MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

noslēpumainais svešinieks

Sis Tvena darbs pirmo reizi publicēts 1916. gadā. Rakstnieka biogrāfi stāsta, ka iegansts tā sarakstīšanai bijusi «interesanta grāmatiņa», ko Tvens 1867. gadā atradis vienā no Ņujorkas bibliotēkām, proti, 1621. gadā izdotās Jaunās derības apokrifi. Apokrifos bijusi runa par daždažādiem brīnumiem, ko darījis Kristus. Šai grāmatā aprakstītie notikumi atdzīvināti «Noslēpumai­najā svešiniekā», taču par galveno darbības personu kļuvis nevis Kristus, bet viņa pretstats Sātans, «protesta» gars. Darbības vieta pārcelta uz Austrijas ciematu Ezeldorfu, bet visi notikumi — uz viduslaikiem.

Stāstā sintezēti Marka Tvena novērojumi, kas gūti tālaika sabiedrības dzīvē. Darbs sarakstīts filozofiskas pasakas formā. Galvenajai darbības per­sonai — Sātanam nav noteikta raksturojuma. Tam palicis vienigi cilvēka vārds — Filips Traums. Stāstā viņš figurē kā drosmīgs un taisnīgs atmasko­tājs, un jau tas vien ir izaicinājums kristīgajai mācībai.

…Maija rītā bērnu vidū, kas saklausījušies nostāstus par gariem, raga­nām un vampīriem, parādās svešs, skaists zēns. Viņš apliecina apbrīnojamas spējas skaļi lasīt neizteiktas domas, izpildīt visu, ko vien viņa jaunie draugi vēlas, vienā mājienā pārvērst ūdeni par ledu. Uz jautājumu, kas viņš ir, nepa­zīstamais atbild, ka viņš esot eņģelis, un sāk veidot no māla maziņus dzīvus cilvēciņus. Pēc tam viņš nosauc savu vārdu — Sātans. Jaunajam Sātanam ir sešpadsmit tūkstošu gadu. Viņš ir apgrēcīgā Sātana brāļadēls un pieder pie ģimenes bezgrēcīgā nozarojuma. Sātans redzējis pasaules un cilvēka radī­šanu, pazinis Samsonu un Cēzaru, zina, kāda ir paradīze un elle, prot izraisīt vētru, zemestrīci, māk radīt un nonāvēt dzīvas būtnes. Tvena Sātans liek sava ceļabiedra — zēna Teodora acu priekšā pavērties cietuma mūriem un parāda kameru, kurā spīdzina cilvēku. Bērnu pārņem šausmas — cik tas zvē­riski! «Nē,» saka Sātans, «tas ir cilvēku roku darbs, jūs nedrīkstat apvainot zvērus, ļaunprātīgi piedēvēdami šo vārdu viņiem … Dzīvnieks nekad nerīkojas nežēlīgi; šī privilēģija pieder tiem, kas apveltīti ar morāli.»

