MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

No viņa svētības mistera Brauna:

Siseņu pils, 1865.

Brāli Tven! Jūtu, ka beidzot man radusies izdevība kaut da­ļēji atmaksāt par neskaitāmajiem labumiem, kuri lijuši — kā zelta lietus lijuši pār manu necienīgo galvu. Ja palīdzēsiet man dabūt vietu Žēlsirdības katedrālē, es tūlīt došu savu piekrišanu, būdams mierā ar jebkuru algu; kaut gan, tā rīkojoties, atsacīšos no daudziem laicīgajiem labumiem un nodarīšu neaprakstāmas bēdas savai mīlošajai draudzei, tomēr mana dvēsele dzird aici­nājumu, un man, tā kunga pazemīgajam kalpam, neklājas tam pretoties. (Traips, ko Jūs redzat šai vietā, ir manas asaras pē­das!) Dziļi skumstu, domādams, ka būšu spiests pamest sirsnīgi iemīļoto ganāmpulku; piedodiet šo sentimentalitāti, mans draugs, taču esmu ilgus gadus kā īstens gans rūpējies par sa­vām avīm, tās audzinājis, sniedzis garīgo barību un cirpis — ak, kā es tās esmu cirpis! Nespēju turpināt — asaras aizžņaudz man kaklu. Bet no Žēlsirdības katedrāles ņemšu mazāk par jeb­kuru citu amerikāņu garīdznieku, ja tik Jūs šo vietiņu man izgā­dāsiet. Paraugam nosūtu Jums savus sprediķus — daži ir uz­rakstīti īpaši šim nolūkam, daži paņemti no grāmatas, bet iz­rediģēti …

Jūsu pazemīgais kalps T. Sentmetjū Brauns.

Visi viņi lūdz vietu Žēlsirdības katedrālē. Visi priecāsies, ja saņems 7000 dolāru gadā. Visi gatavi upurēt laicīgos labumus, saraut sirdij visdārgākās saites un pamest ierastos pavardus, lai cīnītos par svēto ticību mūsu lieliskajā dievnamā. Visi viņi ir pārliecināti, ka varēs nest vairāk labuma un godam kalpot savam valdniekam, ja saņems atļauju paplašināt darba lauku. Visiem nav ne mazāko šaubu, ka viņu dvēseles vairs nespēj ilgāk dzīvot tādā noslēgtībā. Un visi laužas šurp kā traki, lai pa īstam parādītu savas spējas. Taču visbriesmīgākais ir tas, ka viņi nebāžas vis virsū Žēlsirdības katedrāles padomei, kam pēc visiem likumiem vajadzētu būt viņu upurjēram, bet saindē ar sa­vām muļķībām manu dzīvi: savus sprediķus sūta man, brauc šurp un ierodas taisnā ceļā pie manis, nokrauj savu bagāžu manā priekšnamā, ar varu okupē manu guļamistabu un, citus sānis nogrūzdami, sēžas pie mana galda! Kāda velna pēc viņi lien pie manis? Kāda man tur daļa? Es taču tanī baznīcā pat kāju nesperu un mācītājus pieņemt darbā varu tikpat daudz, cik Al- žīras bejs! Kaut jel viņi beigtu mani mocīt! Esmu iekūlies šinī ķezā aiz neuzmanības, nemaz nepadomādams, ko daru, un, ja man izdosies laimīgi izķepuroties ārā, es savu mūžu vairs ne­maisīšos tādās padarīšanās, goda vārds, nemaisīšos!

Man ir vairāki kalpotāji, bet viņi visi ir nomocīti līdz pēdē­jam. Mana saimniece var kuru katru brīdi sabuntoties. Vakar viņa man pavēstīja: «Drīz es laikam kādu no tiem cienīgtēviem iztriekšu laukā!» Un tā arī notiks. Man tomēr žēl. Kā nežēlosi mācītāju, ja redzi, ka viņu «iztriec» no tavas mājas? Bet ko da­rīt? Sai ziņā man nav nekādas teikšanas. Sākšu aizstāvēt — iztrieks vēl mani pašu!

Garīgie tēvi, kas pie manis viesojas, ir veselīgi puiši. Ēst­griba viņiem lieliska. Nekādus sevišķus gardumus viņi sev ne­prasa. Ar ceptiem cāļiem ir pilnīgi mierā. Taču viņu klātbūtne mani uztrauc: Misisipi apgabalā uzskata, ka tvaikonim, uz kura klāja vienā reizē atrodas vairāk par diviem pasažieriem no ga­rīdznieku kārtas, draudot briesmas. Tādā gadījumā ducis manu viesu var vēl izraisīt zemestrīci! Saskaņā ar ticējumu trīs mācī­tāji var uzsēdināt kuģi uz sēkļa, četri — nogremdēt, bet pieci plus vēl sirma ķēve — uzspridzināt gaisā. Būtu man zirgu stallī sirma ķēve, es laistos lapās no pilsētas, i atpakaļ neatskatījies!

Marks Tvens.

no «autobiogrāfijas»

TāDU mēģinājumu ari izdarīja.

