MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Tomēr nenovirzīsimies sā­ņus. Atgādināšu jums, ka mani blēdīgie miljonāri itin bieži zie­do naudu par labu ārzemēs iz­vietoto kristīgo misiju Amerikā­ņu Birojam, un šī nauda taču ir zagta — tie ir nodokļi, kas pie­nāktos valstij, tātad tā ir grēka nauda, velna nauda, mana nau­da. Sai sakarā iznāk, ka tā ir mana velte; citiem vārdiem sa­kot, mans iesniegums ir pareizs: ja ārzemēs izvietoto kristīgo mi­siju Birojs ik dienas pieņem zie­dojumus no manis, kāda velna

pēc tam atraidīt ziedojumus no mistera Rokfellera?! Lai vis­visādas tiesas melstu ko melsdamas — Rokfellers taču nav ne kripatiņu sliktāks par mani!

Sātans.

Tā nu pienāca brīdis, kad es nolēmu pārdot savu dvēseli Sā­tanam. Tērauda akciju kurss bija krities, tāds pats liktenis pie­meklēja citas akcijas, kā ziepju burbuļi šķīda visdrošākie pa­sākumi. Tā kā man pašam vēl piemita šāda tāda vērtība, vaja­dzēja to uz karstām pēdām laist apgrozībā un iesist kaut jel kādu kapitālu. Daudz netūļādamies, aizsūtīju vēstuli vietējam māklerim misteram N., sīki aprakstīdams piedāvājamo preci, kā arī stāvokli, kādā tā atradās; nekavējoties tika norunāta sastap­šanās ar Sātanu, un mākleris varēja cerēt uz 2,5% komisijas naudas, bet tikai tad, ja darījums notiktu.

Domās iegrimis, sēdēju tumsā un gaidīju parādāmies Sā­tanu. Valdīja nāves klusums. Taču tad no tālienes atlidoja

dobjas, zemas zvanu skaņas, kas vēstīja pusnakti, — bum-m, bum-m, un es piecēlos, lai saņemtu viesi, klusībā sagatavojies izdzirdēt apdullinošu troksni un saost sēra smaku, kurai, pēc manām domām, bija jāpavada viņa ierašanās. Taču ne no trok­šņa, ne smakas nebija ne vēsts. Pa aizvērtajām durvīm nema­nāmi ieslīdēja mūslaiku Sātans, uz mata tāds, kādu esam to pa­raduši redzēt uz skatuves, — garš, slaids, atsperīgs, tērpies pie­guļošā triko, ar zobenu pie sāniem, īsu, platu apmetni uz pleciem, eleganti ielocītā cepurē ar nokarenu spalvu, gudru seju un smalku, mefistofelisku smīnu uz lūpām.

Viņš nebūt nekvēloja gaišās liesmās un nebija sarkans, ne­būt ne! Spožs kā nokaitēts metāls, mezdams spokaini zaļganu atblāzmu, viņš atgādināja līdz baltkvēlei sakarsētu lāpu, ko­lonu vai obelisku; no viņa izstaroja sudrabains mirdzums, kādā atviz tropu jūras viļņu ziba, kad, augstu pacēlies skaidrajās de­besīs, zalgo mēness.

Sātans pagodināja mani ar savu parasto, tik pazīstamo un pieklājīgo sveicienu: uzlicis kreiso roku uz zobena roktura, viņš ar labo pacēla cepuri un slaidā žestā aprakstīja savā priekšā pusloku. Apsēdāmies. Ak, cik skaists viņš bija savā brīnišķīgajā zaigā, kā viņam piestāvēja jaunā nokrāsa! Viņa izstarotā gaisma apmirdzēja manu seju, kur viņš droši vien lasīja sa­jūsmu, nepamirkšķinādams šai sakarā tomēr ne aci, — laikam jau sen bija pieradis pie iespaida, kādu atstāja uz kristiešiem, ar kuriem ielaidās šādos darījumos.

. . . Pusstundu pavadījām pie karsta punša glāzēm, triekdami par laiku; es pa brīžam izmetu makšķeri, viņš uz maniem jautā­jumiem atbildēja apmēram šādi: «Nē, tādu cenu laikam gan ne­varēšu maksāt»; mana kautrība pamazām zuda, sāku jau pilnīgi valdīt pār sevi un iedrošinājos pat mazliet remdināt mokpilno ziņkāri. It kā starp citu izteicu izbrīnu, ka viņš nepavisam neat­bilst mūsu priekšstatam par velnu, un pavaicāju, no kā viņš taisīts. Sātans neapvainojās un bez kādas klīrēšanās vaļsirdīgi atbildēja:

— No rādija.

— Va re ko! Nu, tad ir skaidrs! — es iesaucos. Patiesi, ne­kad nebiju redzējis gaismu, kas būtu tik patīkama acīm. Ne­dzīvo, auksto elektrības spīdumu nemaz nav vērts ar to salīdzi­nāt. — Bet tas nozīmē, ka jūsu augstība sver apmēram . .. ap­mēram …

— Mans garums ir sešas pēdas un viena colla, tā ka, bū­dams taisīts no miesas un asinīm, es svērtu divsimt piecpadsmit mārciņu. Taču rādijs, tāpat kā citi metāli, ir smags — un šinī sakarā es sveru drusku vairāk par deviņsimt mārciņām.

