MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

«•Linčošanas gadījumu skaita pieaugums. 1900. gadā reģis­trēts par astoņām linča tiesām vairāk nekā 1899. gadā, un šo­gad, acīm redzot, to skaits būs vēl augstāks nekā pērn. Gads pašlaik tik tikko pāri pusei, bet zināmi jau astoņdesmit astoņi nolinčošanas gadījumi, turpretī visā pagājušajā gadā to bija simt piecpadsmit. Sevišķi aktīvi šai ziņā ir četri dienvidu štati — Alabama, Džordžija, Luiziāna un Misisipi. Pērngad Alabamā nolinčoti astoņi cilvēki, Džordžijā — sešpadsmit, Luiziānā — divdesmit un Misisipi — divdesmit. Tātad vairāk par pusi no­linčošanas gadījumu notiek šajos štatos. Šogad Alabamā notu­rētas jau deviņas linča tiesas, Džordžijā — divpadsmit, Lui­ziānā — vienpadsmit, Misisipi — trīspadsmit, kā redzam, atkal vairāk par pusi no visās Savienotajās Valstīs noturēto linča tiesu kopskaita.» (Čikāgas «Tribune».)

Pilnīgi iespējams, ka linčošanas gadījumu pieaugums iz­skaidrojams ar ļaudīm raksturīgo tieksmi atdarināt — ar to un vēl ar visai izplatīto cilvēcisko vājību: bailēm, ka no tevis nesāk vairīties un rādīt ar pirkstu, jo tu nerīkojies tā kā citi. To sauc par Morālo Gļēvulību, un tā ir dominējošā rakstura īpašība 9999 cilvēkiem no katriem desmit tūkstošiem. Neapgalvoju, ka būtu izdarījis kādu atklājumu, — sirds dziļumos ikviens aprobe­žotākais stulbenis zina, ka tas tā ir. Vēsture nepieļaus, lai mēs šo mūsu svarīgāko rakstura īpašību aizmirstu vai atstātu bez ievērības. Vēsture uzstājīgi un diezgan dzēlīgi mums atgādina, ka kopš pasaules radīšanas visus dumpjus pret cilvēka zemis- kumu un apspiešanas kāri uzsācis vienīgais drosminieks no des­mit tūkstošiem, turpretī pārējie rimti sēdējuši un gaidījuši, un pievienojušies kustībai gausi, nelabprāt un tikai tad, kad drosminieks un viņa domubiedri no citiem desmit tūkstošiem aizrāvuši pārējos sev līdzi. Abolicionisti to atceras. Klusībā sa­biedriskā doma jau sen bija viņu pusē, taču ikviens baidījās to pavēstīt skaji, kamēr beidzot pēc kādas pazīmes nojauta, ka viņa kaimiņš slepenībā domā to pašu. Tad arī sacēlās lielais troksnis. Tā notiek vienmēr. Pienāks diena, kad tā notiks Ņu­jorkā un pat Pensilvānijā.

Uzskata — un runā, ka linčošana sagādājot cilvēkiem baudu, ka ļaudis priecājoties par iespēju pablenzt uz interesantu skatu. Taču tas nevar būt tiesa, pieredze liecina pretējo. Cilvēki, kuri dzīvo dienvidu štatos, veidoti no tādas pašas miesas un asi­nīm kā tie, kas dzīvo ziemeļos, bet lielum lielais vairums ziemeļ­nieku ir kārtīgi un sirsnīgi ļaudis, un tāda aina viņus dziļi un sāpīgi skumdinātu, un … viņi tomēr ietu to skatīties un izliktos, ka tā viņiem gaužām patīk, ja domātu, ka pretējā gadījumā sa­biedrība viņus nosodīs. Tādi mēs esam — un tur nu nelīdz ne zāles, ne plāksteris. Citi dzīvnieki tādi nav, un tur mēs arī neko nevaram darīt. Viņiem nav Morālā Kritērija, mēs turpretī neva­ram no tā ne vaļā tikt, ne arī to pārdot kaut vai par pusvelti. Morālais Kritērijs iečukst mums, kas ir labs … un kā izvairīties no labiem darbiem, ja tie nav populāri.

