MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

18*

Un kādas ir jūsu domas par vēstules noslēguma daļu? Vai jums neliekas, ka viņš šāvis pār strīpu, kā tādās reizēs grēci­nieki mēdz sacīt? Vai tiešām jūs noticējāt, ka aiz tik skaļām frāzēm slēpjas īstas jūtas? Noticējāt, jā? Es gan tā kā šaubos: šitik spēcīgi epiteti liekas par stipru -— dažkārt samanu tajos tādu kā vieglu ironijas pieskaņu. Bet nez vai tomēr tā ir! Droši vien es patiešām esmu pieaudzis viņa sirdij. Ja turpretī es pār­liecinātos, ka šis svētais satīriķis vingrina pie manis savu

275

asprātību, es viņam savu mūžu vairs nerakstītu. Viņš pavēsta, ka mani gaidot «alga viņā saulē», — tas nu gan man ir tikpat kā sunim zāle!

Tomēr viņš' sola par mani aizlūgt. Sāda palīdzība gan man vajadzīga kā ēst, un otru pateicīgāku grēcinieku par mani viņš diez vai atradīs. Acīm redzot, mani ierakstīs ailē «pārējie grē­cinieki»; protama lieta, es neesmu labāks par jebkuru citu grēka- gabalu un nedrīkstu pretendēt uz īpašu uzmanību. Pirmām kār­tām viņi aizlūdz par savu kongregāciju, darīdami to itin ener­ģiski; tad — ne vairs tik dedzīgi — par citām reliģijām; pēc tam par savas kongregācijas tuvākajiem radiniekiem; tad par tālākiem radiniekiem; tad par sabiedrību; tad par savu štatu; tad par valsts darbiniekiem; tad par Savienotajām Valstīm; tad par Ziemeļameriku; tad par visu Amerikas kontinentu; tad par Angliju, Īriju un Skotiju, Franciju, Vāciju un Itāliju, Krieviju, Prūsiju un Austriju; pēc tam par Norvēģiju, Zviedriju un Tim- buktu iedzīvotājiem; par Saturna, Jupitera un Ņūdžersijas iemītniekiem; lūgšanas beigu pusē piemin arī nēģerus, indiešus, turkus un ķīniešus; un, kad žēlastības straume jau galīgi izsīkst un kļūst sausa kā spainis, kurā bijuši pelni, viņi izpurina tā dibenam pieķērušos putekļus pār mums, nabaga «pārējiem grē­ciniekiem».

Tas nav sevišķi taisnīgi, vai ne? Visumā skaitīdamies prez- biteriānis, es piederu pie vienas no lielākajām prezbiteriāņu drau­dzēm, un tāpēc man dažkārt dievbijīgā izskatā, acis nolaidu­šam un rokas salikušam uz priekšējā sola, jāstāv baznīcā; kādu brīdi es sasprindzināti klausos, tad sāku mīņāties no vienas kājas uz otru, salieku rokas uz muguras, izslejos taisni un iz­taisu svinīgu ģīmi; pēc tam sakrustoju rokas uz krūtīm, iz­stiepju kaklu un sāku skumīgi lūkoties uz priekšu; tad ņemos paslepus lūrēt uz mācītāju, pievēršu skatienu publikai, kļūstu izklaidīgs — un pēkšņi pieķeru sevi skaitām, cik baznīcā mež- ģiņu aubīšu un cik pliku pakaušu; ticis ar to galā, painteresējos, kāda klātesošo daļa sver tabaku un kāda moži uzklausa spre­diķi; tad nododos laiskiem minējumiem, vai muša, kas dūkdama rāpo augšup pa stiklu un visu laiku krīt atkal lejā, kādreiz no­kļūs pie mērķa; galu galā man apnīk āri tas, un es gremdējos grūtsirdīgā snaudā •— taču tieši šai mirklī garīdznieks sasniedz manu resoru, liek man atkal uztrūkties un vieš manī jaunas ce­rības, adresēdams kādu labu vārdu nelaimīgajiem «pārējiem grēciniekiem».

Citreiz mūs galīgi aizmirst, un mēs aizejam ar garu degunu;

tādos gadījumos atceros kādu mazu zēnu no vienkāršas ģime­nes, kuram traki garšoja karsti apalīši; reiz pie viņiem atnāca viesis, un māte apsolīja atdot puikam visus apalīšus, kas paliks pāri no vakariņām, lai tikai viņš neiet pie galda un uzvedas klusu un priekšzīmīgi; puišelis tikmēr vēroja viesi, kā tas kāri loka iekšā apalīšus, kamēr klusā nojauta pārauga tuvas ka­tastrofas jausmās un viņš sāka kliegt: «Va ta es to nezināju! Es jau no paša sākuma zināju, kā būs! Lai mani sit vai nost, ja viņš tagad negremo pēdējo apalīti!»

