MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Sātans dāvanu pieņēma, pieskārās ar rādītāja pirkstu ci­gāra galam, no kā tas iekvēlojās un sāka kūpēt — taču pīpēt elles lielskungs nepīpēja, acīm redzot, bija pārdomājis; nolicis torpēdu uz galda, viņš izsmalcinātā pieklājībā uzrunāja mani, sacīdams:

— Ar jūsu atļauju pataupīšu to Voltērain.

Jutos neizsakāmi iepriecēts un glaimots: lai kaut šis sīkums saista mani ar diženo cilvēku, lai mans vārds nonāk līdz viņa ausīm kaut šāda nesvarīga iemesla pēc (ka tikšu pieminēts, nemaz nešaubījos). Naski padabūju vēl pussimtu tādu cigāru, lai Sātanam būtu ko pacienāt citus diženus nelaiķus — Gēti, Homēru, Sokrātu, Konfūciju, taču Sātans manu balvu atrai­dīja, paskaidrodams, ka pret šiem cilvēkiem viņam nekāds zobs neesot. Pēc tam viņš atkal gremdējās atmiņās par sen pagāju­šiem laikiem un pēc brīža sacīja:

— Toreiz neviens i pa ausu galam nebija dzirdējis par rā­diju. Un, ja arī dzirdētu, kāds no tā būtu labums? Divdesmit miljonu gadu cilvēce nezināja par rādiju ne «bī», ne «bē», kamēr

pāris gadu pirms jūsu dzimšanas atnāca deviņpadsmitais gad­simts — tvaika un mašīnu gadsimts, kas iezvanīja jaunu ēru. Deviņpadsmitais gadsimts bija lielisks, taču salīdzinājumā ar divdesmitā sensācijām tā brīnumi šķitīs bērnu spēle.

Pavaicāju, kāpēc viņš tā domā, un Sātans man paskaidroja:

— Lieta tā, ka enerģija bija ļoti dārga, bet viss — gan tvai­koņi, gan lokomotīves, — viss bez izņēmuma kustas vienīgi ar enerģijas palīdzību. Ogles — te tas suns aprakts! Jāiegūst tās, citādi nav ne tvaika, ne elektrības; tomēr, lietojot šādu kuri­nāmo, rodas arī milzīgi zaudējumi: ogles sadedzina, un tās iz­kūp gaisā. Citādi ir ar rādiju! Ar manām deviņsimt mārciņām var sasildīt visu pasauli, likt tai mazgāties gaismas jūrā, ap­gādāt ar enerģiju visus kuģus, visas darba mašīnas, visus dzelz­ceļus — neiztērējot turklāt pat ne piecas mārciņas rādija! Un tad…

— Dargais ciltstev! Te bus mana dvesele, ņemiet to ciet, dibināsim akciju sabiedrību!

Taču Sātans noprasīja, cik man gadu, un, uzzinājis, ka seš­desmit astoņi, pieklājīgi atstāja manu priekšlikumu bez ievērī­bas, droši vien nevēlēdamies izmantot savas acīm redzamās priekšrocības. Pēc tam viņš atkal ņēmās slavināt rādiju: tajā apslēptais siltums spējot diennakts laikā izkausēt ledus gabalu, kas divdesmit četras reizes pārsniedzot paša rādija svaru, pie tam tas ne druskas nesamazinoties; lai pamēģinot uz mirkli ienest šinī istabā mārciņu rādija, un telpā viss pārogļošoties, tikpat kā elles liesmu skarts, un no cilvēka palikšot pāri saujiņa pelnu. Tādā garā Sātans turpināja vēl labu brīdi, taču beidzot es viņu pārtraucu:

— Bet, jūsu augstība, jūs — tātad deviņsimt mārciņu rā­dija — esat patlaban šeit, šinī istabā, tomēr tajā nemaz nav karsts, gluži otrādi, te valda vispatīkamākā temperatūra. Esmu neizpratnē.

— Ē-ē, redziet, — viņš šaubīdamies uzsāka, — tas ir no­slēpums, kaut gan, starp citu, es varētu jums to atklāt, jo šie urķi, šie neciešami bezkaunīgie ķīmiķi tik un tā agri vai vēlu to izošņās. Jūs droši vien zināt, ko Kirī kundze rakstījusi par rā­diju, zināt, ka viņa vaiga sviedros pūlas atklāt tā brīnumainos no­slēpumus, noraut tiem citam pēc cita masku. Viņa saka: «Vielas, kuru sastāvā ietilpst rādijs, pašas no sevis izstaro gaismu,» — ievērojiet, nekādas ogles gaismas ieguvei nav vajadzīgas; viņa saka: «Stikla traukā, kur atrodas rādijs, automātiski uzlādējas elektrība,» — pievērsiet uzmanību, ka elektrības ražošanai

