MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

krājumu, tad tas vienmēr sastāvēja pa pusei no postīgām vai novārdzinošām indēm, pa pusei no mierinošiem, dziedinošiem balzamiem. Starp citu, garīgais eskulaps, balstoties uz daudzgadīgu praksi, allaž izpalīdzējās tikai ar pirmajām un rezultātā spēja pacientam vienīgi kaitēt. To viņš arī darīja.

Nesen, jau mūsu gadsimtā, ārstniecības metodes ievērojami mainījās. Tiesa, tas notika gan galvenokārt jeb, pareizāk sakot, vienīgi Anglijā un Savienotajās Valstīs. Citās zemēs mūsdienu pacients vai nu lieto viduslaiku līdzekļus, tāpat kā agrāk, vai arī iztiek pavisam bez ārsta.

Zemēs, kur runā angļu mēlē, mūsu gadsimtā novērojamās pārmaiņas izraisīja pacienta dumpis pret dziedniecības meto­dēm; eskulaps vismaz šīs pārmaiņas nebija paredzējis. Slimais nolēma ārstēties pats, un eskulaps konstatēja, ka pacientu skaits katastrofiski krītas. Lai nepaliktu bez darba, viņš nolēma pār­veidot savu metodi, darīdams to pakāpeniski, ļoti nelabprāt un tikai tais gadījumos, kad apstākļi spieda. Pirmām kārtām viņš vairs neizsniedza elles liesmu un mūžīga lāsta devu ik dienas, bet parakstīja to slimajam tikai ik pārdienām. Pēc tam šīs zāles tika lietotas arvien retāk un retāk. Kad nu eskulaps bija aprobe­žojies ar svētdienām un nolēmis, ka tālāk vairs nav jāpiekāpjas, uzradās homeopāts, piespieda eskulapu vispār atsacīties no el­les un mūžīgā lāsta un ieveda to vietā kristīgu mīlestību, mieri­nājumu un priecinājumu, žēlsirdību un līdzjūtību. So līdzekļu baznīcas aptiekā allaž bija papilnam, un to zeltītie uzraksti īpaši dūrās acīs starp pretīgajiem caurejas līdzekļiem, vemšanas zā­lēm un indēm, kas bija sarindotas uz gariem plauktiem blakus iepriekš minētajiem balzamiem. Nebija jau arī farmaceitu vaina, ka tie netika lietoti, — tādas vienkārši bija ārstēšanas metodes. Baznīcas eskulaps, kas dzīvoja pirms piecdesmit gadiem, uzlū­koja visus savus astoņpadsmit gadsimtu laikā dzīvojušos priekš­tečus par pūšļotājiem; mūsdienu baznīcas eskulapa acīs viņa priekštecis, kas dzīvojis pirms piecdesmit gadiem, ir tāds pats pūšļotājs. Par ko reiz kļūs pašreizējais baznīcas eskulaps tāda cilvēka acīs, kurš pats sev būs garīgais ārsts? Evolūcija bija jau reāla tais laikos, kad Zeme, Saule un visas Saules sistēmas pla­nētas meteoru putekļu dūmakas izskatā lidoja pa gaisu, un, ja vien tā neapstāsies un neizrādīsies par tukšu izdomu, tad ir skaidrs kā diena, kāds liktenis sagatavots pašreizējam baznīcas eskulapam. Metodes, kuras izmanto baznīcas kalpi, ir visai interesantas, un to vēsture — saistoša. Romas baznīcai vienmēr bija savi vergi, kurus tā pirka un pārdeva, sankcionēdama un veicinā­dama vergu tirdzniecību. Ilgu laiku pēc tam, kad dažas kristīgās tautas savus vergus atbrīvoja, baznīca joprojām paturēja tos savā īpašumā. Bet vai gan var šaubīties, ka baznīca nemaz ci­tādi nevarēja rīkoties — baznīcas kalpi taču visu to darīja sa­skaņā ar tā kunga gribu, būdami turklāt viņa vienīgie pārstāvji zemes virsū, kā arī vienīgie pilntiesīgie un nemaldīgie bībeles tulkotāji. Pastāvēja svētie raksti, kurus varēja tulkot tikai tā un ne citādi; baznīcai mūžam bija taisnība; tā taču rīkojās, kā tai lika bībele. Pārliecināta par savu taisnību, baznīca daudzu gad­simtu gaitā ne reizi nepacēla balsi pret verdzību. Šodien mēs beidzot dzirdam, ka Romas pāyests pasludinājis vergu tirdznie­cību par grēku un pat sūta uz Āfriku sevišķu ekspedīciju, lai ap­turētu jaunu vergu ķeršanu. Tātad dogmas palikušas tās pašas, mainījusies tikai taktika. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēce nolēmusi pa­labot bībeli. Pati baznīca to nekad nedara, taču tanī pašā laikā nekad nepalaiž garām izdevību ielavīties notikumu rindas astes galā un piedēvēt sev cita nopelnus. Tieši tā šī gudriniece rīko­jas tagad.

