MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

— Zinu.

— Tad nu, redziet, rādija atoma pozitīvi lādētais kodols ir piectūkstoš reižu mazāks par ūdeņraža atomu. So neaprakstāmi mazo nieku sauc par elektronu. Manas ilggadīgās simpātijas pret jums un jūsu cienījamajiem senčiem ir tik lielas, ka atklāšu jums noslēpumu, ko līdz šim vēl nav izdibinājis neviens zināt­nieks, proti, jāņtārpiņu noslēpumu. Tad nu klausieties: šo vabo­līšu mirdzumu rada viens vienīgs elektrons, kas ieslēgts polo- nija atomā.

— Sir, jūtos satriekts. Visas pasaules zinātnieki būtu jums neizsakāmi pateicīgi par tik vērtīgām ziņām, viņi taču svīzdami ņemas ap šo atklājumu jau vairāk par diviem gadsimtiem. Kas

to varētu iedomāties! Jautrās uguntiņas, kuras dara vasaras nakti tik skaistu, ir vienkārši elektroni, piectūkstoš reižu mazāki par acij neredzamo atomu!

— Un ņemiet vērā, — Sātans turpināja, — tas ir vienīgais gadījums, kad rādijs eksistē tīrā veidā, bez jebkādiem piemai­sījumiem, un kad arī polonijs ir tikpat skaidrs, jo tieši abu līdzās pastāvēšana jau izraisa tik brīnišķīgu un patīkamu efektu. Iedomājieties, ka polonija aizsargkārta pārplīstu: tad rādija dzirksts uzliesmotu, turklāt uzliesmotu tikai vienu reizi, un jāņtārpiņš izkūpētu dūmos. Vai jums šis vecais hektogrāfs ir ļoti tuvu pie sirds?

— Nē, jūsu augstība, ne visai, tas nav mans.

— Tādā gadījumā es jūsu acu priekšā to iznīcināšu. Es aiz­dedzināju to jūsu, nu, kā viņu … Kavuru, izlietodams tikai vienu elektronu enerģijas, tieši tik daudz, cik satur jāņtārpiņš. Tagad atbrīvošu divdesmit tūkstošu elektronu lielu enerģiju.

Mans viesis pieskārās ar roku masīvajam hektogrāfam, un tas eksplodēja līdzīgi lielgabala lodei, tā ka no tā nepalika ne smakas. Trīs minūtes istabu pildīja biezs rožainu dzirksteļu mākonis, kurā kā neskaidrs plankums vīdēja Sātana stāvs; tad mākonis izklīda un telpu atkal pielēja spožā un maigā mēness gaisma. Sātans sacīja:

— Nu, vai pārliecinājāties? Divdesmit tūkstošos jāņtārpiņu ieslēgtā rādija pietiek, lai uz mūžu mūžiem iedarbinātu auto­mobiļa motoru. Zaudējumu turklāt nav nekādu, šī degviela ne­kad neizsīkst… Mēs savās mājās izmantojam tikai rādiju, — viņš nevērīgi piebilda.

Tas mani pārsteidza un, protama lieta, ieinteresēja: apakš­zemes valstībā taču atradās krietns skaits manu radinieku un labu paziņu. Līdz šim biju uzskatījis (tā man bērnībā iegal­voja), ka par degvielu tur izmanto ogles un sēru. Sātans nola­sīja manu domu un teica:

— Ogles un sērs — pēc leģendas tā gan iznāk. Taču šajā ziņā visi alojas. Sliktākajā gadījumā jau varētu iztikt arī ar oglēm un sēru, tomēr šim kurināmajam piemīt daudz būtisku trūkumu: tas ir netīrs, degot nemaz neizdala tik daudz siltuma, tāpēc svētdienās bija pilnīgi neiespējami uzturēt vajadzīgo tem­peratūru; un kur lai arī ķer tik daudz ogļu un sēra — visas pasaules krājumu nepietiks pat pusei mūžības. Ja nebūtu rādija, nebūtu arī kārtīgas pekles.

— Kāpēc?

— Dvēseles vajadzētu ietērpt kādā citā vielā, un tās acu­mirklī sadegtu, tādējādi izsprukdamas no mūžīgajām mokām. Tās neķēptu ne stundu. Kas tur ko nesaprast?

— tagad, pēc jūsu paskaidrojumiem, es saprotu. Es, redziet, nez kāpēc vienmēr biju iedomājies, ka grēcinieki ļauj elles lies­mām savu īsto miesu — tā viņi attēloti Siksta kapelas freskās un grāmatu attēlos.

— Jā, mūsu grēcinieki izskatās tieši tādi, kā dzīvi esot, bet miesas viņiem nav, ar miesu būtu noticis tas pats, kas ar jūsu hektogrāfu: dārdiens, liesmas, dzirksteļu kūlis — un tukšums; tad jau nebūtu nekādas jēgas sūtīt viņus uz elli ciest mūžīgas mokas. Ticiet man — rādijs ir ideāls materiāls.

— Jā, tagad man viss kļuvis skaidrs, — es teicu, gaidāmo neērtību jausmās saraudamies čokurā. — Jums taisnība, sir.

— Tā tik vēl trūka, ja tā nebūtu! Man taču ir kolosāla pie­redze. Vispār — ko tur runāt, pārliecināsieties pats savām acīm, kad tur nokļūsiet.

Viņš droši vien domāja, ka es vai plīstu aiz ziņkāres, jo bijām vēl maz pazīstami. Brīdi Sātans sēdēja, domās iegrimis, un tad noteica:

— Esmu nolēmis palīdzēt jums kļūt bagātam.

No šiem vārdiem man kļuva priecīgāk ap sirdi. Pateicos vi­ņam un saspicēju ausis, lai nepalaistu garām ne vārda.