Tvens ar Sātana muti pirmām kārtām atmasko privātīpašnieku nežēlību. Kā «cilvēku cietsirdības» paraugu viņš bērniem parāda modernu fabriku. Pusdzīvi aiz nespēka un smagā darba — vīrieši, sievietes un bērni — nogu­rušie, izmocītie un izsalkušie strādnieki karstumā un putekļu mākoņos tik tikko velk elpu. Norādīdams uz viņiem, Sātans iesaucas: «Un tā esot morāle? Privātīpašnieki ir bagāti un dievbijīgi, taču ar algu, ko viņi izsniedz šiem sa­viem nožēlojamajiem brāļiem un māsām, tik tikko pietiek, lai nabadziņi ne­nomirtu badā.» It kā redzēdams savā priekšā pilnīgi reālu darba apstākļu ainu ASV uzņēmumos XIX gadsimta beigās, Sātans saka: «Cauru gadu viņus, kā mazos, tā lielos, spiež strādāt pa četrpadsmit stundām dienā, no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā. Turklāt no fabrikām līdz graustiem, kur strādnieki dzīvo, ir četras jūdzes ko iet tikai uz vienu galu vien; ik mīļu dienu, no gada gadā, lietū un dubļos, sniegā un putenī viņiem jāveic šis ceļš. Atpūtai un miegam viņiem atliek četras stundas diennaktī. Trīs ģimenes mīt vienā šaurā kambarītī drausmīgos netīrumos un smirdoņā, kur slimības un nāve viņus pļauj vāliem. Un ko gan viņi nogrēkojušies, ka lemti tādām nežēlīgām cie­šanām? Neko, viņu vienīgā vaina ir tā, ka viņi piedzimuši pasaulē par cil­vēkiem … Bet fabrikas īpašniekam taču piemīt Tikumiskās Jūtas, kurām pēc visas taisnības vajadzētu viņam palīdzēt atšķirt labu no ļauna — un re­dziet, kāds ir rezultāts. Cilvēki iedomājas, ka viņi ir labāki par suņiem. Ak, šai sugai trūkst jebkuras loģikas un saprāta! Un cik tā zemiska — cik draus­mīgi zemiska!»

Pārcēlis savus ceļabiedrus uz Indiju, Sātans tur parāda brīnumu: no sēk­las, kas tikko ierakta zemē, acumirklī izaug brīnišķīgs koks, kura zari līkst no banāniem, vīnogām, aprikoziem, bumbieriem, ķiršiem utt. Vēsts par brīnumu ātri izplatās ciematā. Cilvēki pilda grozus ar augļiem. Taču koka bagātības ir neizsmeļamas: uz zariem tūlīt izaug citi augļi, un grozi pildās no jauna. Bet tur jau arī parādās «svešzemnieks baltā uzvalkā un korķa platmalē» un nikni kliedz: «Taisieties, ka tiekat! Vācieties prom, suņi! Koks aug manā zemē un ir mans īpašums!» Sai svešzemniekā nav grūti pazīt mūsdienu ko­lonizatoru.

Kristiešu leģendas tēlo Sātanu kā «cilvēces ienaidnieku». Marks Tvens pārvērtis Sātanu par ekspluatatoru ienaidnieku un vajāto un ekspluatēto draugu. Sātana tēlā viņš apvieno savus priekšstatus par domu brīvību, sprie­dumu neatkarību, saprātu, daiļumu, izveicību un, galvenais, taisnīgumu. Un stāsta noslēgumā visu noliedzošais Sātans nolād netaisni iekārtoto cilvēku pasauli.

«Noslēpumainais svešinieks» ir darbs, ko diktējušas tās pašas domas un jūtas, kuras pirms nāves mudināja Tvenu sacīt: «Atrast Ameriku bija lieliski, taču vēl lieliskāk būtu to pazaudēt…»

«Noslēpumainajā svešiniekā» Marks Tvens pārsteidzoši pareizi pareģo savas dzimtenes nākotni: «… Lielum lielais vairums ļaužu — gan to, kas atrodas uz pirmatnējās attīstības pakāpes, gan civilizēto — savas sirds dzi­ļumos ir labsirdīgi un negrib nevienam darīt sāpes; taču agresīvā, nežēlīgā mazākuma priekšā viņi neuzdrīkstas savus uzskatus aizstāvēt. Iedomājieties tikai: viens pēc savas dabas labsirdīgs radījums izspiego otru labsirdīgu ra­dījumu, cenzdamies piespiest to padevīgi kalpot ļaunumam, kas ir pretīgs abiem … Paies īss laiks, un jūs ieraudzīsiet šādu pārsteidzošu ainu: oratorus aiztrieks no tribīnēm ar akmeņiem, un necilvēku bari metīsies žņaugt vārda brīvību, kaut gan dvēseles dzīlēs šie ļaudis, tāpat kā agrāk, piekritīs tiem, kurus apmētā ar akmeņiem, — tikai neiedrošināsies izteikt to skaļi. Pēc tam veselu nāciju, ieskaitot baznīcu un visu pārējo, apņems kara histērija; mežo­nīgi rēkdama, tā nolinčos jebkuru godīgu pilsoni, kas uzdrīkstēsies pavērt lūpas, un drīz visas mutes būs mēmas. Tad valsts darbinieki sāks izdomāt rupjus viltojumus, uzkraujot vainu to zemju tautām, pret kurām vērsts uz­brukums, un cilvēki labprāt ticēs šiem meliem, kas iemidzina sirdsapziņu, un cītīgi atkārtos tos, nevēlēdamies uzklausīt nekādus atspēkojumus. Un tā pama­zām ikviens cilvēks pārliecinās sevi, ka izraisītais karš ir taisnīgs, un priecā­sies, ka, ļāvies tik drausmīgam pašapmānam, tagad, paldies dievam, var mie­rīgi gulēt.»

