MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Taču rakstnieka ģimenes apstākļi izveidojās tā, ka viņam nebija iespē­jams paust savas domas atklāti. Nevēlēdamies sabojāt attiecības ar sievu, draugiem un izdevējiem, viņš reiz sacīja: «Lai to iespiež pēc manas nāves.» Tā nu Tvena «zaimu pilnos» darbus uz ilgiem gadiem apslēpa seifs.

Arēji Marks Tvens it kā dzīvo krietna kristieša dzīvi. Viņš kopā ar ģimeni apmeklē baznīcu, pirms pusdienām skaita lūgšanas, vakaros klausās lūgšanas un bībeles lasīšanu. Tas viss rakstnieku nomāc. Un viņš neslēpdamies paziņo: «Es k|ūstu par liekuli. Es neticu bībelei. Mans saprāts to nepieņem. Es ne­spēju te vairs sēdēt un klausīties, uzskatot šīs pasakas par svēto dieva vārdu.»

Tvens tā arī nekļuva par «priekšzīmīgu kristieti». Viņš palika vienaldzīgs pret reliģiju. 1873. gadā viņš runā par sevi kā par «dziļi un pilnīgi neticīgu cilvēku». Pēc pieciem gadiem viņš atzīstas kādam no saviem draugiem: «Es ne druskas neticu jūsu reliģijai. Ja mana izturēšanās kādreiz devusi ieganstu domāt citādi, tad tā bijusi tikai izlikšanās. Ir gadījušies brīži, kad man gan­drīz šķitis, ka esmu kļuvis ticīgs, taču tie ātri pagājuši.»

Vienā no nepublicētajiem «Piezīmju burtnīcu» fragmentiem, kas attiecas uz 1887. gadu, Tvens norāda, ka viņa pārliecība palikusi tāda pati, kāda bi­jusi jau 1860. gadā, kad viņš rakstīja brālim: «Nezinu, kā cilvēks, kam pie­mīt humora izjūta, var būt ticīgs, tad viņam apzināti jāaizsedz sava saprāta acis un ar varu jātur tās ciet.» Apmēram tanī pašā laikā lielais satīriķis iz­klāsta savu ticības apliecību (242.—244. Ipp.).

Kā «Piezīmju burtnīcām», tā «Autobiogrāfijai», kas līdz šim vēl nav pil­nībā publicētas, ir ārkārtīgi liela nozīme, lai izprastu, kādi uzskati piemituši rakstniekam, kurš visu mūžu nav varējis atklāti paust savas domas par reli­ģiju. «Radīdams «Autobiogrāfiju»,» viņš rakstīja, «es visu laiku paturu prātā, ka runāju no kapa, jo nomiršu, pirms šī grāmata ieraudzīs dienas gaismu. Taču no kapa es runāju labprātāk nekā dzīvo valodā, un iemesls tam ir tas, ka varu to darīt brīvi…»

Tvens novēlēja publicēt atsevišķas «Autobiogrāfijas» daļas pēc 50, 100, 500 gadiem. Izteicienus par Kristus eksistences pierādījumu trūkumu, par riebumu pret dievu un reliģiju, par pašu dievu kā atriebīgu, asiņainu un ne­gantu būtni un tiem līdzīgus viņš aizliedza «kādam rādīt acīs līdz pat 2406. gadam».

1905. gadā Tvens uzrakstīja stāstu «Kara lūgšana». Arī to drīkstēja pub­licēt tikai pēc rakstnieka nāves, jo šai stāstā bija pausta patiesība par reli­ģisko morāli, patiesība, ko «šai saulē var runāt tikai mirušais».

Stāstu «Kapteiņa Stormfīlda ceļojums» Tvens iesāka 1866.—1867. gadā. Taču gandrīz 20 gadus nevienam no tuviniekiem par šo darbu nebija nekas zināms. «Reiz vakarā,» rakstīja Tvena meita Sjūzena, «kad mēs bibliotēkā sa­runājāmies, tēvs man sacīja, ka domājot sarakstīt kādu grāmatu un pēc tam esot ar mieru neko vairs nerakstīt un likties kapā. Pēc tam viņš pavēstīja, ka esot jau uzrakstījis šo to tādu, ko pats nemaz neesot gaidījis, un ka šī grā­mata — vienīgā, pie kuras viņš strādājis ar sevišķu patiku, — esot ieslēgta lejā seifā un netikšot publicēta.» Sis ieraksts izdarīts 1886. gadā.

Stāsts stipri saīsinātā veidā nāca klajā 1907. gadā; pilnībā to publicēja tikai 1952. gadā. Rakstnieks tajā skar vienu no galvenajām kristīgās ticības dogmām — ticību aizkapa dzīvei, ellei un paradīzei.

Markam Tvenam pat kapā neļāva runāt par reliģiju. Testamenta izpildī­tāji un rakstnieka meita Klāra Klemensa (Gabriloviča), sagatavojot «Autobio­grāfiju» izdošanai, izmeta no tās veselas nodaļas. Izdodamo darbu tekstus laboja, kā iepatikās. Tā Amerikas Savienotajās Valstīs gatavoja iespiešanai «Vēstules no Zemes».

