MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

— Kā iekarot valsti?

— Jā, tieši tā. Praktiski, protams, cilvēka spēkos nav at­teikties no soļa, ko tam lemts spert, tā nekad nenotiek. Kad vi­ņam šķiet, ka viņš lemj, kā rīkoties — vai darīt tā vai citādi, tad šīs svārstības savukārt ir kāds loceklis tanī pašā ķēdē un lēmums, ko cilvēks pieņem, — iepriekš paredzēts. Cilvēks nevar savu ķēdi pārraut. Tāda iespēja izslēgta. Teikšu vēl vairāk, ja viņš sāk lolot šādu nodomu, tad arī šis nodoms ir tās pašas ķēdes loceklis — tam noteiktā brīdī jāuzrodas kā zināmas rīcī­bas sekām, kuru cēlonis meklējams viņa bērnībā.

Aina, kuru manā acu priekšā uzbūra Sātans, mani nomāca.

— Cilvēks ir notiesāts uz mūža ieslodzījumu, — es skumji teicu, — un nespēj izrauties brīvībā.

— Jā, viņš nespēj atbrīvoties no pirmā — bērnībā spertā soļa sekām. Taču manos spēkos ir viņu atsvabināt.

Pavēros Sātanā kā vaicājot.

— Dažu jūsu ciemata iedzīvotāju likteni esmu jau pārvei­dojis.

Pagāja vairākas dienas, un Sātans ieradās atkal. Mēs vien­mēr gaidījām viņu ar nepacietību: viņam klātesot, dzīve bija jautrāka. Viņš pienāca pie mums mežā, mūsu pirmās satikšanās vietā. Būdami izpriecu kāri kā visi zēni, mēs lūdzām viņu mums kaut ko parādīt.

— Lai iet! — viņš teica. — Parādīšu jums cilvēku cilts vēs­turi — to, ko jūs saucat par civilizācijas augšupeju. Vai gribat?

Teicām, ka gribam.

Sātana zibenīgais domas lidojums pārvērta apkārtējo mežu par Ēdeni. Ābels ziedoja uz altāra upuri dievam. Parādījās

Kains ar rungu rokās. Viņš pagāja garām, acīm redzot, mūs ne­ievērodams, un noteikti būtu uzminis man uz kājas, ja es to laikus nepamanītos atraut atpaka|. Tad viņš uzrunāja brāli ne­saprotamā valodā. Balss viņam kļuva arvien nekaunīgāka un draudošāka. Zinādami, kam tūlīt jānotiek, mes novērsāmies, taču dzirdējām smagos sitienus un pēc tam kliedzienus un vai­dus. Iestājās klusums. Kad atkal pavērāmies uz to pusi, mirsto­šais Ābels gulēja asins peļķē, bet Kains, nocietināts savā atrie­bības kārē, stāvēja, pārliecies pār viņu.

Parādība izgaisa, un tai pa pēdām garā rindā sekoja mums nepazīstami kari, slepkavības un nāves sodi. Tad ieraudzījām plūdus. Šķirsts traucās pāri vētras kultajām bangām. Cauri lietum un miglai pie apvāršņa vīdēja augsti kalni. Sātans teica:

— Izrādījās, ka civilizācijas sākums nav izdevies. Tūlīt eksperimentu atkārtos otrreiz.

Mūsu acu priekšā iznira jauna aina. Ieraudzījām Noasu, salda vīna pilnu. Tad Sātans parādīja mums Sodomas un Go- moras nešķīstību. Notikumu ar Latu viņš nosauca par «mēģinā­jumu atrast uz pasaules kaut divus trīs kārtīgus cilvēkus». Pēc tam mūsu skatienam atklājās Lats ar meitām alā.

Tālāk sekoja seno jūdu kari. Jūdi slaktēja uzvarētos un iznī­cināja viņu lopus. Dzīvas atstāja tikai jaunās meitenes, kuras kļuva par uzvarētāju laupījumu.

Mēs redzējām, kā Jaele ielavījās teltī un iedzina naglu guļo­šajam viesim deniņos. Tas notika turpat mums blakus; asinis, kas izšļācās no brūces, sīkās, sarkanās strūkliņās tecēja mums gar kājām, un, ja vien mums būtu iegribējies, mēs varējām tām pieskarties ar pirkstiem.

Gar acīm paslīdēja ēģiptiešu, grieķu un romiešu kari, visu zemi sārtoja asiņu straumes. Romieši ar viltu apkrāpa kartā- giešus; mēs redzējām, cik šausmīgi šo vīrišķīgo tautu apkāva. Cēzars ielauzās Britānijā. «Barbari, kas tur dzīvoja, nedarīja viņam nekā ļauna, bet viņš gribēja iekarot zemi un civilizēt pirmiedzīvotāju atraitnes un bāriņus,» Sātans mums paskaid­roja.