— Jūs varbūt zināt, kur Jaunzēlandē atrod izmirušā putna — moas kaulus? To tur ir vesels kalns, kas slejas divdesmit pēdu augstumā — tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem skeletu. Un vai zināt, kur atrod ledus laikmeta iemītnieka — mamuta ilkņus? Netālu no Ļenas grīvas, tur uz pāris akru liela laukuma to ir tik daudz, ka skaitīdams nesaskaitīsi; jau piecus gadsimtus ķīniešu karavānas ved tik un ved projām dārgo kravu. Un vai esat dzirdējis par fosfāta iegulām savas zemes dienvidos? To varenie slāņi stiepjas jūdzēm tālu un nav nekas cits kā milzīga gigantisku dzīvnieku kapsēta; šo dzīvnieku zemes virsū vairs nav, un uz jūsu planētas te šur, te tur var atrast viņu kapsētas. No kurienes cēlies šo dzīvnieku instinkts, kas, nāvei tuvojoties, dzen viņus visus iet izlaist garu vienā vietā? Tas ir lielais dabas noslēpums, un pat zinātne neiespēj to atklāt. Taču fakti paliek fakti, tālab uzklausiet mani tālāk. Jau daudzus miljonus gadu pastāv jāņtārpiņu kapsēta.

Pilns rožainu cerību klausījos, muti atplētis. Sātans pamāja, lai es to aizveru, un turpināja:

— Sī kapsēta atrodas vienā no sniegotajiem Kordiljeru atzarojumiem kausveida ieplakā, kura ir apmēram tik liela kā puse šās istabas. Un šis kauss ir līdz malām pilns ar — kā jūs domājat, ar ko? Ar vistīrāko jāņtārpiņu rādiju, elles dvaku un dvingu. Gadu tūkstošiem ilgi jāņtārpiņu bari ik dienas lido turp, lai sagaidītu šai kausā nāvi, un katrs jāņtārpiņš nes sev līdzi no­devu — savu vienīgo nemirstības puteklīti, tīra rādija elektronu. Tur uzkrātās enerģijas pietiek, lai pārlietu ar gaismu visu pa­sauli un līdz gadsimta beigām apgādātu tās dzinējus un trans­portu ar kurināmo. Visas zemes naudas nebūs diezgan, lai no­pirktu šos dārgumus. Tātad jūs esat mans un rādijs — jūsu. Kad Kirī kundze iegūs tīru poloniju, pagatavojiet no tā sev apģērbu un sperieties prom pēc savas mantas!

Un viņš izgaisa, atstādams mani tumsā un apraudams manu pateicības runu pusvārdā. Rādija kausu es atradīšu pēc atblāz­mas, kas rotāsies debesīs; tas notiks itin drīz: kad ģeniālā sie­viete Francijā atdalīs poloniju no bismuta, es iegūšu neaizstā­jamo vielu savā rīcībā. Pārdodamas akcijas. Griezties pie Marka Tvena.

Fragmenti

Man ienāca prata doma parunat ar Satanu par viņa rīcību un piedabūt, lai viņš kļūst sirsnīgāks un labāks. Atgādināju viņam pastrādātos nedarbus un lūdzu turpmāk nerīkoties tik pārsteidzīgi un ne par šo, ne par to nepazudināt cilvēkus. Ne­apvainoju viņu sliktos nodomos, tikai piekodināju, lai viņš pirms katra soja apdomā, vai kāds no tā necietīs. Jo, ja viņš beigs rīkoties vieglprātīgi un uz zila gaisa, tad būs mazāk ne­laimes. Sātans ne druskas neapvainojās par manu vaļsirdību, bet varēja redzēt, ka esmu viņu pārsteidzis un uzjautrinājis. Viņš sacīja:

— Kāpēc tu domā, ka es rīkojos uz zila gaisa? Es tā nedaru nekad ar ne. Tu gribi, lai es pavilcinos un apdomāju, kurp mans solis novedīs. Man tas nav vajadzīgs. Es vienmēr skaidri zinu, kurp tas novedīs.

— Kāpēc ta tu tā daries, Sātan?

— Atļauj man tev atbildēt un, ja vari, pacenties saprast. Tu un tev līdzīgie esat vienīgās sava veida būtnes. Katrs cilvēks ir mašīna ciešanām un mašīna priekam. Šie abi mehānismi ap­vienoti sarežģītā atbilstības sistēmā un darbojas uz savstarpēja sakara pamata. Līdzko pirmais mehānisms reģistrē apmierinā­jumu, otrais jau gatavo jums sāpes un nelaimi — veselu rindu nelaimju. Vairākumam cilvēku dzīves ceļš ievirzās tā, ka prieku un bēdu kausi sver vienādi. Turpretī tur, kur šāda līdzsvara nav, dominē nelaime. Laime pārsvarā nav nekad. Gadās cilvēki, kas ierīkoti tā, ka visu viņu dzīvi vada ciešanu mehānisms. Tāds cilvēks no pat dzimšanas līdz nāves stundai neredz laimi kā savas ausis. Ik sīkums izraisa viņā ciešanas, viss, ko viņš dara, sagādā sāpes. Tu droši vien esi tādus cilvēkus sastapis? Dzīvība tiem ir velte, ko dāvājis kļūmīgs liktenis. Dažkārt par vienu vienīgu stundu baudas cilvēks maksā ar ilgiem gadiem cie­šanu — tā viņš ierīkots. Vai tad tu to nezini? Vai tev vajadzīgi piemēri? Tūlīt tev tos minēšu. Kas turpretī attiecas uz jūsu cie­mata iedzīvotājiem, tad tie manās acīs vienkārši neeksistē. Droši vien tu to būsi ievērojis?