Ieurbos viņā ar kāru skatienu: kāda bagātība! Kas par mil­zīgiem rādija krājumiem! Deviņsimt mārciņu — teiksim, trīs miljoni par mārciņu — tas būtu .. . tas būtu … Un pēkšņi ma­nās sakarsušajās smadzenēs dzima viltīgs nodoms!

Tomēr Sātans jautri iesmējās:

— Redzu jūsu plānu! Nolaupīt pašu Sātanu, nodibināt ak­ciju sabiedrību, izlaist akcijas par desmit miljardiem dolāru — summu, kas trīs reizes pārsniedz pamatkapitāla vērtību, applū­dināt ar tām visu pasauli. Cik svaiga un oriģināla doma!

Mani vaigi tā kvēloja, ka sudrabainais mirdzums ap mums pārvērtās aveņsārtā dūmakā, kāda rieta stundā tin Florences kupolus un torņus, pildīdama skatītāja sirdi ar reibinošu līksmi. Sātans iežēlojās par mani un sāka runāt nopietni un sirsnīgi, liedams manā sirdī dziedinošu balzamu, tā ka es pamazām no­mierinājos un pateicos par parādīto augstsirdību. Uz to viņš at­sacīja:

— Jūsu labie vārdi nav teikti vējā. Par laipnību es atmak­sāju ar laipnību. Vai jūs ar zināt, ka pa visiem ilgajiem gad­simtiem, kamēr uzturu veikala attiecības ar nabaga nelaimīgo ļaužu cilti, pirmo reizi sastopu cilvēku, kam pietiek prāta ap­jēgt, no kādas vērtīgas vielas esmu taisīts?

Bikli nodūru acis, taču iekšķīgi vai gavilēju aiz laimes.

— Jā, jūs pirmais to sapratāt, — turpināja Sātans. — Vidus­laikos es arvien pirku kristīgo dvēseles par pasakainām cenām: pa nakti cēlu tiltus un katedrāles — un gandrīz vienmēr, kad ielaidos darījumos ar kādu garīdznieku kārtas personu, tiku ap­muļķots — to atzīst arī vēsture; taču laiku pa laikam es gan atspēlējos pie godīgajiem lajiem — to atzīstu es pats. Tomēr tā arī neviens nekad nesaprata, kā var pa īstam iedzīvoties bagā­tībā. Jūs esat pirmais.

Es atkal piepildīju viņa kausu un piedāvāju vēl vienu ci­gāru. Šoreiz Sātans zināja, ar ko tam darīšana. Viņš ilgi ap­skatīja pīpējamo un tad ievaicājās:

— Cik šie te maksā?

— Divi centi gabalā. Bet, ja pērk visu kārbu, iznāk lētāk.

Viņš joprojām pētīja cigāru un, acīm redzot, kaut ko apsvēr­dams, klusi murmināja:

— Tumšs, čaukstošs, kraukšķīgs, neregulāras formas, rie­vains kā koka miza; sausās lapas vietām sačokurojušās — visuma atgadina apsvilušos adas apavus, kuri svetdienas rītos rēgojas ellē pie katra numura durvīm.

Atcerējies dzimto sētu, Sātans nopūtās, brītiņu cieta klusu un tad pieklājīgi palūdza:

— Esiet tik laipni, pastāstiet par šo āķīgo ierīci ko tuvāk.

— Tas ir kāda ievērojama itāliešu valsts darbinieka — Ka- millo Kavura izgudrojums. Reiz, darbā iegrimis, viņš aizpīpēja cigāru, nolika to sānis un aizmirsa. Cigārs iekrita tintes peļķītē un samirka. To pamanījis, Kavurs aiznesa cigāru pie krāsns iz­žāvēt. Aizpīpējis no jauna, viņš tūlīt sajuta, ka smēķis garšo savādāk. Tad viņš …

— Bet vai viņš tika sacījis, kā tas garšoja iepriekš?

— Šķiet, nē. Taču tam nav nozīmes — viņš izsauca valsts galveno ķīmiķi un lika noskaidrot, no kurienes radusies jaunā piegarša. Ķīmiķis veica nepieciešamos pētniecības darbus un nonāca pie atziņas, ka īpatnējo garšu cigāram piešķirot dzelzs vitriols un etiķis, no kuriem, kā zināms, sastāv ikviena tinte. Gādādams par savas zemes finansēm, Kavurs lika uzsākt jau­nas cigāru šķirnes ražošanu. Kopš tā laika šo šķirni nelaiž pār­došanā, iekāms neapstrādā tintes fabrikā, un šī apstrāde apbrī­nojami iedarbojas kā uz tinti, tā cigāriem. Tāda, jūsu augstība, ir «Kavura» šķirnes izcelšanās vēsture, un es stāstu skaidru patiesību, nenieka neizdomādams.