MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Pēc visām pazīmēm spriežot, cien. Tolmedžs veidots no tās pašas mīklas kā viņa priekšteči draudžu ganīšanas jomā; un tomēr uzreiz manāms, ka starp viņu un Pestītāja pirmajiem mācekļiem jābūt kaut kādai atšķirībai. Varbūt svarīgs ir ap­stāklis, ka tagad, deviņpadsmitajā gadsimtā, doktoram Tolme- džam ir priekšrocības, kādas Pāvilam, Pēterim un citiem nebija un nevarēja būt. Viņiem trūka spoža lakojuma, smalku manieru un pārākuma sajūtas, un tas neviļus duras acīs. Viņi dziedināja visnožēlojamākos nabagus un ik dienas saskārās ar cilvēkiem, kas smirdēja jau pa gabalu. Ja šo piezīmju varonis būtu kāds no pirmajiem izredzētajiem — viens no divpadsmit apustuļiem, viņš neparko negribētu pievienoties pārējiem, jo nespētu panest zivju smaku, kas vēdīja no dažiem viņa biedriem, kuri bija at­nākuši no Galilejas jūras krastiem. Viņš būtu nolicis pilnvaras, pauzdams savu sašutumu gandrīz tādos pašos izteicienos, kādi lietoti iepriekš minētajā fragmentā. «Skolotāj,» viņš sacītu, «ja tev ir padomā šādējādi nogalēt baznīcu ar nelabām smakām,

1 Izsmalcināts. (Franc.)

2 Neparasts, vienreizīgs. (Franc.) tad es nevēlos nākt nekādos sakaros ar evaņģēlija sludināšanu.» Viņš ir skolnieks, kas laikus brīdina savu skolotāju; nelaime ti­kai, ka viņš to dara nevis pirmajā, bet deviņpadsmitajā gad­simtā.

Interesanti, vai mistera Tolmedža baznīcā ir koris? Un, ja ir, vai tam kādreiz gadās krist tik zemu, ka būtu jādzied korālis, kas satur rupju atgādinājumu par strādniekiem un amatnie­kiem:

Ai namdara dēls! Jel pieņem So darbu, ko nesu tev.

Un vēl — vai iespējams, ka nepilnu divu desmitu gadsimtu laikā dižais un varonīgais kristiešu gars, kas nicināja pat sārtu, krustu un cirvi, ir tik nožēlojami izlutis, ka liecas un lūst no nelabām smakām? Nespējam tam ticēt par spīti cienījamā dok­tora un viņa drauga piemēram.

starp misteru Marku Tvenu (Sanfrancisko) un viņa svētibu teoloģijas doktoru bīskapu Kondoru 1 (Ņujorka), viņa svētibu Filipsu Bruksu (Filadelfija) un viņa svētibu doktoru Ķamingsu (Čikāga) sakarā ar Žēlsirdības katedrāles priekšnieka vakantās vietas aizpildīšanu

Jau sen ar dziļu interesi vēroju mēģinājumus pieaicināt iepriekš minētos cienījamos garīdzniekus — pareizāk sakot, kādu no viņiem — par dievvārdu turētājiem lieliskajā Sanfran­cisko templī, kas nes Žēlsirdības katedrāles vārdu. Kad redzēju, ka visi baznīcas padomes pūliņi neved nekādā galā, uzskatīju par savu pienākumu iejaukties un, laižot darbā personisko ietekmi (lai kāda tā ari būtu!), atbalstīt šo cildeno pasākumu. To darīdams, necentos iztapt baznīcas padomei un nedzinos ne pēc kādiem savtīgiem mērķiem, par ko pietiekami skaidri lie­cina fakts, ka neskaitos Žēlsirdības katedrāles draudzes locek­lis, nekad neesmu par iepriekš minēto jautājumu apspriedies ar baznīcas padomi, kā arī netiku pat ieminējies par savu vēlēša­nos rakstīt garīdzniekiem. To, ko darīju, darīju no brīvas gribas, bez jebkādiem un jebkuriem lūgumiem; manu rīcību diktēja tīri altruistiski nodomi un simpātijas pret Žēlsirdības katedrāles draudzes locekļiem. Par saviem pakalpojumiem negaidu algas, man vajadzīga vienīgi tīra sirdsapziņa, mierīga pārliecība, ka esmu cik vien labi spēdams pildījis savu pienākumu.

M. T.

Starp mani un doktoru Kondoru notika šāda vēstu]u ap­maiņa.

Mana vēstule viņa svētībai Kondoram:

Sanfrancisko 1865. gada martā

Dārgais doktor!

