MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Atrakstiet man, Kondor, pāris rindiņu; kaut arī neesmu ar Jums pazīstams, tikai dzirdējis, ko par Jums runā, tomēr Jūs esat man simpātisks. Par algu neraizējieties, es visu nokārtošu. Starp citu, baznīcas padome lai par mūsu saraksti neko nezina. Es, redziet, nepiederu pie katedrāles draudzes locekļiem, un padome var brīnīties, kāpēc izrādu tik naigu centību; taču, lieku roku uz sirds, pašlaik esmu pavisam brīvs, un tas man nav ne­kāds darbs, bet tīrā bauda. Gribu tikai vienu: lai Jūs saņemtu to, kas Jums pienākas. Un es to panākšu, lai tur vai kas! Izgro­zīšu visu uz goda, esmu slīpēts zellis, zinu ik pēdējo caurumu,

kur ielīst, lai gan pēc skata to varbūt par mani nevarētu sacīt. Un, kaut arī nepiederu pie tā saukto izredzēto skaita, ļoti inte­resējos par šādām būšanām un netaisos stāvēt malā un vienal­dzīgi noskatīties, kā cilvēki mēģina Jūs atvilināt šurp par no­žēlojamiem 7000 dolāriem! Atbildēju padomei it kā Jūsu vārdā, ka Jūs pieprasāt ne mazāk par 18 000, jo savā pilsētā varat dabūt visus 25 000. Tāpat devu padomei mājienu, ka esmu saru­nājis rakstīt Jums sprediķus, — domāju, ka tas radīs labu iespaidu, — te taču, zināt, katram sīkumam ir sava nozīme! Tā­tad posieties ceļā, nešaubos, ka viss būs labi. Kreklus varat pat nevest, man pietiks diviem. Neesmu skops, par to Jus varēsiet pārliecināties: es valkāšu Jūsu uzvalkus, un Jūs izmantojiet, lūdzu, manējos, dzīvosim kā brāļi. Ja man kāds iepatīkas, tad iepatīkas pa īstam, un es viņa dēļ esmu gatavs vai ugunī lēkt. Visi mani draugi Jūs iemīlēs un uzņems kā vecu paziņu. Es ik­vienu no viņiem stādīšu Jums priekšā, un Jūs jutīsieties viņu vidū kā niere taukos. Uz viņiem var paļauties. Pietiks Jums pa­rādīt uz kādu ar pirkstu: sak, re, kāds nesimpātisks ģīmis, un viņi vienā acumirklī aizžmiegs tam dziesmu.

Steidzieties pie mums, Jūsu svētība! Es jūs sagaidīšu un no­gādāšu tiešā ceļā pie manis. Dzīvojiet manā pajumtē, cik sirds lien, neņemšu no Jums ne centa.

Marks Tvens.

Kondora atbilde:

Ņujorkā 1865. gada aprīli

Mans dārgais Mark!

273

Lai gan agrāk par Jums netiku dzirdējis, taču, saņemot Jusu laipno vēstuli, man šķita, ka esam pazīstami jau veselu mūžību. Cik labi Jūs izprotat mūs, tā kunga tīrumu arājus, kā jūtat līdzi mūsu cīņā par eksistenci! Lai Dievs Jūs svētī par Jusu šīs­zemes darbiem; Jūs gaida alga viņā saulē. Ļoti nožēloju, ka ne­varu pie Jums aizbraukt; tagad saprotu, cik laimīgs var justies godīgs darba vīrs, ja dabū pastrādāt Sanfrancisko! Taču liktenis lēmis citādi, un es pienācīgā pazemībā tam pakļaujos. Netaisījos galīgi atteikties no Jūsu vietas, bet gribēju tikai, grēcīgā mēlē izsakoties, maķenīt uzsist sev cenu. Tādi centieni ir likumīgi un taisnīgi, jebšu runa neiet tikai par mani, bet arī par tiem, kuru dzīvība un labklājība atkarīga no manis. Varbūt Jūs atceraties, kā reiz atbildēju baznīcas padomei, kurai sakarā ar savu lielo ģimeni lūdzu paaugstināt algu, bet padome, atsaukdamās uz evaņģēliju, lūgumu noraidīja: sak, Dieva roka pati parūpēšoties

18 Vēstules no Zemes

par debesu lidoņiem, par jaunajiem vārnulēniem. Es uz to jautri un brīvi atteicu, ka attiecībā uz mazajiem kondorēniem tā nekur nav sacīts. Biju toreiz ļoti priecīgs par savu atjautību un ne reizi vien atcerējos to, kad bija bēdīgi ap sirdi un visa pasaule izskatījās skumja un drūma; labprāt atceros to pat tagad.

