MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Ak, ja mums būtu vēl kaut trīs vai četri tāda kaluma šerifi! Vai tas palīdzētu? Domāju, ka jā. Mēs taču visi esam atdari- nātāji: varonīgo šerifu piemēram sekotu citi, kļūt par bezbailīgu šerifu būtu tikpat kā likums, un uz cilvēku, kam šādu īpašību trūktu, skatītos ar nosodījumu, no kura visi tā cenšas izvairī­ties; iesakņotos paraža, ka cilvēkam šai amatā jābūt drošsirdī­gam, drosmes trūkumu pielīdzinātu negodam: tādā ceļā arī jauniesauktā bailes ar laiku nomij vīrišķība. Tad nebūs vairs linča tiesas, nebūs zvēriska pūļa un …

Tas viss ir ļoti labi, taču katram pasākumam vajadzīgi iero­sinātāji, un kur mēs tos ķersim? Vai lai meklējam ar sludinā­juma palīdzību? Labi, ieliksim sludinājumu.

Pagaidām tomēr uzmetīšu vēl citu plānu. Ņemsim un atsauk­sim amerikāņu misionārus no Ķīnas un ierosināsim, lai viņi zie­dojas cīņai pret linča tiesām. Tā kā ikviens no Ķīnā strādājoša­jiem tūkstoš piecsimt vienpadsmit misionāriem gada laikā pievērš kristietībai divus ķīniešus, turpretī ik dienas pasaulē uz­rodas trīsdesmit trīs tūkstoši pagānu [18] , tad vajadzēs vairāk par miljonu gadu, lai atgriezto skaits atbilstu piedzimušo pagānu skaitam un lai Ķīnas «kristīšana» kļūtu saskatāma ar neapbru­ņotu aci. Tātad, ja varam piedāvāt mūsu misionāriem tikpat plašu darba lauku dzimtenē, turklāt šis pasākums prasīs mazāk izdevumu un būs pietiekami bīstams, kāpēc gan viņiem neat­griezties un neizmēģināt laimi savās mājās? Tas būtu taisnīgi un pareizi. Ķīniešus visi uzskata par brīnumjauku tautu — go­dīgu, kārtīgu, čaklu, labsirdīgu un tā tālāk. Tāpēc viņi jāliek mierā — viņi jau tā ir pietiekami labi. Bez tam taču katram jaunatgrieztajam draud briesmas: inficēšanās ar mūsu civili­zāciju. Mums nekaitētu būt piesardzīgākiem. Nekaitētu labi ap­svērt, pirms pakļaujam sevi tādam riskam — jo vajag tik pa­darīt Ķīnu par civilizētu zemi, kad atcivilizēt atpakaļ to vairs nevarēs. Mēs turpretī to nemaz neesam apdomājuši. Tāpēc jā­padomā, kamēr vēl nav par vēlu. Mūsu misionāriem atklāsies, ka Amerikā darba netrūkst ne vien 1511, bet pat 15 011 cilvē­kiem. Lai izlasa šeit citēto telegrammu un izlemj, vai viņiem Ķīnā gadīsies kāds gardāks kumoss. Sī telegramma sūtīta no Teksasas:

«Nēģeri pievilka pie koka un uzrāva zarā. Viņam zem kājām sakrāva malkas un žagaru kaudzi un iededza lielu ugunskuru. Tad kāds piezīmēja, ka nevarot ļaut nēģerim tik ātri izlaist garu; melno nolaida zemē, un pāris cilvēku pa to laiku devās uz jūdzes divas atstato Deksteru, lai padabūtu pet­roleju. Ugunskuru aplēja ar petroleju, un uzsākto noveda līdz galam.»

No sirds lūdzam misionārus atgriezties un palīdzēt mums šinī nelaimē. To prasa viņu patriotiskais pienākums. Mūsu zeme pašlaik atrodas bēdīgākā stāvoklī nekā Ķīna; viņi ir mūsu tau­tas brāļi, un dzimtene šai grūto pārbaudījumu stundā karsti ilgojas pēc viņu palīdzības. Viņi zina, ko darīt, turpretī mūsu tauta to nezina. Viņi ir pieraduši pie ņirgām, apsmiekla, zākā- šanās un briesmām; mūsu pilsēta pie visa tā nav radusi. Viņi labi pazīst mokas, un tikai cilvēks, kas gatavs likt galvā mo­cekļa vainagu, spēj stāties pretī linčotāju pūlim, spēj to saval­dīt un piespiest izklīst. Viņu spēkos ir glābt savu zemi; mēs lūgtin lūdzam viņus atgriezties un to izdarīt. Mēs aicinām vi­ņus vēl un vēlreiz pārlasīt telegrammu no Teksasas, iztēloties šo ainu un ar prātu to pārdomāt, tad pareizināt ar 115, pieskaitīt 88, nostādīt šīs 203 dzīvās lāpas rindā — tā, lai ap katru paliktu 600 kvadrātpēdu brīvas telpas, kur novietoties 5000 skatītājiem, kristīgajiem amerikāņiem — vīriešiem, sievietēm un bērniem, jaunekļiem un jaunavām. Lai viņi lielāka efekta labad iztēlojas, ka viss notiek naktī nolaidenā līdzenumā, kas pamazām vijas kalnup, tā ka stabu rinda paceļas arvien augstāk un augstāk un acs spēj aptvert visu divdesmit četras jūdzes garo uguns­kuru virkni, kurā liesmo cilvēku miesas. (Ja mēs izvietotu šos sārtus pilnīgi lēzenā vietā, tad nevarētu redzēt rindas galu, jo zemes virsmas izliekums apslēptu to mūsu skatieniem.) Un, kad nu viss būs gatavs un sabiezēs tumsa, un iestāsies mēms klu­sums, — nedrīkst dzirdēt ne skaņu, izņemot nakts vēsmas žēlās raudas un nelaimīgo upuru nomāktās elsas, — tad lai visi šie moku sārti, kas, aplieti ar petroleju, iestiepjas tālē, reizē uz­liesmo un uguns kopā ar pirmsnāves ciešanu vaidiem lai ceļas tieši pret debesīm un sasniedz visuaugstā troni.

