MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

— Kāda tam visam jēga? — atkal izplūzdams savos ļauna­jos smieklos, vaicāja Sātans. — Galīgi nekāda. Cilvēce ikreiz atgriežas savā izejas punktā. Jau krietnu miljonu gadu jūs drūmā vienmuļībā vairojaties un drūmā vienmuļībā cits citu iznīcināt. Kādēļ? Neviens gudrais nespēs uz manu jautājumu atbildēt. Kas no visa tā gūst labumu? Tikai saujiņa dižciltīgo un mazvērtīgie viltus monarhi, kas jūs nicina un uzskata, ka jūsu pieskāriens viņus aptraipa, un kas aizcērt durvis jūsu deguna priekšā, ja jūs pie tām klauvējat. Viņu labā jūs pūlaties vaiga sviedros kā vergi, viņu labā jūs cīnāties un mirstat (un ar to lepojaties, kur patiesībā jums vajadzētu uzskatīt sevi par apkau­notiem). Pats fakts, ka šādi ļaudis pastāv, ir trieciens jūsu paš­cieņai, kaut arī jums ir bailes to atzīt. Viņi nav nekas vairāk par diedelniekiem, kam jūs dodat žēlastības maizi, taču šie die­delnieki noskatās uz jums kā labdari uz nožēlojamiem ubagiem. Viņi runā ar jums kā kungi ar vergiem un par atbildi dzird verga valodu, kādā nabaga beztiesīgie uzrunā savus pavēlnie­kus. Jūs nepagurstat klanīties viņu priekšā, kaut gan dvēseles dzīlēs — ja jums vispār dvēsele vēl saglabājusies — jūs sevi par to nicināt. Pirmais cilvēks bija liekulis un gļēvulis un šo liekulību un gļēvumu novēlēja pūrā saviem pēctečiem. Tas, lūk, ir tas raugs, no kura uzrūgusi jūsu civilizācija. Tāpēc uzdzer­sim, lai tā plauktu arī turpmāk! Uzdzersim, lai tā neiznīktu! Uzdzersim, lai…

LlELA amerikāņu satīriķa Marka Tvena (1835.—1910.) daiļrade padomju lasītāju vidu ir ļoti populāra. Mēs pazīstam Tvenu kā talantīgu romānu rakst­nieku, asprātīgu stāstītāju, aprakstnieku, kas savos sacerējumos atspoguļo tālaika Amerikas īstenību un pakļauj nesaudzīgai kritikai buržuāziskās sa­biedrības tikumus un paražas.

Daudz mazāk Tvens mums pazīstams kā reliģijas kritiķis. Tas izskaidro­jams ar apstākli, ka daudzi rakstnieka ateistiskie darbi ilgu laiku palika ne­publicēti un daļa no tiem ieraudzīja dienas gaismu tikai pēdējos gados, īstenībā Marks Tvens tomēr ir tāda cilvēka paraugs, kurš par spīti visiem tuvinieku un paziņu mēģinājumiem «iztaisīt no viņa kristieti», par spīti apkār­tējai videi, kurā nebūt nebija viegli un vienkārši paust ateistiskas idejas, kļuva par cilvēku, kas kaismīgi kritizēja reliģiju visos tās paveidos. No Tvena bio­grāfiskajiem materiāliem, kas publicēti pēc rakstnieka nāves, mēs uzzinām daudz jauna par viņa attieksmi pret reliģiju.

Lai saprastu, kāpēc Tvens daudzus no saviem antireliģiskajiem darbiem novēlēja publicēt tikai pēc nāves, jāiztēlojas apstākļi, kādos viņš dzīvoja un strādāja.

Rakstnieka bērnība aizritēja mazā amerikāņu pilsētiņā Hanibalā. Tajā valdīja protestantu paražas. Vide, kurā Tvens auga, prasīja, lai bērnos ieau­dzina reliģiskos tikumus, lai ikviens stingri ievēro kristīgos baušļus un bez ierunām atsakās no visa, ko baznīca uzskatīja par ļaunumu. Tas viss viesa Tvenā apnikumu un riebumu, kas «līdzīgi rēgiem slēpās viņa apziņas dzīlēs». Puritāniskās bailes no dieva cieši turēja Hanibalu savā varā: ikviena bērniš­ķīga nerātnība te izraisīja aizdomas, bausli «tev būs svētu dienu svētīt» ne­drīkstēja pārkāpt nekādos apstākļos. Bērniem, kas to neievēroja, proti, spē­lēja sestdienās bumbu, devās uz upi makšķerēt utt., draudēja ar briesmīgiem sodiem. Svētdienas skolas audzēkņiem bija jāzina no galvas bībeles teksti. Tvens rakstīja, ka piecpadsmit gadu vecumā bijis izlasījis visu bībeli.