Kā jau teicu, nebūt negribēju, lai manu atteikšanos uzskata par galīgu, taču apstākļi izlēma manā vietā. Pirms kāda laika atsacījos no savas draudzes Baltimorā, kur man maksāja ļoti pieklājīgi, un devos uz Ņujorku — paskatīties, kā tur veicas ar baznīcas būšanām. Un, varat iedomāties, ceļš man pašķīrās krietni labāk, nekā biju gaidījis. Izmeklēju pašus daiļskanīgā­kos no saviem vecajiem sprediķiem, kurus visi sen bija aizmir­suši, un reizi nedēļā noskaitīju kādu no tiem šejienes Marijas Pasludināšanas baznīcā. Seno sprediķu gars atdzima un, ielijis ticīgo sirdīs, uzdzirkstīja kā vecs, labs vīns, kas ieplūdina no­gurušajās miesās jaunus spēkus. Panākumi bija gluži neticami. Un, kad vēl piedevām pienāca aicinājums no Sanfrancisko, kas bija ārkārtīgi savlaicīgs, manas akcijas sakāpa pavisam augstu. Visi tūlīt novērtēja' manas pozitīvās īpašības. Kādas baznīcas draudzes pārstāvji piesolīja man 10 000 dolāru gadā, kā arī no­lēma nopirkt man sv. Jura Lielmocekļa baznīcu pilsētas augš­galā vai uzcelt jaunu dievnamu — kā man labāk patikšot. Dār­gais Mark, esmu vienojies ar viņiem par šiem noteikumiem, jebšu zinu, ka neviens no mazajiem putneļiem nekrīt zemē bez mūsu Tēva gribas; starp citu, lai notiktu kas notikdams, pats arī nepalikšu kaunā, kamēr vien kokvilnas cenas turēsies pašreizējā augstajā līmenī. Saprotiet, es pa druskai esmu saistīts ar kok­vilnu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc neriskēju aizbraukt no Ņujorkas. Esmu ieguldījis kokvilnā mazu kapitāliņu; pasā­kums ir vēl jauns, un nepieciešama saimnieka acs.

Starp citu, laiks iet, Mark, ko darīsi — jābeidz rakstīt. «Pa­liec sveiks un, ja uz mužu, tad uz mūžu paliec sveiks!» Taču tādu draugu nekad neaizmirsīšu!

Jūsu sirsnīgā līdzdalība manās darīšanās; brīnišķīgā atjau­tība, kas mudināja Jūs aizrakstīt baznīcas padomei un likt tai atraisīt savu maku; ģeniālā apķērība, kas rosināja Jūs uzdot sa­vas vēstules par manējām un, cenšoties noskaņot baznīcas pa­domi man par labu, pavēstīt, ka Jūs esat nolēmis manā vietā rakstīt sprediķus; karaliskā devība, kars skubināja Jūs piedāvāt man valkāt Jūsu kreklus un tāpat kopēji lietot pārējos drēbju gabalus, kuri katram no mums pieder; sirsnīgais solījums, ka Jūsu draugi mani iemīļos un izdarīs man tik bezgala vērtīgus

pakalpojumus; viesmīlīgais aicinājums apmesties Jūsu lieliskaja savrupmājā — tas viss izraisa manī vismaigākās jūtas un nepa­liks bez atalgojuma, dārgo Mark! Aizlūgšu par Jums un savā pateicīgajā un aizkustinājuma pilnajā sirdī glabāšu Jūsu pie­miņu mūžīgi mūžos.

Pieņemiet vēlreiz, talantīgais draugs, kvēlus pateicības vār­dus un vislabākos novēlējumus no Jūsu pazemīgā kalpa —

viņa svētības doktora Ķondora.

Smuki uzrakstīts, vai ne?

Taču, kad bīskaps lieto neatļautus izteicienus un nekautrīgi atzīstas, ka veic zināmus pasākumus ar mērķi «uzsist sev cenu», vai tad viņš apbrīnojami veikli nenoveļ atbildību uz lēnprātīgā grēcinieka pleciem?

Un ir ar vecuma galā pieķēries muļķīgajam jokam par put­nēniem! Ja viņš nebeigs to skandināt un sāks sevi šinī sakarā uzskatīt par nez cik lielu gudrinieku, tad drīz kādā jaukā reize var pieprasīt sev tādu algu, kas izputinās jebkuru baznīcu! To­mēr, ja jau viņam šis joks tā patīk un viņš patiešām uzskata to par gaužām asprātīgu, nekliedēšu viņa ilūzijas, nelaupīšu viņam prieku. Starp citu, tas man atgādina žurnāla «Harper's» redak­tora rakstu, kurš iespiests pirms trim gadiem un kurā lūgts, lai lasītājs esot iecietīgs pret nožēlojamajiem skribentiem, kas ne­vienam nekaitīgā godkārē iedomājoties sevi par talantiem. Pašu gara ražojumi viņiem liekoties nepārspējami, saka redaktors un piebilst: vai nabaga Martins Farkvars Tapers, piemēram, nenē­sājas ar savām seklībām kā kaķe ar bērnu, iedomādamies, ka tā ir dzeja?! Nu, redziet! Lai bīskaps tāpat auklējas ar savu paš- izcepto joku un iztēlojas to par īsta humora kvintesenci.

Taču interesanti zināt, kas tā par noslēpumainu sv. Jura Lielmocekļa baznīcu. Starp citu, bīskaps netaisās pilnīgi paļau­ties pat uz sv. Juri Lielmocekli un pakļaut riskam savu kondo- rēnu labklājību — viņš saprātīgi orientējas uz kokvilnu. Un lai­kam viņam taisnība. Kad pats nerūpēsies, arī dievs nepalīdzēs.