Tvena arhīvos glabājas ne mazums sacerējumu, kuri līdz šim nav publi­cēti un par kuriem mēs zinām no nenozīmīgiem fragmentiem un personu liecībām, kas iepazinušās ar rakstnieka arhīviem. To vidū ir pamflets «Gran­diozā starptautiskā procesija», par kuru mēs varam spriest tikai pēc neliela

izvilkuma. Par tā atmaskojošo spēku liecina procesijas dalībnieka — «kris­tiānisma» apraksts. «Tā ir monumentālā būtne asinīm piemirkušās, plīvojošās drānās. Tās galvu vainago zelta ērkšķu kronis, kam uzdurtas to patriotu galvas, kuri atdevuši dzīvību par dzimteni: te redzami gan būri, gan «boli seri», gan filipīnieši. Vienā rokā kristiānisms tur lingu, otrā — atvērtu evan ģēliju, kurā lasāms: «Palīdzi savam iuvākam … » No abām pusēm kristiā­nismu balsta slepkavība un liekulība. Tā karogā lasāma devīze: «Mīli sava tuvākā īpašumu kā sevi pašu!» Emblēma ir melns vimpelis.»

Marka Tvena reliģijas kritika bija nesaraujami saistīta ar rakstniek,i sociāli politiskajiem uzskatiem, kuros viņš atmaskoja imperiālismu un t.i iekarošanas politiku, rasismu un nēģeru linčošanu, koloniālismu un kristīgos misionārus. Sevišķi spēcīgs šis atmaskojums ir tādos lielā satlriķa pamfletos kā «Savienotās Linča Valstis», «Cilvēkam, kurš staigā tumsībā», «Maniem kritiķiem misionāriem» u. c.

Amerikāņu literatūrzinātnieks Foners, kam bija iespēja iepazīties ar rakst­nieka arhīvu, ziņoja, ka tajā atrodas Tvena «garās» vēstules garīdzniekam Tvičelam, kas rakstītas šā gadsimta sākumā. (Sk. F. Foners. Marks Tvens — sociāls kritiķis. IL, Maskavā, 1961.) Spriežot pēc «Vēstulēm no Zemes» un citiem darbiem, reliģijas un baznīcas, reliģiskās morāles un kristiānisma ticī­bas mācības kritika šai laikā viņa sacerējumos guva īpaši asu raksturu. Tvena ateisms kļuva par dziļu, apzinātu pasaules uzskatu, reliģijas kritika cieši saistījās ar tās sociālās nozīmes atklāsmi. Tas viss izraisīja neslēptu nemieru un bailes garīdzniekā Tvičelā, kurš gan neraizējās par rakstnieka «glābšanu» no pēcnāves mokām ellē, bet uztraucās tikai par vienu: lai Tvena domas ne­uzzinātu sabiedrība. Viņš lūdza rakstnieku atvieglot sirdi vēstulēs.

Ari «Vēstules no Zemes» piemeklēja neparasts liktenis, pirms tās publicēja.

Pēc Tvena nāves rakstnieka arhīvos bija palikuši daudzi sacerējumi, kuri satlriķa dzīves laikā netika izdoti. Vairāku gadu desmitu laikā Tvena daiļ­rades pētnieki, kas nodarbojās ar viņa literārā mantojuma sakārtošanu, publi­cēja dažus no šiem darbiem, taču liels skaits aprakstu, uzmetumu un piezīmju vēl joprojām paliek plašam lasītāju lokam nepazīstami.

Tikai trīs gadu desmitus pēc Tvena nāves amerikāņu literatūras zināt­nieks, Marka Tvena biogrāfs un daiļrades pētnieks de Voto sagatavoja izdo­šanai trīs sējumus rakstnieka nepublicēto darbu, atšķirojis tos no atstātajiem manuskriptiem, kas ietver daudzus tūkstošus lappušu. Tomēr rakstnieka meita Klāra, kurai saskaņā ar testamentu pieder pēdējais vārds Marka Tvena darbu publicēšanā, kategoriski atteicās dot atļauju krājumā «Vēstules no Zemes» ietilpināto darbu publikācijai. Kā ziņoja laikraksti, Klāru Klemensu, dziļi re­liģiozu sievieti, iepazīstoties ar «Vēstulēm», pārņēmušas šausmas, jo Tvens šinī darbā ar visu savu satīriķim piemītošo dedzīgumu un asprātību pakļauj ne­saudzīgai kritikai reliģisko morāli, atmasko kristīgo teologu svētulību, ar kādu tie sludina «dieva baušļus», atklāj Vecās un Jaunās derības pamācību liekulī- gumu. «Vēstules no Zemes», pavēstīja Klāra Klemensa, parādot viņas tēva idejiskās pozīcijas izkropļotā veidā.

Viņas piekrišanu grāmatas «Vēstules no Zemes» izdošanai saņēma tikai 1962. gadā. Tā paša gada septembrī Amerikas Savienotajās Valstīs grāmatu laida klajā. Amerikāņu izdevumā tā sastāv no virknes satīrisku sacerējumu un fragmentu un dalās divās daļās: pirmā ietver «Vēstules no Zemes», «Ādama dzimtas arhīvu» un «Vēstuli no debesīm», kur izsmietas bībeles leģendas un parādīts, ka tās ir aplamas un runā pretī veselajam saprātam. Grāmatas otrā daļā sakopoti dažādi materiāli ar raibu tematiku, kuri atlasīti no nepublicētajiem manuskriptiem. Vairākumā no tiem arī kritizēta reliģija, reliģiskā morāle, baznīcas mācības. Daži no šiem darbiem bijuši publicēti jau iepriekš. Grāmatā ievietoto sacerējumu mazākā daļa — «Kaķa stāsts», «No Anglijas ceļojuma piezīmju burtnīcas», «Kupera prozas stils», «Incidents ar Gorkiju», «Burleska par labo toni», «Par Zemi», «Zolā», «Lielā tumsība» — nav ievietota mūsu krājumā.