Sātanu sāka ķengāt; sazvērnieki cits pēc cita izteica viņam dzēlīgus pārmetumus, meta sejā cietsirdīgus apvainojumus un nežēlīgas lamas, tā ka lētticīgais sazvērestības upuris beidzot nokļuva slazdos. Tas piekrita, ka apsūdzība esot taisnīga, ka sātans patiesi iestidzis netikumos, kā sazvērnieki apgalvoja; bet vai tad pret viņu bija izturējušies taisnīgi? Grēcinieks ir grē­cinieks — un vairāk nekas; arī sātans ir tāds pats grēcinieks kā citi. Kāpēc visi pārējie izglābās? Vai tiešām vienīgi ar pašu spēkiem? Nē, tā nespētu izglābties neviens. Viņu vājajiem spē- ciņiem piebiedrojās kvēlas lūgšanas pēc žēlastības — lūgšanas, kas ik dienas top raidītas pret debesīm no visām kristīgās pa­saules baznīcām un no visām līdzjūtīgām sirdīm. Kas tur­pretī lūdz par Sātanu? Kas tūkstoš astoņsimt gadu laikā ir vien­kārši un cilvēciski aizlūdzis par to grēcinieku, kam tas visvairāk vajadzīgs, — par mūsu brāli, kuram vairāk par visiem nepiecie­šams draugs, bet kuram neviena tāda nav, par to grēcinieku, kam ir skaidras un nepārprotamas tiesības prasīt, lai par viņu aizlūdz dienu un nakti tā vienkāršā un neapstrīdamā iemesla pēc, ka viņš ir vislielākais grēkagabals un tāpēc aprūpējams vairāk par citiem?

satans aizliek labu vardu

No žurnāla «Harper's Weekly» redak­cijas: «Mums ir pamats domāt, ka zemāk publicētās, ar Sātana vārdu parakstītās vēstules autors patiesībā ir Marks Tvens.»

ZlJRNĀLA «Harper's Weekly» redaktoram.

Dārgais ser un radinieki

Izbeigsim reiz par visām reizēm šīs tukšās p|āpas. Ārzemēs izvietoto kristīgo misiju Amerikāņu Birojs ik gadus pieņem zie­dojumus no manis — kāda velna pēc tam būtu jāatraida ziedo­jumi no mistera Rokfellera? Kopš laika gala mūžīgi mūžos trīs ceturtdaļas no labdarīgiem mērķiem domātās kolektes sastādī­jušas «sirdsapziņas nomierināšanas artavas», par ko viegli var pārliecināties, ielūkojoties manās norēķinu grāmatās. Sis nosau­kums ir tāpat pilnīgi vietā, runājot par mistera Rokfellera balvu. Visu Amerikas Biroja bodīti finansē lielāko tiesu kapi. Ja netīk šis nosaukums, sakiet — pēcnāves veltes. Dodams «Sirdsapzi­ņas nomierināšanas artavu», cilvēks atzīst vecus noziegumus un tīši pastrādā jaunus: jebšu, nodarbodamies ar labdarību, ne­laiķis aplaupa savus mantiniekus. Vai tiešām misionāri nepie­ņem dāvanas tikai tāpēc, ka ziedotāji vainojami vai nu senos, vai nesenos (parasti abos) noziegumos?

Ar jūsu atļauju turpināšu. Vissīvākā, negantākā un nežēlī­gākā apsūdzība pret misteru Rokfelleru ir apgalvojums, ka viņa ziedojumiem uz laiku laikiem nenomazgājamu kauna traipu uz­spiedusi zvēresta laušana, kas pierādīta dažādās tiesu instan­cēs. Manā valstībā par tādu apsūdzību visi ņirdz! Jūsu milzī­gajā pilsētā taču neatradīsies neviens bagāts cilvēks, kurš ik gadus, kad pienāk nodok|u maksāšanas laiks, nebūtu lauzis zvē­restu. Visus viņus no galvas līdz kājām klāj desmitkārtīga melu sega, iekaļ, tā sacīt, stipras jo stipras melu bruņas. Ja atradīsies kaut viens bagātnieks, kas tādā grēkā nav vainojams, es viņu labprāt nopirkšu savam retu lietu muzejam, maksādams tādu pašu cenu kā par dinozauru. Jūs teiksiet, ka saskatāt šo bagāt­nieku rīcībā nevis likuma pārkāpumu, bet tikai ikgadējus mēģi­nājumus likumu apiet. Nu, ja jums tīk, varat iepriecēt sevi ar terminoloģijas finesēm, taču tikai līdz zināmam laikam! Jo, kad jūs pārvāksieties uz manu valstību, es jums parādīšu kaut ko ļoti interesantu: visa pekle ir stāvgrūdām pilna ar džentlme­ņiem, kas mēģinājuši apiet likumu! Atklātam likuma pārkāpē­

jam vēl dažkārt izdodas ielavī­ties paradīzē, turpretī kungus, kuri pratuši likumu apiet ar līkumu, visus nodod manā ziņā.