MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Es ticu, ka cilvēku sabiedrības morāles likumu saknes mek­lējamas šīs sabiedrības pieredzē. Lai cilvēks saprastu, ka slep­kavība, zādzība un citas līdzīgas izrīcības kaitē kā pašam darī­tājam, tā arī sabiedrībai, kas no tām cieš, nebija vajadzīga dieva nokāpšana zemes virsū.

Ja es pārkāpju šos morāles likumus, tad neredzu, kāpēc es līdz ar to aizskaru dievu, — ko gan viņam nozīmē tāds sīkums kā mani apvainojumi? Tikpat veiksmīgi es varētu mēģināt no­traipīt kādu planētu, apmētādams to ar dubļiem. Man šķiet, ka

mani noziegumi un pārkāpumi kaitē vienīgi man un citiem cil­vēkiem. Dievam no tā, ka es pakļaušos likumiem, labāk nekļūs — planēta arī nepriecājas, ja es neapmētāju to ar dubļiem. (To visu lasot, jāpatur prātā, ka saskaņā ar manu dziļāko pārlie­cību šos likumus man devis tikai cilvēks un nebūt ne dievs.) Tādēļ es nesaprotu, kāda velna pēc aizkapa dzīvē mani vai nu jānosoda, vai jāatalgo par to, ko esmu darījis šeit uz zemes.»

«Zalcburgā 1897. gada 24. septembrī. Spriežot pēc traki ne­patīkamās zvanu bimbināšanas, varētu domāt, ka šī pilsētiņa ar 27 600 iedzīvotāju sastāv galvenokārt no baznīcām. Nauda iemieso sevī darbu, sviedrus, nogurumu. Re nu, ko tautai izmak­sājušas visas šīs nekam nederīgās baznīcas un ko joprojām iz­maksā nekam nederīgo garīdznieku un mūku uzturēšana…» — «Garīdzniecība un baznīca atrauj tautai tās likumīgo tiesu, izplatīdama gara tumsību, māņticību un verdzisku pazemību, bet pēc tam pielīdzina sevi dievam, jo esot, rau, veikusi cildenu darbu (proti, izdalījusi druskas, neizvelkot tās vis no savām mantu lādēm, bet no pašrocīgi aplaupīto nabaga ļaužu kaba­tām).»

Fragmenti

V

'ŽjANNA d'Arka, gados vēl tīrais bērns, neizglītota, lasīt un rakstīt nepratēja lauku meitene, nevienam nepazīstama, bez kā­diem sakariem atrada savu diženo zemi, važās iekaltu, bezspē­cīgi guļam zem sveša papēža; valsts kase bija tukša, karavīri izklīduši, prāti notrulinājušies, drosme ilgajos svešzemju jūga un brāļu karu gados pagaisusi no sirdīm, iebiedētais karalis, pa­ļāvies liktenim, grasījās bēgt pār robežu. Zanna uzlika rokas uz šo nācijas liki — un tas atdzīvojās, piecēlās un devās viņai pa pēdām. Viņa veda frančus no uzvaras uz uzvaru, izmainīja Simtgadu kara gaitu, deva iznicinošu triecienu angļu varenībai un gāja bojā, pelnīti saukdamās FRANCIJAS ATBRĪVOTĀJAS vārdā, kurā to godina vēl šobaltdien.

Un, algas vietā Francijas karalis, kuru viņa bija nosēdinā­jusi troni, vienaldzīgi noskatījās, kā franču melnsvārči sagrāba cēlo meiteni — visnevainīgāko, visdaiļāko un visbrīnišķīgāko būtni, kāda jebkad dzīvojusi pasaulē, — un dzīvu sadedzināja sārtā.

Pienāca aprīlis. Zanna bija slima. Viņa saslima 29. martā,, nākamajā dienā pēc trešās «tiesas sēdes» beigām; kad norisa nupat aprakstītā aina cietumā, viņa jutās bezgala slikti. Mēģi­nājums izmantot viņas slimību atbilda tieši Košona dabai.

Izanalizēsim dažus punktus no jaunā apsūdzības dokumenta,, kuru var dēvēt par «Divpadsmit nepatiesiem apvainojumiem».

Pirmajā punktā sacīts: Zanna esot apgalvojusi, ka viņai no­drošināts dvēseles glābiņš. Nekad viņa nekā tāda nav teikusi. Tur sacīts arī, ka viņa liegusies paklausīt Baznīcai. Arī tie ir meli. Viņa bija ar mieru, lai Ruānas tribunāls tiesā visus viņas darbus, izņemot tos, kurus viņa veikusi pēc dieva pavēles, pildī­dama sev uzlikto misiju, — tos viņa nebija ar mieru nodot nekam citam kā vienīgi dieva tiesai. Viņa atteicās atzīt par Baznīcu Košonu un viņa padevīgos kalpus, taču bija gatava stāties pā­vesta vai Bāzeles koncila priekšā.