netiek izmantotas ne ogles, ne ūdens; viņa teic: «Rādijam piemīt lieliska īpašība spontāni atbrīvot neaprobežotu siltuma dau­dzumu,» — kā redzat, visas pasaules mašīnu iedarbināšanai nav nepieciešams ne mazākais ogļu puteklītis. Meklējot radioaktīvās vielas, Kirī kundze pārsijājusi veselus urāna rūdas kalnus, no­tvērusi trīs rādija savienojumus un devusi tiem vārdus: vienu vielu, kas koncentrējas bismuta savienojumos, viņa nosauca par poloniju; otra, līdzīga bārijam, dabūja rādija vārdu, turpretī trešo dēvē par aktīniju. Kirī kundze saka: «Tagad jāatdala polo- nijs no bismuta, tas ir visgrūtākais uzdevums, mēs to cenšamies atrisināt jau ilgus gadus.» Ilgus gadus, padomājiet tikai — ilgus gadus! Jā, tā strādā viņi visi, šie velna apsēstie, šie zināt­nes ļaudis — urķējas un rakņājas, elsdami un pūzdami aiz pie­pūles. Būtu manā saimniecībā bariņš tādu zeltraču! Ko tad būtu iespējams ietaupīt! Padomājiet, ilgus gadus! Tādi vis neatkāp­jas. Pacietība, ticība, cerības, neatlaidība — šīs īpašības piemīt viņiem visiem kā vienam, visai viņu brālībai, Kolumbam un citiem. Ieguvusi rādiju, šī sieviete atklāja uz jūsu planētas jaunu ēru, krietni pavairoja jūsu bagātības un nostājās līdz ar to blakus Kolumbam un citiem tādiem pašiem kā viņš. Viņa spraudusi sev mērķi atdalīt poloniju no bismuta; kā jūs domā­jat, ko viņa, to veikusi, panāks?

— Nav ne mazākā priekšstata, jūsu augstība.

— Viņa vēl vairāk nostiprinās cilvēka varenību, tā priekšā pavērsies neaprobežotas iespējas. Tūlīt paskaidrošu jums savu domu, jebšu ne jūs, nedz arī pati Kirī kundze nespējat iztēlo­ties, cik bezgala grandiozs ir viņas gaidāmais atklājums!

— Klausos ar abām ausīm, jūsu augstība!

— Polonijs tīrā veidā, atbrīvots no bismuta, ir vienīgā viela, kas spēj apvaldīt rādiju, iegrožot tā postošos spēkus, padarīt tos rāmus, turēt paklausībā un piespiest kalpot cilvēkam. Pa­taustiet manu ādu. Nu, ko jūs par to teiksiet?

— Maiga, zīdaina, caurspīdīga, smalka tikpat kā želatīna plēvīte, ļoti skaista, jūsu augstība!

— Tas jau, redziet, arī ir tas polonijs. Viss pārējais manī ir no rādija. Ja es nometīšu virsējo pārklāju, liesmu un dūmu apņemtā zemē pārvērtīsies pelnos, un no mēness paliks pāri tikai plēnes, kas izkaisīsies pasaules telpā.

Šausmas stindzināja man mēli, un es drebēju pie visām mie­sām.

— Tagad jums visam jābūt skaidram, — viņš turpinaja.

— Manas iekšas dedzina uguns, es neaprakstāmi ciešu, un man lemts tā ciest mūžīgi, taču jums un jūsu zemei nav ko baidīties, jūs droši sarga polonijs. Siltums ir spēks un enerģija, taču la­bumu tas nes tikai tad, ja proti to radīt un regulēt. Patlaban jums vēl nav varas pār rādiju, bet, tikko polonijs iedos jums rokās zvēru dīdītāja pātagu, rādijs k|ūs rāms un mierīgs. Es varu atbrīvot sevī ieslegto enerģiju gan lielās, gan mazās devās, kā vien man iešaujas prātā. Ja gribu, varu iedarbināt dāmu pulksteņa mehānismu, ja vēlos — iznicināt veselu pasauli. Vai atceraties, kā, pieskardamies ar pirkstu, aizdedzināju šo ne­šķīsto cigāru?

To es atcerējos.

— Padomājiet, cik niecīga šoreiz bija atbrīvotās enerģijas drusciņa! Jūs, protams, zināt, ka pasaulē viss sastāv no ņiprām, kustīgām molekulām, viss bez izņēmuma — gan mēbeles, ak­meņi un dzelzs, gan zirgi un cilvēki, vārdu sakot, viss pastā­vošais.

— Jā, to es zinu.

— Ka molekulas savā starpā atšķiras ar svaru un apjomu, bet neviena no tām nav tik liela, lai varētu tikt saskatīta mikro­skopā?

— Jā, arī to esmu dzirdējis.

— Bet vai zināt, ka molekulas sastāv no tūkstošiem brīvu, mūžam kustīgu, sīku daļiņu, ko dēvē par atomiem?

— Jā, zinu.

— Un ka līdz pēdējam laikam par sīkāko zinātnei pazīstamo atomu uzskatīja ūdeņraža atomu, kas ir tūkstoš reižu mazāks par atomiem, no kuriem uzbūvētas citu vielu molekulas?