Pašreizējā izdevumā ietverti stāsta «Noslēpumainais svešinieks» fragmenti.

VĒSTULES NO ZEMES

Sātana vēstule…………………………………………………………………………………………………. 12 SĀTANA VĒSTULE TĀ Ir dīvaina vieta — ārkārtīgi neparasta un interesanta. Pie mums mājās nekā tamlīdzīga nav. Visi ļaudis ir nenormāli, pārējie dzīvnieki visi nenormāli, Zeme ir nenormāla, un pati daba arī nenormāla Cilvēks ir gaužām brīnumaina lieta. Savā labakajā veidā viņš atgādina nolakotu zemākās kategori­jai eņģeli, bet kad ir pa īstam slikts, tad tas ir kas neiedomā­jams, vārdos grūti izsakāms; vienmēr, visur un visā viņš ir parodija. Un tomēr viņs vienā mierā nemaz neliekuļodams, sauc sevi par «cildenāko dieva radījumu. Stāstu jums skaidru patiesību. Un tā viņam nav nekāda jauna ideja viņš to sludi­nājis un tai ticējis visos laikos. Ticējis tai, un neviens no visas šīs cilts vēl ne reizi nav ievērojis, cik tā smieklīga. Bez tam — man jālūdz jūs atkal saturēties — viņš uzskata sevi par Radītāja mīluli. Viņš tic, ka Radītājs ar viņu lepojas, tic pat tam, ka Radītājs viņu mīl, mīl līdz neprātam, neguļ nak­tis, par viņu jūsmodams; jā, un ari stāv par viņu nomodā un sarga no likstām. Sis savādnieks lūdz Viņu un domā, ka Viņš klausās. Vai tā nav dīvaina ideja? Un iesvaida vēl savas lūgša­nu ar uzkrītoši kailiem un rupjiem glaimiem un iedomājas, ka Viņš sēž un ņurrā aiz labsajūtas, klausoties tamlīdzīgus aplamus slavinājumus. Katru dienu šis radījums skaita pātarus, mēģinā­dams izkaulēt palīdzību, žēlsirdību un aizsardzību, un lūdzoties tic un cer, kaut gan līdz šim laikam viņa lūgšanas visas līdz pē­dējai palikušas bez atbildes. Taču tāds ikdienējs apvainojums, ikdienēja neveiksme neatņem viņam drosmi — viņš tik lūdzas tālāk. šajā neatlaidībā ir kaut kas gandrīz vai lielisks. Man jūs vēlreiz jālūdz saturēties: viņš domā, ka tiks debesīs! Cilvēkam ir algoti skolotāji, kas šo pasaciņu stāsta. Viņi stāsta arī par pekli un mūžīgajām elles ugunīm, kur cilvēks nokļūšot, ja neievērošot Baušļus. Kas ir Baušļi? Ļoti interesanta lieta. Savā laikā es jums par tiem pastāstīšu.