Dzima kristietība. Darbība tika pārcelta uz Eiropu. Mēs re­dzējām, kā gadsimtiem ilgi kristīgā ticība un civilizācija soļoja rokrokā, «atstādamas aiz sevis badu, iznīcību, nāvi un citas pro­gresa pazīmes», — kā teica Sātans.

Kari, kari, atkal kari un vēlreiz kari visā Eiropā, visā pasaulē.

Kā sacīja Sātans, tos veda gan atsevišķu dinastiju interešu vārdā, gan atkal lai apspiestu kādu tautu, kas bija vājāka par citām. «Ne reizes,» viņš piebilda, «iekarotājs nedevās karā, cil­dena mērķa mudināts. Tādus karus jūs cilvēces vēsturē neat­radīsiet.»

— Nu, re, — noslēgumā sacīja Sātans, — nu jūs kopā ar mani apskatījāt cilvēku cilts progresu līdz pat mūsu dienām. Kas teiks, ka tas nespēj radīt izbrīnu? Tagad mēs ieskatīsimies nākotnē.

Viņš parādīja mums kaujas, kurās tika lietoti vēl drausmī­gāki iznīcināšanas ieroči un kurās nomaitāja daudz daudz lie­lāku skaitu dzīvību.

— Varat pārliecināties, — viņš sacīja, — ka cilvēces attīs­tības gaita neapstājas. Kains nosita brāli ar milnu. Senie jūdi slepkavoja ar zobeniem un metamajiem šķēpiem. Grieķi un ro­mieši izgudroja bruņas un kaujas ierindu un nodibināja kara vešanas mākslu. Kristieši atklāja pulveri un šaujamos ieročus. Pēc diviem trim gadsimtiem viņi pilnveidos savus nāvi nesošos slepkavības ieročus nesalīdzināmi vairāk, un visa pasaule būs spiesta atzīt, ka bez kristīgās civilizācijas palīga karš uz visiem laikiem būtu palicis bērna autiņos.

Te Sātans sāka, vēderu turēdams, smiet bezjūtīgus smieklus un ņirgāties par cilvēku cilti, kaut arī labi zināja, cik sāpīgi šie vārdi aizskar mūsu patmīlību. Tik nejauki spēj uzvesties vienīgi eņģelis. Eņģeļiem ciešanas ir balta lapa, viņi tās pazīst tikai vārda pēc.

Kā es, tā Zeps ne reizi vien esam centušies piesardzīgi un delikāti paskaidrot Sātanam, cik nepareizas ir viņa domas par cilvēci. Parasti viņš par atbildi klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis, un mēs uzskatījām viņa klusu ciešanu par piekrišanu. Tāpēc šīs Sātana runas mums nozīmēja stipru triecienu. Mūsu pārliecinā­šanas mēģinājumi, acīm redzot, nebija viņu necik ietekmējuši. Jutāmies vīlušies un sarūgtināti kā misionāri, kuru sprediķi nav krituši auglīgā augsnē. Starp citu, savas jūtas mēs viņam neiz­rādījām, saprazdami, ka patlaban nav īstais brīdis.

Sātans smējās savus cietsirdīgos smieklus, kamēr pagura. Tad viņš teica:

— Vai tas nav izcils sasniegums? Pēdējo piecu vai sešu tūkstošu gadu laikā radušās, uzplaukušas un guvušas vispārēju atzinību ne mazāk par piecām sešām civilizācijām. Sinī periodā tās nogājušas no skatuves un izgaisušas nebūtībā, un neviena no tām tā arī nav pratusi izgudrot sava diženuma cienīgu, vien­kāršu un saprātīgu paņēmienu, kā nogalināt cilvēkus. Kas iedro­šināsies tām pārmest, ka tās par maz pulējušās? Slepkavošana bijusi cilvēces mīļākā nodarbošanās jau kopš dienām, kad tā gulēja vēl šūpulī, — tomēr vienīgi kristīgā ticība panākusi kaut cik vērā liekamus rezultātus. Aizritēs divi trīs gadsimti, un ne­viens vairs nevarēs noliegt, ka kristieši ir visizveicīgākie slepka­vas, un tad pagāni dosies pie viņiem mācībā, protams, ne jau lai kristītos, bet lai iegūtu ieročus. Turks un ķīnietis nopirks no viņiem šaujamos rīkus, lai būtu ar ko nogalināt misionārus un jaunatgrieztos kristiešus.

Te Sātans atkal atsāka savu izrādi, un mēs redzējām, kā ga­rām paiet daudzu zemju tautas: gigantiska procesija, kas iemie­soja sevī divus trīs gadsimtus no cilvēces vēstures; mūsu acīm pavērās neskaitāmu ļaužu pūļi, kas, saķērušies dzelžainā tvē­rienā uz dzīvību un nāvi, slīka asins okeānos un smaka melnajā miglā, kur pa brīžam uzzibsnīja tikai karogi un gaisā uzšāvās sarkanās lielgabalu uguns mēles. Šāviņu dārdi un ievainoto karavīru pirmsnāves vaimanas neapklusa ne mirkli.