MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Negribēju būt ass un teicu, ka jā — ka man tiešām radies tāds iespaids.

— Tātad atkārtoju vēlreiz, viņi man neeksistē. Un tas ir pilnīgi dabiski. Starp viņiem un mani ir pārāk liela starpība. Sāksim ar to, ka viņiem trūkst saprāta.

— Trūkst saprāta?

— Jā, viņi nav apveltīti ne ar vienu īpašību, kas atgādi­nātu saprātu. Kādreiz iepazīstināšu tevi ar to, ko cilvēks sauc par savu saprātu, analizēšu šo haosu, un tu redzēsi, ka man tais­nība. Man ar cilvēkiem nav nekā kopēja, ne mazākā saskares punkta. Viņu pārdzīvojumi ir tikpat sīkumaini un bezsaturīgi kā viņu nekaunīgās pretenzijas un godkāre. Visa viņu muļķīgā un aplamā dzīve nav nekas cits kā sīks smiekliņš, nopūta, dzies­toša uguntiņa. Jūtu viņiem vispār nav, ja neskaita Tikumiskās jūtas. Tūlīt es tev paskaidrošu savu domu ar piemēru. Te, rau, ir sarkans zirneklītis, tas nav lielāks par kniepadatas galviņu. Kā tu domā, vai zilonis var interesēties par viņu, raizēties, vai šis zirneklītis ir laimīgs vai nelaimīgs, bagāts vai nabags, vai līgava viņu mīl, vai viņa mātīte ir vesela, vai viņš gūst panā­kumus sabiedrībā, vai spēj tikt galā ar saviem ienaidniekiem, vai draugi neatstāj viņu nelaimē, vai attaisnojas viņa cerības taisīt karjeru, vai viņš veiksmīgi darbojas politikas laukā un vai savu galu sagaida ģimenes klēpī vai, vientuļš un visu nicināts, iet bojā svešatnē? Zilonim nekad nevar būt tuvas šīs intereses, tās viņam vienkārši neeksistē, viņš nemaz nav spējīgs sarauk- ties līdz to niecīgajiem izmēriem. Cilvēks man ir tas pats, kas sarkanais zirneklis zilonim. Zilonim nav nekāda naida pret zir­nekli, viņš ar pūlēm to spēj saskatīt. Man nav nekāda naida pret cilvēkiem. Zilonim zirneklis ir vienaldzīgs. Man ir vienaldzīgi cilvēki. Zilonis neies sevi apgrūtināt, kaitēdams zirneklim, — gluži pretēji, ja viņš to ieraudzīs, viņš varbūt tam pat palīdzēs, protams, tā starp citu, neatraudamies no saviem darbiem. Es tāpat bieži esmu cilvēkiem palīdzējis un nekad necenšos tiem kaitēt. Zilonis dzīvo simt gadu, sarkanais zirneklītis — vienu dienu. Starpību starp viņu fizisko spēku, gara spējām un jūtu cildenumu var izsacīt laikam gan tikai ar astronomisku skaitļu palīdzību. Piebildīšu, ka atstatums starp mani un cilvēkiem kā šinī, tā arī visādā citādā ziņā ir neizmērojami lielāks par at­statumu, kas šķir ziloni no niecīgā zirneklīša.

Cilvēka saprātam trūkst izveicības. Ar grūtībām, kā akmeni pret kalnu veldams, tas salīdzina elementārus faktus, lai varētu no tiem ko secināt, — un, kādi ir šie secinājumi, par to labāk nerunāt. Mans saprāts rada! Padomā, ko tas nozīmē! Mans saprāts rada vienā acumirklī, rada visu, ko vien vēlas, rada no nekā. Rada gan cietu ķermeni, gan šķidrumu, gan krāsu — jebko, kas man ienāk prātā, visu, kas man iegribas, — rada no nekā, no tā, ko sauc par domas lidojumu. Cilvēks atklāj zīda šķiedru, tad izgudro mašīnu, kas no tā vērpj diegu, pēc tam iz­domā rakstu un nedēļām ilgi pūlas, izšujot to ar zīda diegu uz auduma. Man pietiek visu reizē iztēloties domās, un gobelēns atrodas jau manā priekšā, es esmu to radījis.

Es domās modinu dzīvei poēmu, mūzikas sacerējumu, šaha partiju — kas vien man tīk — un līdz ar to esmu tos radījis! Mans saprāts ir nemirstīgas būtnes saprāts, tas nepazīst šķēr­šļu. Mans skatiens iespiežas visur, es redzu tumsā, un klints man šķiet caurspīdīga. Man nav jāpārlapo grāmata, es aptveru tās saturu vienā acu uzmetienā cauri vākam; pat pēc vesela mil­jona gadu es atcerēšos to no galvas un zināšu, kurā lappusē kas rakstīts. Es redzu, ko domā ik cilvēks, putns, zivs un kukainis; dabā nekas nepaliek man apslēpts. Es nolasu zinātnieka domas un vienā mirklī aptveru visu, ko viņš uzrakstījis sešdesmit gados. Viņš to var kādreiz aizmirst un aizmirsīs, es turpretī at­cerēšos mūžīgi.