Ģimenē nākamais rakstnieks guva citādu audzināšanu. Viņa tēvs Džons Klemenss nebija reliģiozs cilvēks. Viņš piederēja pie «brīvdomātājiem», «ne­kad negāja baznīcā, nekad nerunāja par reliģiju». Marka Tvena nākamos uzskatus dziļi ietekmēja viņa tēvocis Džons Kvorlzs, kas atklāti uzstājās pret kalvinistisko mācību par predestināciju. Priekšzīmīga kristiete nebija arī Tvena māte. Viņa ne pārāk cītīgi apmeklēja baznīcu, «ne arī bieži lasīja bībeli».

Tā visa rezultātā Marks Tvens 1853. gadā aizbrauca no Hanibalas, sirdī

1 Sastadītāja pēcvārds un komentāri.

dziji nīzdams «melnsvārčus». Sis naids kļuva vēl stiprāks, kad pēc nedau­dziem gadiem nākamais rakstnieks — toreiz kāda laikraksta korespondents — ieradās Eiropā un nokļuva Itālijā, «pašā pāvesta valstības sirdī, kur valdīja laimīga, bezrūpīga, pašapmierināta tumsonība, māņticība, trulums, gara na­badzība, dīkdienība un bezgalīgs, stulbs bezmērķīgums». Novērodams Itālijas darba tautu, kas vilka nožēlojamu pusbada dzīvi, rakstnieks uzlika bagātībā slīgstošajai katoļu baznīcai atbildību par zemē valdošo nabadzību.

Marka Tvena ceļš uz ateismu nebija gluds un vienkāršs. Apšaubīdams reliģiju jau agrā jaunībā, viņš tomēr vēl ilgi ticēja kristīgas morāles derīgu­mam. Viņš aicināja baznīcu atbrīvot kristīgo ticību no neīstā spožuma, paš­apmāna, liekulības un divkosības. Tvens pūlējās pārliecināt ļaudis atteikties no tradicionālās ticības un radīt jaunu — tādu, kas veicinātu civilizācijas at­tīstību. Uz pilnīgu atsacīšanos no reliģijas viņu veda garas un grūtas cīņas ceļš.

1870. gadā Tvens apprecēja Olīviju Lengdoni. Olīvija bija dziļi reliģioza sieviete, kas centās padarīt savu vīru par «priekšzīmīgu kristieti». Tvens ne­gribēja sievu sarūgtināt un apsolīja tai darīt visu iespējamo. Taču tas bija grūti: «ticības apskaidrība» kā nenāca, tā nenāca. «Grūti garā būt kristietim,» viņš rakstīja vienā no savām vēstulēm.

Olīvijas pūles pārvērst vīru par pārliecinātu kristieti deva pavisam citus rezultātus. Tvens vēl un vēlreiz pārlasīja bībeli un secināja, ka «šī grāmata ir trakoti interesanta. Tajā ir brīnišķi dzejiskas vietas, pāris tīri labu fābulu, vairākas asiņainas vēsturiskas hronikas, dažas derīgas pamācības, bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu.»

«Minētā bībele galvenokārt sastādīta no citu — senāku bībeļu fragmen­tiem, kas nodzīvojušas savu mūžu un pārvērtušās pīšļos. Tādējādi tai nepār­protami trūkst jebkuras oriģinalitātes.» Tā Marks Tvens secina «Vēstulēs no Zemes». «Vēstulēs» Tvens bez aplinkiem un vaļsirdīgi izsaka savas domas par šo «vissvētāko no svētajām» kristīgās ticības grāmatām. Viņš atklāj bī- beles pretrunas, neskaitāmās aplamības, ko atradis tās lappusēs, un naivos priekšstatus par pasaules radīšanu. Rakstnieks balstās uz tālaika zinātnes at­klājumiem un zinātnieku pētījumiem, kuri apgāž reliģiskās dogmas. «Pasaule, ko atklājusi zinātne, ir pārāk liela bībeles klejotāju tautu dievam,» Tvens rakstīja. Savos darbos viņš bieži atsaucas uz zinātnes atklājumiem, vēstur­nieku, astronomu, arheologu, biologu, ģeologu utt. pētījumiem. Pietiek palasīt spilgto pamfletu «Vai pasaule radīta cilvēka dēļ?», kurā rakstnieks dzē­līgi kritizē teologu apgalvojumus par dabas lietderību. Tvens pēc savas gau­mes attēlo dzīvības rašanos uz zemes, likdams šīs ainas pamatos evolucio- nisma idejas, ko izvirzīja Darvins un tālāk attīstīja viņa sekotāji. Pakavē­damies pie arhaiskā un kembrija perioda, kā arī pie paleozoiskās ēras, rakst­nieks atmasko buržuāziskā zinātnieka Vollesa izdomas, ar kuru palīdzību tas centās ievazāt zinātnē bībeles mītu par pasaules dievišķīgo izcelšanos.

Tvens izmanto zinātnes faktus arī citos darbos, kuros apgāž reliģiskos priekšstatus. Viņa reliģijas kritika ir kritika no saprāta pozīcijām, no zinā­šanu pozīcijām. Savu bībeles kritiku rakstnieks ietērpj spilgti satīriskā formā. Viņš izsmej teologus, kas sludina bībeles uzskatus, un sirsnīgi jūt līdzi kris­tiešiem, kuri šīm aplamībām tic.