Vienā no Divpadsmit Punktiem bija apgalvots: viņa pati atzinusies, ka draudējusi ar nāvi tiem, kas nav viņai pakļāvu­šies. Tie ir salti meli. Vēl citā punktā bija sacīts: viņa esot cen­tusies iedvest pārliecību, ka ik soli spērusi pēc dieva pavēles; patiesībā viņa teica — «visus soļus, kas nesa svētību», šo labo­jumu, kā jūs atcerēsieties, viņa izdarīja pati.

Kādā citā punktā bija minēts, ka viņa nosaukusi sevi par nemaldīgu. Nekad viņa sevi tā nav dēvējusi.

Nākamais punkts pasludināja, ka viņa grēkojusi, nēsādama vīriešu uzvalku. Ja tā ir, tad nav jāaizmirst, ka autoritatīvas garīgas personas — Reimsas arhibīskaps un viss Puatjē tribu­nāls — bija viņai to atļāvušas.

Desmitais punkts vainoja viņu par to, ka viņa klaji runā­jusi par sv. Katrīnas un sv. Margaritas simpātijām pret fran­čiem un apgalvojusi, ka šīs svētās runājušas nevis angliski, bet franciski.

Sos Divpadsmit Punktus vajadzēja aprobēt Parīzes univer­sitātes mācītajiem teologiem. 4. aprīlī pret vakaru tie bija pār­rakstīti un gatavi. Te Manšons spēra vēl vienu drosmīgu soli: viņš pierakstīja uz malām, ka daudzi no Divpadsmit Punktiem piedēvē Zannai pilnīgi pretējus vārdus, nekā viņa runājusi īste­nībā. Parīzes universitāte par tādiem sīkumiem nepamirkšķi­nāja ne aci; tie nebūtu ietekmējuši teologu lēmumu un modinā­juši viņos līdzcietību arī tad, ja viņi spētu to just — taču univer­sitāte bija klaji atteikusies no šādas sentimentalitātes, lai izpil­dītu savu politisko uzdevumu; ar visu to nav noliedzams, ka krietnais Manšons rīkojās cildeni.

Otrā dienā, 5. aprīlī, dokumentu nosūtīja uz Parīzi. Tanī dienā Ruānā valdīja satraukums, galvenās ielas pildīja nemiera gumdītu ļaužu bari, un visi alkani gaidīja jaunas vēstis: klīda baumas, ka Zanna d'Arka guļot uz nāves cisām. Neskaitāmās tiesas sēdes bija viņu patiešām izmocījušas, un viņa sasirga. Angļu partijas barveži satraucās ne pa jokam: ja nu pēkšņi

Zanna nomirst, nesagaidījusi baznīcas nosodījumu, un gulstas kapā neaptraipīta? Tautas mīla un žēlums pārvērtīs viņas cie­šanas un nāvi par mocekļa ērkšķu vainagu, un, guļot kapā, viņa kļūs Francijā vēl varenāks spēks, nekā dzīva būdama.

Grāfs Varviks un angļu kardināls Vinčesters atsteidzās uz pili un aizsūtīja pēc dziedniekiem. Varviks bija skarbs un rupjš cilvēks, kas nepazina līdzjūtības. Slimā meitene, važās iekalta, gulēja dzelzs būrī — tāds skats, šķiet, gan varētu atturēt no cietsirdīgiem vārdiem, taču Varviks viņas klātbūtnē skaļi sacīja dziedniekiem:

— Pieraugiet, ka ārstējat viņu pēc visiem likumiem. Angli­jas karalis nebūt nevēlas, lai viņa mirst parastā nāvē. Viņš šo raganu vērtē augstu, jo maksājis par to dārgu cenu, un ne­ļaus tai nomirt citādi kā uz sārta. Viņa jāizārstē, lai tur vai velns par mazu zēnu paliek.

Dziednieki vaicāja Zannai, no kā viņa saslimusi. Meitene atbildēja, ka Bovē bīskaps atsūtījis viņai zivis un laikam no tām viņai kļuvis slikti.

Tad Zans d'Estivē sāka viņu rupjiem vārdiem lamāt. Viņš bija nospriedis, ka Zanna apvaino bīskapu noindēšanas mēģi­nājumā, un tas viņam bija nepatīkami. D'Estivē bija viens no visiztapīgākajiem Košona sulaiņiem un neparko negribēja pie­ļaut, ka Žanna kaitē viņa kungam angļu priekšniecības acīs, kura varēja ar Košonu izrēķināties un katrā ziņā būtu to darī­jusi, ja rastos aizdomas, ka viņš ar indes palīdzību grib izpestīt Žannu no sārta un tādējādi nolaupīt angļiem visus labumus, ko tie cerēja gūt, atpirkdami Zannu no Burgundijas hercoga.