Patlaban es lasu tavas domas un redzu, ka tu esi mani sa­pratis. Ko tālāk? Pieļausim, ka zināmos apstākļos zilonim izde­vies saskatīt zirneklīti un viņš sajūt pret to simpātijas. Iemīlēt sīko radībiņu zilonis, protams, nespēj: mīlēt var savas sugas, sev līdzīgu būtni. Eņģeļa mīla ir cildena, dievišķīga, — cilvēks pat nespēj aptuveni to iztēloties. Eņģelis var mīlēt eņģeli. Cil­vēks, ko iemīlēs eņģelis, vienā mirklī sabirzis pelnos. Mcs ne­jūtam mīlu pret cilvēkiem, mēs izturamies pret viņiem ar iecietī­bas pilnu vienaldzību, un dažkārt viņi rosina mūsu sirdī simpā­tijas. Tu man patīc, man patīk tavi draugi; man patīk Pītera tēvs. Jūsu dēļ es esmu labvēlīgs pret jūsu ciemata iedzīvotājiem.

Viņš pamanīja, ka esmu viņa pēdējos vārdus uzņēmis kā iz­smieklu, un nolēma tos paskaidrot.

— Es daru jūsu ciemata iedzīvotājiem labu, kaut gan pir­majā acu uzmetienā var likties, ka es kaitēju. Cilvēki neprot at­šķirt, kas viņiem nāk par labu un kas — par ļaunu. Viņi to ne­apjēdz, jo nezina nākotni. Tas, ko es daru jūsu ciemata iedzīvo­tāju labā, nesīs bagātus augļus; daļu no šiem augļiem jūs nobaudīsiet paši, citi domāti nākamajām paaudzēm. Neviens ne­kad neuzzinās, ka es esmu ievirzījis šo ļaužu dzīves ritumu cita gultnē, bet tā ir taisnība. Ir kāda spēle, tu ne reizi vien esi to spēlējis ar saviem draugiem. Jūs nostādāt ķieģeļus netālu citu no cita. Jūs pagrūžat pirmo ķieģeli; tas uzkrīt virsū blakus eso­šajam un apgāž to, šis savukārt liek novelties nākamajam un tā tālāk, un tā tālāk, kamēr visi ķieģeļi guļ zemē. Tā iekārtots arī ļaužu mūžs. Zīdaiņa vecumā cilvēks pagrūž pirmo akmeni. Tālāk viss notiek saskaņā ar dzīves dzelzs likumu. Ja tu spētu ieskatīties nākotnē, kā spēju es, tu, tāpat kā es, redzētu, kas turpmāk notiks. Pirmais grūdiens noteic kārtību, kurā noritēs cilvēka mūžs. Nekādu negaidītu notikumu tajā nebūs, jebšu katrs nākamais grūdiens ir atkarīgs no iepriekšējā. Tas, kam piemīt šāda redzes spēja, atskārtis cilvēka mūža gaitu no šūpuļa līdz kapam.

— Vai tad cilvēka dzīvi nevada dievs?

— Nē, to jau iepriekš nosaka vide un apstākļi. Cilvēka pir­mais solis izraisa otro un tā tālāk. Iedomāsimies uz brīdi, ka no kāda dzīves ceļa izkrīt viens no tādiem neizbēgamiem so­ļiem — pats nenozīmīgākais. Cilvēkam noteiktā dienā, noteiktā stundā, noteiktā minūtē un sekundē — varbūt runa ir par sekun­des daļu — vajadzēja iet uz aku pēc ūdens, bet viņš neaizgāja. Sākot no šā mirkļa, viņa dzīves ceļam spēji jāmainās. Tagad tas līdz pašam galam ritēs citā virzienā — ne tajā, ko bija no­teicis viņa pirmais solis, bet gluži atšķirīgā. Ja viņš būtu aiz­gājis uz aku pēc ūdens, tad uzkāptu varbūt tronī. Viņš neaiz­gāja — un nu viņu gaida trūkums un nabadzība. Ņemsim Kolumbu. Ja viņš, piemēram, bērnībā būtu izlaidis kaut sīku, nenozīmīgu locekli no notikumu rindas, kuru bija ievadījis un noteicis viņa pirmais solis, tad viss viņa mūžs būtu iekārtojies citādi. Viņš kļūtu par kāda itāliešu ciematiņa garīdznieku, no­mirtu, neviena nepazīts, un Ameriku atklātu tikai pēc divsimt gadiem. Es to skaidri zinu. Nebūtu Kolumbs spēris kaut vienu no viņam nolemto soļu miljarda, viņa liktenis izveidotos citādi. Es aplūkoju miljardu dzīves ceļu, kādus Kolumbs būtu varējis iet, un tikai vienā vienīgā no tiem paredzēta Amerikas atklā­šanā. Cilvēki nesaprot, ka ikviens solis, lai tas būtu liels vai mazs, ir vienādi svarīgs viņu dzīves ceļam. Ja jums bijis lemts noķert mušu un jūs to arī esat darījis, tad tas var izrādīties jūsu tālākajam liktenim tikpat svarīgi kā, teiksim …