Kristīgā Anglija 250 gadus atzina un atbalstīja verdzību, un tās svētie tēvi vienā mierā nolūkojās šai ainā, brīžam aktīvi piedalīdamies vergu tirdzniecībā, brīžam palikdami malā. Var, protams, apgalvot, ka mērķi, pēc kuriem Anglija dzinās, tirgo­damās ar vergiem, bija kristīgi mērķi un ka šim glītajam darbi­ņam piemita tīri kristīgs raksturs. Anglija vairāk par jebkuru citu valsti vaiga sviedros pūlējās vergu tirdzniecību pēc ilga sastinguma atkal atdzīvināt, un galu galā šis cienījamais amats kļuva gandrīz vai par tādu kā kristiešu monopolu, citiem vār­diem sakot, atradās vienīgi kristīgo zemju rokās. Angļu parla­menti vergu tirdzniecību atbalstīja un protežēja. Diviem angļu karaļiem piederēja vergu tirdzniecības sabiedrību pajas. Angli­jas pirmais profesionālais vergu mednieks, Džons Hokinss, kura piemiņu godā vēl šobaltdien, savas otrās ekspedīcijas laikā veica tik plaša vēriena postīšanas darbus, tik sekmīgi uzbruka ieze­miešu ciematiem, nodedzinādams tos līdz pamatam, tik veik­smīgi kropļoja, iznīcināja, ķēra un pārdeva verdzībā miermīlī­gos iedzīvotājus, ka Anglijas karaliene, mēma aiz sajūsmas, piešķīra viņam bruņinieka titulu — to pašu titulu, ar ko senos laikos tika apbalvoti viscildenākie cilvēki, kuri bija veikuši varoņdarbus kristīgajai ticībai par slavu. Jaunizceptais bruņinieks īsti angliskā vaļsirdībā un parupjā vientiesībā lika attēlot savā ģerbonī ceļos nokritušu, važās sakaltu nēģeru vergu. Sera Džona darbība bija patiesi kristīgs izgudrojums, un veselu tūkstošgades ceturksni šis asiņainais un briesmīgais monopols palika kristiešu rokās. Ar tā palīdzību sagrāva mītnes, izšķīra ģimenes, aizdzenot vīriešus un sievietes katru uz savu pusi, sa­dragāja neskaitāmas cilvēku sirdis — un visu to darīja tikai tā­pēc, lai kristīgās nācijas varētu dzīvot labklājībā un pārticībā, lai būtu iespējams celt kristīgās baznīcas un lai lēnprātīgā un žēlsirdīgā Pestītāja sprediķi izplatītos pa visu zemeslodi. Lai gan iepriekš neviens to nenojauta, tagad ir skaidrs, ka sera Džona kuģa nosaukums slēpa sevī pravietojumu. Jo šis kuģis saucās par «Jēzu».

Tomēr pienāca diena, kurā kāds nepilnvērtīgs angļu kristie­tis sacēlās pret verdzību. Interesants ir fakts, ka kristietis, kurš saceļas pret iesīkstējušu ļaunumu, gandrīz vienmēr ir nepiln­vērtīgs; viņš pieder pie kādas nenozīmīgas, visu nicinātas sek­tas. Iedegās nikna cīņa, taču beigu beigās no vergu tirdznie­cības bija jāatsakās. Bībeles pamācības palika, mainījās tak­tika.

Tālākais norisinājās kā parasti. Kāds anglis, kas apmeklēja mūsu zemi, — viens no tiem, kuri allaž redz skabargu cita acī, — svētās šausmās par mūsu verdzību izstiepa savas diev­bijīgās rociņas pret debesīm. Viņa bēdas nebija aprakstāmas, vārdos paudās bezgalīgs rūgtums un nicība. Tiesa, viņš gan ap­raudāja taisni mūsu vergus, kuru skaits nesniedzās pāri par pusotru miljonu, turpretī viņa Anglijai tās aizjūras īpašumos joprojām bija divpadsmit miljoni vergu; tomēr tas nebūt neap­valdīja viņa brēcienus, neapturēja asaru straumes, nemīkstināja nosodījuma bardzību. Viņš bija gluži kurls un akls pret faktu, ka ikreiz, kad mūsu senči centās atcelt verdzību, tieši Anglija lika viņiem visādus šķēršļus ceļā un satrieca mūsu plānus: tas viss taču bija jau sen pagājis un nepelnīja pat, ka to piemin.

Beidzot tomēr arī mēs pievērsāmies citai ticībai un sākām pacelt balsi pret verdzību. Visur atradās ļaudis ar mīkstām sir­dīm, jebkurā mūsu zemes stūrī ar labu gribu varēja manīt kaut vai mikroskopisku mājienu, ka pieaug žēlums pret vergu. Ik­vienā stūrītī — izņemot baznīcu. Tiesa, galu galā nenocietās arī tā. Baznīca nekad nerīkojas citādi. Sākumā tā cīnās nikni un neatlaidīgi, bet vēlāk darās tāpat kā vienmēr — mēģina saķert kaut notikumu asti un vilkties tai līdzi. Verdzība sabruka. Raksti, kas to attaisno, palika, mainījās vienīgi taktika. Vairāk nekas.