Kā jau sacīju, daži uzskata, ka pūlis, kas salasās linčot, gūst no šā skata baudu. Tas, protams, nav taisnība, tam nav iespē­jams ticēt. Pēdējā laikā sākuši atklāti apgalvot (jūs ne reizi vien to varat lasīt presē), ka līdz šim mēs neesot pareizi sapra­tuši, kāds impulss mudinot linčotājus; liktenīgajos brīžos viņos nerunājot vis atriebes jūtas, bet vienkārši zvēriskas alkas redzēt cilvēku ciešanas. Ja tā būtu, tad ļaužu barus, kas bija par lie­ciniekiem «Vindzoras» viesnīcas ugunsgrēkam, redzētās šaus­mas būtu iesvēlušas kvēlā sajūsmā. Bet vai viņi jūsmoja? Tādas domas nevienam nenāks i prātā, šādu apvainojumu neviens ne­uzdrīkstēsies izteikt skaļi. Daudzi riskēja ar savām dzīvībām, glābdami bērnus un pieaugušos no bojā ejas. Kāpēc viņi to da­rīja? Tāpēc, ka par tādu rīcību neviens viņiem nepārmestu. Ne­kas viņiem nelika šķēršļus ceļā un nesaistīja rokas — viņi varēja sekot savas sirds aicinājumam. Bet kāpēc tad šādā gadī­jumā gluži līdzīgi ļaudis, sapulcējušies Teksasā, Kolorādo, In- diānā, stāv un skatās, kā linčo, visādi izrādīdami, ka šī aina sagādā viņiem bezgalīgu baudu, lai gan patiesībā viņiem ap sirdi ir skumji un smagi? Kāpēc neviens no šā bara nepaceļ ne pirkstu, nebilst ne pušplēsta vārda par zīmi protestam? Man šķiet — tikai tāpēc, ka tāds cilvēks izrādītos mazākumā: katrs baidās, ka blakus stāvošais viņu nosodīs, parastajam cilvēkam tas ir briesmīgāk par ievainojumu vai nāvi. Vajag tikai apga­balā izplatīties baumām par gaidāmu linčošanu, kad ļaudis jau jūdz zirgus un līdz ar sievām un bērniem traucas jūdzēm tālu, lai noskatītos šai teātrī. Vai tiešām tādēļ, lai noskatītos? .. . Nē, viņi brauc aiz tā vienkāršā iemesla, ka baidās palikt mājās: ja nu pēkšņi kāds ievēro viņu prombūtni un izsakās par viņiem nosodoši! Tam, rau, patiešām var ticēt, jo mēs visi zinām, kā paši izturētos pret tādu ainu un kā rīkotos līdzīgos apstākļos. Mēs neesam ne krietnāki, ne dūšīgāki par citiem un labāk ne­mēģināsim to slēpt.

Kāds Savonarola spētu ar vienu skatienu savaldīt vai iz- trenkāt linčotāju pūli; to spēj arī Merils un Belots [17] . nav tāda pūļa, kas nedrebētu, ieraugot cilvēku, kurš pazīstams ar savu aukstasinību un vīrišķību. Bez tam linčotāju bars mēdz izklīst ar prieku, jo jūs neatradīsiet tajā i desmit cilvēku, kam labāk gribētos atrasties visur citur, tikai ne tur, un kas, protams, te arī neatrastos, ja vien viņiem pietiktu dūšas to nedarīt. Būdams vēl zēns, redzēju kādu drosminieku indīgi nolamājam sanākušo pūli un piespiežam to izklīst, kamēr vēlāk Nevadā biju aculieci­nieks skatam, kā plaši pazīstams bandīts piespieda divsimt cil­vēkiem sēdēt kā piekaltiem degošā mājā, kamēr viņam beidzot labpatika atļaut šiem nabadziņiem aiziet. Ja cilvēks nav zaķ- pastala, viņš var viens pats aplaupīt veselu pasažieru vilcienu, un, ja viņš ir tikai pa pusei zaķpastala, viņš var apturēt dili­žansu un aptīrīt visus braucējus.

Tātad iznāk, ka linčošanu iznīdēt var šādi: katrā sabiedriskā kopienā, kas aplipināta ar šo bacili, nometināt pa drosminie­kam, kurš izvilktu dienas gaismā, pamudinātu un atbalstītu dziļu sašutumu pret linčošanu, jo nevaram šaubīties, ka šāds sašutums slēpjas ikviena cilvēka sirdī. Tad šīs kopienas atradīs atdarināšanai piemērotāku priekšmetu, jo tās sastāv no cilvē­kiem, kuri, protams, spiesti kādu atdarināt. Bet kur tādus dros­miniekus lai rod? Te jau ir tas āķis, jo uz zemeslodes labi ja atradīsies simti trīs tādu vīru. Ja vajadzētu cilvēkus, kam piemīt tikai fiziska drosme, tad uzdevums būtu viegli atrisināms — tādu ir, cik lien. Kad Hobsons teica, ka viņam vajadzīgi septiņi brīvprātīgie, kas dotos līdzi, patiesību sakot, drošā nāvē, tad at­saucās četri tūkstoši cilvēku, faktiski visa flote, jo ļaudis zināja, ka pasaule tādu rīcību atbalstītu. Turpretī, ja draugi un biedri, kuru atzinību matroži tik augstu vērtē, būtu Hobsona plānu iz­smējuši un izsvilpuši, viņš nesavāktu i septiņus.

Nē, pamatīgi apsverot, mans projekts nekur neder. Kur ņemt gara drosminiekus? Mums nav materiāla, no kura izkaļ cilvēkus ar vīra dūšu, šai ziņā mēs esam nabagi. Mums ir tie divi šerifi Dienvidos, kas … bet ko tur runāt — tik un tā visai zemei ar viņiem nepietiks; lai labāk paliek savās vietās un rūpējas par pašu ziņā nodotajiem apgabaliem.