Skatītāju sapulcējies vairāk par miljonu, ugunskuru blāzma liek neskaidri iznirt no tumsas piectūkstoš baznīcu smailēm. Ai labais misionār, ai līdzjūtīgais misionār, atstāj Ķīnu, brauc mājās un atgriez šos kristiešus!

Manuprāt, vienīgie, kas varbūt var apturēt šī asiņainā ne­prāta epidēmiju, ir bezbailīgie cilvēki, kuri spēj drosmīgi stāties pretī pūlim; un, tā kā šie ļaudis top kaldināti tikai briesmu atmosfērā, rūdoties cīņā ar dažādiem draudiem, tad visdrīzāk viņus varēs sastapt to misionāru vidū, kuri pēdējos pāris gados svīzdami ņemas pa Ķīnu. Amerikā viņus gaida īsts līdums, te pietiks ko darīt vēl daudziem simtiem un tūkstošiem misionāru, un viņu rīcības joma kļūst jo dienas jo plašāka. Vai mēs tādus cilvēkus atradīsim? Var pamēģināt. Septiņdesmit piecu miljonu amerikāņu vidū taču jābūt vēl kādiem Meriliem un Belotiem, un saskaņā ar likumiem, kurus mēs paši esam radījuši, ikviens paraugs modinās patlaban vēl saldā miegā dusošos bruņiniekus, kas pieder pie viena un tā paša diženā ordeņa, un izbīdīs tos cīņas pirmajās rindās.

BEIDZAMAJĀ «Independent» numurā cienīgtēvs Tolmedžs no Bruklinas izsakās par smakām šādi:

«Man ir draugs, krietns kristietis; ja viņš sēž baznīcā pir­majā solā un tanī brīdī pa pakaļdurvīm ienāk kāds strādnieks, viņš tūlīt to sajūt. Pārmest manam draugam pārāk asu ožas spēju būtu tikpat nesaprātīgi, cik pērt pointeru par to, ka viņš samana smakas labāk par muļķa sētas suni. Ja ikviena baznīca kļūtu pieejama visiem un ikdienišķie cilvēki pilnīgi sajauktos ar neikdienišķajiem, tad pusei kristīgās pasaules mūžam nāktu vē­miens. Un, ja jums ir padomā šādējādi nogalēt baznīcu ar nela­bām smakām, tad es nevēlos nākt nekādos sakaros ar jūsu evaņ­ģēlija sludināšanu.»

Mums ir pamats domāt, ka arī strādnieku cilvēki tiks para­dīzē; tāpat tur nokļūs krietns skaits nēģeru, eskimosu, Uguns- zemes iedzīvotāju, arābu, daži indiāņi un varbūt pat spāņi un portugāļi. Dievs ir spējīgs uz jebko. Visi šie ļaudis būs mums blakus paradīzē. Bet — ak vai! — baudīdami viņu sabiedrību, mēs zaudēsim doktora Tolmedža sabiedrību. Un tas nozīmē, ka mums būs jāatsakās no cilvēka, kurš spētu piešķirt debesīm vairāk īstena «smalkuma» nekā jebkurš cits mirstīgais, ko Bruk- lina varētu ziedot tik cēlam mērķim. Un vispār — kas būs mū­žīgā svētlaime bez doktora? Protams, svētlaime tā būs, to mēs jau tā labi zinām, bet vai tā bez viņa būs distinguevai tā būs recherche 2 ? Svēto Mateju ar basām kājām, svēto Jeremiju ar kailu galvu, rupjā paltrakā līdz papēžiem, svēto Sebastjānu tik­pat kā pliku — tos jau nu mēs redzēsim un varēsim ap šo skatu acis pamielot, bet mums taču trūks frakas un zamša cimdu, un vai tādā gadījumā mēs ar rūgtu nožēlu nenovērsīsimies no Aus­trumu viesiem un neteiksim viņiem: «Viss jau ir labi un jauki, bet jums vajadzētu kaut ar acu kaktiņu palūkoties uz Tolmedžu no Bruklinas! …» Baidos, ka aizsaulē mums nebūs arī «krietnā kristieša», mistera Tolmedža drauga. Patiesi, ja viņš tur sēdētu, dieva troņa slavas apspīdēts, un vārtsargs tobrīd ielaistu, teik­sim, Bendžeminu Franklinu vai kādu citu darba vīru, šis «draugs» ar viņam piemītošajām spožajām iedzimtajām spē­jām (kas ārkārtīgi pastiprināsies, atbrīvojoties no miesas va­žām) samanīs viņu, tiklīdz kaut drusku paošņās gaisu, tūlīt pa­cels cepuri un pateiks sveiki.