MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Ilgus gadsimtus pastāvējušas raganas. Tā vismaz apgalvo bībele. Un tieši tā pavēl raganas iznīcināt. Tāpēc baznīca, kas 800 gadus bija šo pienākumu pildījusi gausi un nelabprāt, bei­dzot ķērās pie savas svētās misijas īstenošanas no visas tie­sas — ar karātavu, spīdzināšanas rīku un liesmojošu sārtu pa­līdzību. Deviņu gadsimtu laikā baznīca, diendienā pūlēdamās melnās miesās, iemeta cietumos, nodeva spīdzinātāju rokās, pa­kāra un sadedzināja veselas raganu armijas, šķīstīdama ar viņu grēcīgajām asinīm visu kristīgo pasauli, kamēr tā spīdēja un laistījās.

Taču pilnīgi negaidot izplatījās vēsts, ka nekādu raganu neesot un nekad arī neesot bijis. Saproti nu, vai smieties vai raudāt. Kas atklāja, ka raganu nav? Varbūt baznīcas kalpi? Nē, tie savu mūžu nav izdarījuši nekādus atklājumus. Sālemā garīdznieks ar aizkustinošu stūrgalvību joprojām turējās pie svētajiem rakstiem, kas aicina iznīdēt raganas, — turējās pie tiem pat pēc tam, kad draudzes locekļi, nolēmuši šoreiz aizmirst bībeli, ar asarām acīs nožēloja noziegumus un nežēlības, kuras bijuši spiesti izdarīt. Garīdznieks alka pēc jaunām asinīm, jau­niem atmaskojumiem, jaunām nežēlībām, taču viņa roku aptu­rēja — apturēja tieši tie draudzes locekļi, kam svētais gars ne­bija apgaismojis prātu. Skotijā kāds garīdznieks nogalināja ra­ganu jau pēc tam, kad tiesa bija atzinusi to par nevainīgu. Un, kad līdzcietīgākā laicīgā vara ierosināja izsvītrot no likumu krā­juma pretīgos punktus, kas vērsti pret raganām, uz karstām pē­dām bija klāt melnsvārči un ar saviem lūgumiem, asarām un lāstiem pūlējās piespiest pilsoņus tā nedarīt.

Raganu nav. Taču bībele, kas atzīst to esamību, paliek. Mai­nījusies vienīgi taktika. Nav nekādu elles uguņu, tomēr bībele joprojām biedē ar tām. Pirmais grēks izrādījies pasaciņa, bet bībele vēl arvien apgalvo, ka tas pastāv. Vairāk par divsimt pantu, kuri paredz nāves sodu, pazuduši no likumu krājuma, taču bībele, kas tos radījusi, paliek.

Vai gan nav jāpievērš uzmanība faktam, ka no visas bībeles izteicienu gūzmas, kam pieskārusies cilvēka rokas vadītā spalva, ne reizi nav izsvītrots labais un derīgais? Bet, ja tā, tad var ce­rēt, ka, izglītībai izplatoties arvien tālāk, cilvēks galu galā spēs uzlikt savas reliģiskās taktikas galvā kaut ko līdzīgu godprātī­bas oreolam.

I

Un ta nu dižais Misuri štats ir kritis! Vairaki no ta dēliem piebiedrojušies linčotājiem, un kauna traips apklājis mūs visus. Sīs dēlu saujiņas nopelnu pēc par mums tagad radies noteikts uzskats, mums pielīmēta etiķete: sākot no šās dienas, mēs visas pasaules ļaudīm uz mūžu mūžiem būsim — «linčotāji». Jo cil­vēki vis neies ilgi galvu lauzīt — to viņi nav paraduši darīt, viņi paraduši secināt, pamatodamies uz vienu faktu. Viņi nesa­cīs: «Misurieši astoņdesmit gadus centušies iemantot cienījamu un godājamu pilsoņu reputāciju, un šie simt linčotāji kaut kur štata nomalē nav īsti misurieši: tie ir renegāti.» Nē, tāda vese­līga doma viņiem prātā vis nenāks; viņi paņems pāris netipisku piemēru, izdarīs glītu secinājumu un teiks: «Misurieši ir linčo­tāji!» Ļaudis neprot domāt, viņiem nav ne loģikas, ne mēra iz­jūtas. Skaitļiem viņu acīs nav nozīmes; tie viņiem neko neizsaka un neiedveš arī saprātīgus spriedumus. Cilvēki ir spējīgi, piemē­ram, apgalvot, ka visu Ķīnu neapšaubāmi pievērsīšot kristīgajai ticībai, turklāt tas notikšot visai drīz, jo ik dienas deviņi ķīnieši ļaujoties kristīties; tā runādami, viņi nepievērš ne mazāko uz­manību faktam, ka Ķīnā ik mīļu dienu dzimst trīsdesmit trīs tūk­stoši pagānu un ka šis apstāklis liek visai viņu argumentācijai saiet dēlī. Cilvēki sacīs: «Viņiem tur ir simt linčotāju, tātad mi­surieši ir linčotāji.» Visai būtiskais fakts, ka divarpus miljona misuriešu nepieder pie linčotāju skaita, viņu spriedumu ne­mainīs.

II

Ak, Misuri!

