizstādītu pārdošanai zemes priekus un mū­žīgu svētlaimi, likdams maksāt par šo preci ar lūgšanām. Es iedvestu viņam šīs pašcieņas jūtas, kas raksturīgas visiem kriet­niem ļaudīm.

Viņš vērtētu augstu vienīgi tādu mīlestību pret sevi, kas rodas pati kā atbilde uz reāliem labumiem, un nicinātu to, kuru pēc norunas maksā par abstraktas labvēlības parādīšanu. Sir­snīga nožēla ļautu grēkam gaist kā nebijušam, un no cilvēka, kurš nožēlotu līdz pašām dvēseles dzīlēm, neviens negaidītu un

neprasītu, lai viņš savus lūgumus pēc piedošanas izsaka skaji.

Viņa bībelē nebūtu nāves grēka. Viņš atzītu sevi kā par paša grēka, tā arī par grēkošanas veidu un līdzekļu autoru un izgud­rotāju. Viņš uzliktu visu atbildības smagumu par nodarītajiem grēkiem uz tā pleciem, kas šais nelietībās tiešām vainojams, un atzītu sevi par galveno un vienīgo grēcinieku.

Viņš nebūtu skaudīgs un sīkumains. Pat cilvēki nicina sevī šo īpašību.

Viņš nebūtu lielīgs.

Viņš slēptu, ka jūsmo pats par sevi. Viņš saprastu, ka, ieņe­mot tik augstu amatu, pašam sevi slavēt nav glīti. Viņš nepazītu atriebes jūtas un tāpēc neteiktu atriebīgas runas.

Nebūtu nekādas elles — izņemot to, kurā mēs dzīvojam no šūpuļa līdz kapam. Nebūtu nekādas paradīzes — vismaz tās, kas aprakstīta visu reliģiju bībelēs.

Viņš ziedotu daļu savas mūžības pārdomām par to, kāpēc radījis cilvēku nelaimīgu, ja tikpat labi būtu varējis darīt to laimīgu. Pārējā laikā viņš papildinātu savas zināšanas astrono­mijā.

1898. Jau ilgus gadsimtus sātans ieņem visai ievērojamu vietu: viņš ir garīgais vadonis četrām piektdaļām no cilvēces un politiskais vadonis visai cilvēku ciltij, tāpēc nevar noliegt, ka viņam piemīt pirmšķirīgas organizatora spējas. Visi mūsu politiķi un romiešu pāvesti viņam blakus ir tīrie knišļi, kas jā­apskata ar mikroskopa palīdzību.

Viņam nav neviena algota palīga, turpretī pretinieku — ve­sels miljons.

Vieni klanās tituliem, otri — varoņiem, trešie — spēkam, ceturtie — dievam, un aiz šā iemesla cits ar citu strīdas, taču visi kā viens klanās naudai.

Dievam trūkst rakstura stingrības un nelokāmas pārliecības. Viņam vajadzētu būt vai nu katolim, vai prezbiteriānim, vai vienalga kam citam — nevis pūlēties sēdēt reizē uz visiem krēsliem.

Lādēsimies, kamēr vēl laiks, paradīzē mums tikpat to ne­ļaus.

Cilvēks tika iztaisīts pedejā radīšanas diena, kad dievs jau bija noguris.

Kad lasām bībeli, vairāk brīnāmies par dieva zināšanu trū­kumu nekā par viņa viszinību.

Ja cilvēku būtu radījis cilvēks, viņš gan kaunētos par sava darba augļiem.

Dievs ir negants Vecajā derībā un valdzinošs Jaunajā — tikpat kā doktors Džekils un misters Haids kādā zināmā svētu­līgā romānā.

Nekas tā nepārsteidz kā brīnums — varbūt vienīgi naivitāte„ ar kuru tam tic.

Tikai mirušiem ir vārda brīvība.

Tikai mirušiem ļauts sacīt patiesību.

Amerikā, tāpat kā visur, vārda brīvība ir mirušajiem.

Cilvēkam nav nevienu tiesību, kas nebūtu vardarbības rezul­tāts.

Nav tadu tiesību, kas būtu nesatricināmas. Ar kārtējās var­darbības palīdzību tās vienmēr var iznīcināt; tātad cilvēkam nav nevienu tiesību, kas būtu nesagraujamas kā klints.

Dievs ir vardarbība (viņš ir viltīgs, nepastāvīgs, ļauns).

(PAR TICĪBU UN DIEVU)

PrEZBITERIĀNI, baptistu, metodistu, katoli, muhamedāni, budistu vai mormoni, — viņš rakstīja pēc daudziem gadiem, — nebūt nerada sprieduma spēja, viņus rada vide.

Par vienīgo reālo dievu es uzskatu Esamību, kas radījusi un vada šo diženo visumu .. . Tās patiesā būtība skaidri un nepār­protami izklāstīta īstenajā Bībelē — Dabā un tās vēsturē.

«Nesaprotu, kā cilvēks, kam piemīt humora izjūta, var būt ticīgs, tad viņam apzinīgi jāaizsedz sava saprāta acis un ar varu jātur tās ciet.»

«Es ticu visvarenajam dievam.

Es neticu, ka viņš jebkad ar kāda starpniecību būtu sūtījis vēsti cilvēcei, nedz ka viņš to būtu sludinājis pats ar savu muti, nedz arī ka viņš jebkad un jebkur būtu iemiesojies mirstīgo acīm saredzamā tēlā.

Es ticu, ka Veco un Jauno derību radījis un uzrakstījis cil­vēks un ka neviena tās rinda nav dieva apstiprināta, kur nu vēl viņa diktēta.

Es uzskatu, ka dieva labums, taisnīgums un žēlsirdība iz­paužas viņa radītajās būtnēs un lietās; es redzu, ka šīs īpašības izpaužas attiecībā uz mani šinī dzīvē; tāpēc es loģiski secinu, ka tās izpaudīsies attiecībā uz mani arī aizkapa dzīvē, ja tāda vispār pastāv.

Es neticu providencei. Es ticu, ka visumu vada stingri un nemainīgi likumi. Ja mēra laikā viena cilvēka ģimene iet bojā, bet otra paliek dzīva, tad tas notiek saskaņā ar kādu likumu, dievs tādos sīkumos neiejaucas un nepalīdz vienam, otru tai pašā laikā nosodīdams.

Es nesaprotu, kā mūžīgās mokas aizkapa dzīvē var kalpot labdarīgam mērķim, un tāpēc tām neticu. Varbūt tiešām ir sa­prātīgi sodīt cilvēku, lai viņš kļūst labāks; varbūt ir arī saprā­tīgi viņu galīgi iznīcināt, ja izrādās, ka viņš nespēj kļūt labāks; bet mūžīgi cepināt viņu tikai tāpēc, lai varētu tīksmināties, kā viņš lokās uz pannas, ir nenoliedzami nesaprātīgi: tāda aina galu galā apniktu pat ebreju izdomātajam nešpetnajam dievam.

Varbūt aizkapa dzīve pastāv, bet varbūt arī ne. Sis jautā­jums man ir galīgi vienaldzīgs. Ja man lemts dzīvot vēlreiz, tad taču nu noteikti kādos saprātīgākos nolūkos, nevis tikai tādēļ, lai veselu mūžību kūņotos pa ugunsjūru par sodu tam, ka esmu pārkāpis juceklīgos un pretrunīgos likumus, kurus (bez pār­liecinošiem pierādījumiem) uzskata par dieva iestādītiem. Ja turpretī nāvei seko pilnīga iznīcība, tad es to vairs neapzināšos un šinī sakarā man no tā nav ne silts, ne auksts.