Es tomēr negaužos — tie ir reti gadījumi, kad indieši, turki un ķīnieši saņem par algu visus apalīšus un atstāj mūs, «pārē­jos grēciniekus», ar tukšu vēderu. Tiesa, bieži vien viņi gan pārāk ilgi kvern pie galda, un mēs krietni nogurstam, gaidot savu kārtu. Kā būtu, ja daiļrunību mazliet iegrožotu? Ja iz­lūgtos atsevišķu svētību tikai savai kongregācijai un savai draudzei un tad karsti aizlūgtu par visiem pārējiem, par visu pasaules telpu uzreiz? Vai labāk nebūtu ņemt par paraugu lūg­šanas «Mūsu tēvs» vienkāršību, lakonismu, daiļumu un skaid­rību? Bet es gan laikam esmu iebāzis degunu sfērās, kuras nepakļaujas manai jurisdikcijai.

Savas vēstules viņa svētībai Filipsam Bruksam Filadelfijā un viņa svētībai doktoram Kamingsam Čikāgā (kurās uzaicinu cienījamos džentlmeņus braukt šurp un ieņemt Žēlsirdības ka­tedrāles priekšnieka amatu, kā arī apsolu visvisādu palīdzību) publicēšu nākamajā nedēļā līdz ar attiecīgo personu atbildēm.

Marks Tvens.

* * *

Pagājušajā nedēļā apsolīju publicēt šinī «Californian» nu­murā savu saraksti ar viņa svētību Bruksu, kas dzīvo Filadel­fijā, un viņa svētību doktoru Kamingsu, kas dzīvo Čikāgā, taču tagad esmu spiests lūgt lasītājus mani no šā solījuma atbrīvot. Tikko.saņēmu telegrammas no abiem cienījamajiem mācītājiem, kurās apgalvots, ka, iespiežot viņu vēstules, es rīkotos netak­tiski. Sie apgalvojumi pamatoti ar tik svarīgiem, pārliecinošiem un neapstrīdamiem argumentiem, ka, lai gan agrāk tas man ne­likās netaktiski, tagad es atzīstu, ka publicēt šīs vēstules patiesi būtu neglīti. Nekādu sevišķu labumu tas nenestu, kamēr ļau­nums būtu liels, jebšu vēstuļu nodošana atklātībai izraisītu publikā slimīgu ziņkāri par baznīcas kalpu privātajām darīša­nām. Citēju vārdu pa vārdam abas telegrammas.

No viņa svētības Filipsa Bruksa:

Filadelfijā piektdienā, 12. maijā

Mister Mik Tvain! [19] Stāsta, ka Jūs esot publicējis bīskapa Koridora vēs­tuli. Jūs taču pazudināsiet garīdzniecību! Neiedrošinieties iespiest manējo, nāciet jel pie prāta, atmetiet savu blēņošanos, netaisiet pekstiņus. Piedāvāju piecsimt dolāru.

Filipss Brukss

Kaut arī saprotu, ka mans pienākums ir saglabāt Bruksa vēstuli noslēpumā, tomēr man jāpavēsta publikas zināšanai, ka Brukss Filadelfijas baznīcā ieņemot vairāk naudas un tāpēc neuzskatot par iespējamu braukt šurp. Bez tam viņš spekulējot ar naftu.

M. T.

No viņa svētības doktora Kamingsa:

Čikāgā ceturtdienā, 11. maijā

Mister Maksvain! Vai tiešām jūs esat tik aptaurēts, ka publicējāt bīskapa Kondora vēstuli? Tā jau ir tīrā draņķība! Manējo neiespiediet, nedzeniet velnu, Maik. Esmu gatavs maksāt piecsimt vai sešsimt dolāru.

Ķamingss

Sapratu, ka darīt atklātībai zināmu doktora Kamingsa vēs­tuli būtu netaktiski, tomēr nav par |aunu atzīmēt, ka viņš tāpat pelnot vairāk un tāpēc negribot braukt uz Kaliforniju. Bez tam viņš Čikāgā spekulējot ar labību.

M. T.

Baidos, ka, iespiezdams bīskapa Kondora vēstuli, esmu pār­steidzies. Dziļi nožēloju padarīto. Tagad vairs nav ko gaidīt, ka viņš piesolīs man savu Svētību.

Esmu nelaimīgs upuris savai nolādētajai paražai uzbāzties visiem ar nelūgtiem pakalpojumiem! Neviens man neprasīja, lai palīdzu Žēlsirdības katedrāles padomei atrast priekšnieku; muļķīgas sajūsmas uzplūdā pats iepinos šai padarīšanā un pie­saucu pār savu galvu nelaimi! Tos mācītājus, kurus gribēju sa­vervēt, tik un tā nesavervēju, toties pār mani kā no pilnības raga sāka birt lēto provinces pātarnieku piedāvājumi, tā ka es pats nobaidījos, kādu putru esmu ievārījis. Bīstos, ka esmu iz­laidis no pudeles garu, kuru man vairs neizdosies iedabūt tur atpakaļ. Paraugam pietiks nocitēt vienu no 48 vēstulēm, ko saņēmu no dažādiem nostūriem, lai kļūtu skaidrs, kādu interesi izraisījusi iepriekš publicētā sarakste.