Traģēdija norisinājās netālu no Pīrssitijas, štata dienvidrie­tumu nomalē. Kādā svētdienā jauna baltā sieviete viena pati iznāca no baznīcas un drīz tika atrasta beigta. Jā, baznīcas tur ir; manā laikā ticība Dienvidos bija dziļāka un plašāk izplatīta nekā Ziemeļos; bez tam tā, šķiet, bija patiesīgāka un drosmī­gāka — un, pēc manām domām, tāda palikusi arī tagad. Tātad jauno sievieti atrada beigtu. Un, kaut gan baznīcu un skolu tanī apgabalā netrūkst, tauta sadumpojās: nolinčoja trīs nēģerus (no tiem divus sirmgalvjus), nodedzināja piecas nēģeru būdiņas un aizdzina uz mežu trīsdesmit nēģeru ģimeņu.

Netaisos kavēties pie iemesliem, kas dzina cilvēkus izdarīt noziegumu, jo tiem ar notikumu nav nekāda sakara; gribu vai­cāt sekojošo: vai slepkava pats var spriest tiesu? Jautājums ir gluži skaidrs un pareizs. Ja pierādīts, ka slepkava pārkāpis li­kuma prerogatīvu, atmaksādams par pašam nodarīto ļau­numu, — tad nav pat ko velti muti vārstīt: viņu neattaisnos i tūkstošiem iemeslu. Pīrssitijas iedzīvotājiem bija svarīgi iemesli — spriežot pēc dažiem sīkumiem, viņiem bija pats svarī­gākais iemesls, bet par to nav runa; viņi nolēma paši spriest tiesu, kaut gan saskaņā ar vietējiem likumiem upuris tik un tā būtu pakārts, ja arī notikumiem ļautu ritēt parasto gaitu, jebšu šinī apgabalā ir maz nēģeru, turklāt tie neieņem augstus amatus un nav pietiekami spēcīgi, lai ietekmētu zvērinātos.

Kāpēc linčošana ar tās barbariskajiem atribūtiem kļuvusi dažos mūsu zemes stūros par iemīļotu paņēmienu, kā atriebt tā saucamo «parasto noziegumu»? Vai varbūt tāpēc, ka šis šaus­mīgais, pretīgais sods cilvēkiem šķiet uzskatāmāka mācība un iedarbīgāks iebiedēšanas līdzeklis nekā pakāršana cietuma pa­galmā bez lieciniekiem un jebkāda trokšņa? Normāli ļaudis tā, protams, nedomā. Tam neticētu pat mazs bērns. Tas zina, ka viss neparastais, kas izraisa skaļas valodas, tūlīt atradīs atdari- nātājus, jo pasaulē ir pārāk daudz viegli ietekmējamu cilvēku, kurus vajag tikai mazliet uzkurināt, un viņi zaudēs pēdējās sa­prāta paliekas un sāks strādāt tādus brīnumus, kas citā reizē viņiem i sapņos nerādītos. Bērns zina: ja kāds nolēks no Brukli- nas tilta, tad atradīsies cilvēks, kas rīkosies pēc minētā parauga; ja kāds iedomāsies mucā laisties lejup pa Niagāras ūdenskri­tumu, tad gadīsies ļaudis, kas gribēs darīt tāpat; ja kāds Džeks Sprandugriezējs kļūs slavens ar sieviešu nogalināšanu tumšās šķērsielās — viņam arī būs savi sekotāji; ja kāds cilvēks izdarīs atentātu pret karali un avīzes izbazūnēs to pa visu pasauli, tad valdnieku slepkavu drīz būs, ka biezs. Pat mazam bērnam zi­nāms, ka vajag tik kādam nēģerim izdarīt sensacionālu pārkā­pumu, kurš beidzas ar slepkavību, kad tūlīt satrauksies daudzu citu nēģeru prāti, un pirmais noziegums izraisīs veselu rindu to traģēdiju, no kurām sabiedrība tik ļoti grib izvairīties; ka ik­viens no šiem noziegumiem savukārt nesīs līdzi daudzus citus, un rezultātā nelaimes nevis mazināsies, bet gadu gadā tikai vai­rosies un vairosies; vārdu sakot, ka linčotāji paši ir savu sievu, meitu un māsu niknākie ienaidnieki. Bērns saprot arī, ka likumi, kurus mēs paši esam radījuši, pārvērš par atdarinātājiem ne vien atsevišķus cilvēkus, bet arī veselus ciematus un pilsētas, ka viens nolinčošanas gadījums, kas izraisījis plašas valodas, neizbēgami nesīs sev līdzi citas tādas pašas nežēlības visās ma­lās un stūros un ka ar laiku šie noziegumi kļūs par māniju, par modi — modi, kas ar katru gadu vērsīsies plašumā, līdzīgi epi­dēmijai aptverot arvien jaunus štatus. Linča tiesa jau bija sa­sniegusi Kolorādo, Kaliforniju, Indiānu, un nu tā ielavījusies — Misuri! Pilnīgi iespējams, ka es pieredzēšu dienu, kad Jūnion- skvēra vidū Ņujorkā piecdesmit tūkstošu liela ļaužu pūļa priekšā sadedzinās nēģeri un tuvumā neatradīsies neviena likuma un kārtības sarga — ne šerifa, ne gubernatora, ne polismena, ne karavīra, ne garīdznieka.