Cik zinu, Jūs esat telegrafējis Žēlsirdības katedrāles pado­mei, ka atsakāties braukt uz Sanfrancisko ieņemt katedrāles priekšnieka amatu, jo nepiekrītat Jums piedāvātajiem noteiku­miem — 7000 dolāriem gadā; šajā sakarā nolēmu pats griezties pie Jums ar vēstuli. Paklusām teikšu (skaļi par to nav ko pļā­pāt, lai neviens — ne čiku, ne grabu!): ņemiet savu cisumaisu un joziet šurp, es visu lieliski nokārtošu. Padome vienkārši mā­nījās; tā saprata, ka 7000 dolāru Jūs neapmierinās, bet domāja, ka Jūs noteiksiet savu cenu un ar Jums varēs padiņģēties. Ta­gad es pats ķeršos vērsim pie ragiem, pamatīgi sapurināšu visus cienīgtēvus, un rezultātā Jūs te pusgada laikā nopelnīsiet vairāk nekā Ņujorkā veselā gadā. Es zinu, kā to dara. Vietējā garīdz­niecība un sevišķi viņa svētība doktors Vadsvorts un viņa svē­tība misters Stebinss no manis raustās: es rakstu viņu vietā sprediķus (tas, starp citu, publikai nav zināms, un es lūdzu to arī neizpaust!) un varu jebkurā brīdī pielauzt viņus visus prasīt algas piemaksu.

Jūs būsiet ar šo vietu apmierināts. Tā ir krietni pievilcīgāka par visām citām, kādas man pazīstamas. Pirmkārt, te paveras grandiozs darba lauks: grēcinieku ir, cik uziet. Pietiek izmest tīklu, un loms Jums nodrošināts; taisni brīnums — pats garlai­cīgākais no garlaicīgajiem, pats nodrāztākais sprediķis liks at- kulties pie Jums ne mazāk par pusduci grēku nožēlnieku. Ticiet man, Jūs te gaida visai rosīga darbība, pie tam Jums pašam ne­maz nebūs daudz jānopūlas. Minēšu šādu piemēru: reiz uzcepu bīskapijas baznīcas mācītājam galīgi murgainu, bezjēdzīgu sprediķi — diez vai Jūs tādu kādreiz būsiet dzirdējis, — un viņš uzreiz saķēra septiņpadsmit grēkagabalu. Tad es sprediķi maķe­nīt pārtaisīju, lai tas derētu metodistiem, un viņa svētība To­mass nozvejoja vēl vienpadsmit nogrēkojušos. Daudz nedomā­dams, pārgrozīju uz ātru roku atkal dažus sīkumus, un Stebinss tūlīt pievērsa pāris cilvēku savai — unitāriešu ticībai; tad nu es arī nepalaidos slinkumā, apstrādāju muldējumu vēlreiz, un dok­tors Vadsvorts izmantoja to tikpat veiksmīgi kā manus visla­bākos sacerējumus šai žanrā. Tā sprediķis ceļoja no vienas baz­nīcas uz otru, ikreiz mainīdams ietērpu, lai atbilstu attiecīgajam reliģiskajam klimatam, kamēr beidzot apstaigāja visu pilsētu. Tā darbības laikā mēs par visiem kopā saķērām simt astoņ­padsmit jo negantu grēcinieku, kas atradās tiešā ceļā uz elli.

Jūs tūlīt redzēsiet, ka darbs te ir viegls: viens no draudzes locekļiem paziņo, kāds korālis jādzied, otrs skaita lūgšanu, tre­šais lasa nodaļu no evaņģēlija, Jums atliek tikai nosprediķot un nomurmināt liturģiju, patiesību sakot, ne nomurmināt, bet no­dziedāt. Te pieņemts stiept liturģiju pa katoļu modei; starp citu, tas izklausās jaukāk un patīkamāk par murmināšanu. No dzie­dāšanas nebaidieties: iemācieties kādu vienkāršu meldiņu — šai nodarbībai nav vajadzīga labāka dzirde un dziļāka muzikālā izglītība kā vien tāda, lai pie mums Ņujorkā nokliegtu: «Aplok­snes ar līmi, divi duči par čet-riem cen-tiem!» Man patīk, ja liturģiju dzied. Kaut arī velkamais ir drusku vienmuļš, rezultāts kā par brīnumu — lielisks. Tā, piemēram, visi taču zina, ka Ķīpa cienīgtētiņam meldiņš iet pavisam greizi, un tomēr viņu nosūtīja uz Eiropu mācīties dziedāt. Tātad saku Jums vēlreiz: darba te nav gandrīz nekāda, sprediķi un liturģija — vairāk pie­nākumu Jums nebūs; un, runājot starp mums, doktor, ja Jūs pratīsiet izmantot populāru, pazīstamu dziesmiņu motīvus, tad varat būt gandrīz drošs, ka sacelsiet te sensāciju. Man šķiet, varu Jums to ar mierīgu prātu apsolīt. Ja mācēsiet ieviest litur­ģijas meldiņā patīkamu dažādību, tad nešaubos, ka tas pievēr­sīs Jums ticīgo uzmanību vairāk par daudziem citiem Jūsu talantiem.

Sprediķot te ir vienkāršāk par vienkāršu. Stiepiet tik šurp pilnu mucu savu veco, no modes izgājušo sprediķu — te viss ies no rokas.