MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Tas jums jāiztēlojas, ja gribat izprast Zannu d'Arku visā viņas diženumā. Tad jūs aptversiet, no kādas elles viņa ik die­nas nedēļām un mēnešiem ilgi izgāja, lai viena pati mērotos spēkiem ar Francijas asākajiem prātiem, sagrautu viņu smalki jo smalki izdomātos plānus, viņu bezgala ļaunprātīgos izgud­rojumus, atklātu visus viņu rūpīgi maskētos slazdus un lama­tas, viestu apjukumu viņu rindās, atsistu viņu uzbrukumus un izietu kā uzvarētāja no visām kaujām — nelokāma savā ticībā, nesatricināmi pārliecināta par savu ideālu, nebaidīdamās spī­dzināšanas, nebaidīdamās sārta un atbildēdama visiem, kas viņai draudēja ar elles mokām: «Lai nāk kas nākdams — es pa­lieku pie sava un no tā neatkāpšos.»

Jā, ja gribat saprast Zannu visā viņas dvēseles cildenumā, visā viņas gudrības dziļumā un prāta skaidrībā, palūkojieties uz viņu tagad, kad viņa pilnīgi viena izcīna pēdējo ilgo kauju ne tikai ar Francijas asākajiem prātiem un plašāko erudīciju, bet arī ar pašu neģēlīgāko krāpšanu, pašu zemiskāko nodevību un visbriesmīgāko cietsirdību, kas vien jebkādā kristīgajā vai pagānu zemē iespējama.

Kad desmit dienas pagāja, Parīzes universitāte pieņēma lē­mumu par Divpadsmit Punktiem. Zannu atzina par vainīgu vi­sos divpadsmit; viņai bija vai nu jāatsakās no saviem maldīga­jiem uzskatiem un jānožēlo grēki, vai arī jāstājas laicīgās tie­sas priekšā un jāsaņem sods.

Universitātes lēmums droši vien bija pieņemts jau pirms Divpadsmit Punktu piesūtīšanas, tomēr sprieduma formulējums prasīja divas nedēļas — no piektā līdz astoņpadsmitajam. Man šķiet, šo aizkavēšanos izraisīja divējādas grūtības.

1. Kas bija nelabie gari, kuri parādījās Zannai svēto iz­skatā?

2. Vai viņas svētie runāja tikai franciski?

Universitāte vienprātīgi atzina, ka ar Zannu runājuši elles izdzimumi, un to nu vajadzēja pierādīt. Tā arī augsti mācītie vīri darīja. Viņi noskaidroja, kas bijuši šie gari, un apsūdzības slēdzienā nosauca tos pat vārdos: Velials, Sātans un Begemots. Manī tas vienmēr viesis šaubas un neticību, kuras iemeslu es tūlīt paskaidrošu: ja Universitāte patiesi zinātu, ka Zanna re­dzējusi šos trīs un nevienu citu, tā noteikti palielītos, kā šīs ziņas iegūtas, un neaprobežotos vienīgi ar kailu apgalvojumu. Zannu taču spieda paskaidrot, kāpēc viņa neuzskata tos par velniem. Manuprāt, iepriekš minētā prasība būtu loģiska. Mā­cīto vīru nostāja man liekas nepamatota: viņi, proti, pavēstīja,

ka Zannai parādījušies velni eņģeļu izskatā; visiem zi­nāms, ka velni tiešām var pie­ņemt šādu izskatu, un te nu Universitātei bija pilnīga tais­nība. Taču tālāko pierādīju­mu gaitā tā iestiga pretrunās: tā apgalvoja, ka pati spējot izzināt tādu parādību dabu, taču noliedza, ka līdzīga spē­ja varētu piemist meitenei, kurai nebija mazāk prāta par jebkuru no Universitātes spīdekļiem.

Mācītajiem doktoriem va­jadzēja pašiem redzēt šos ga­rus, lai izzinātu, kas tie ir, un, ja tie bija piekrāpuši Zannu, vai tad tā nebija liecība, ka mācītie savukārt var kļūdī­ties, jebšu Zannas saprāts un spriedumspējas nekādā ziņā nebija vērtējami zemāk par viņējo.

Kas attiecas uz kādu citu iemeslu, kas varbūt varēja izrai­sīt grūtības un aizkavēšanos, tad es pieskaršos tam vienīgi ga­rām ejot. Universitāte nolēma, ka Zanna zaimojusi dievu, apgal­vodama, ka viņas svētie runājuši franciski un nevis angliski un aizstāvējuši frančus. Manuprāt, mācītos teologus mulsināja šāds jautājums: viņi bija izlēmuši, ka Balsis nākušas no Sātana un diviem tā amata brāļiem; taču viņi bija arī nolēmuši, ka šīs Balsis neesot aizstāvējušas franču intereses, citiem vārdiem sakot, tās aizstāvējušas angļus, un, ja angļus, tad tās jāuz­skata nevis par velniem, bet par eņģeļiem. Citādi sanāk putra, bet Universitāte skaitījās visviedākais un mācītākais iestādī­jums pasaulē un savas reputācijas labad vēlējās rīkoties konsek­venti. Re, kāpēc tā tik daudz dienu nopūlējās, mēģinādama sa­skaņot pirmo punktu, kas vēstīja, ka Balsis nākušas no nelaba­jiem gariem, ar desmito punktu, kas apgalvoja, ka tie bijuši eņģeļi. Taču no šiem mēģinājumiem nācās atteikties. Izeju atrast neizde­vās. Tā nu arī palicis līdz šai dienai: pirmajā punktā Universitāte atzina Zannas garus par velniem, desmita­jā — par eņģeļiem, un šīs nesaskaņas nekādi nav novēršamas.

Universitātes sūtņi nogādāja lē­mumu Ruānā, atnesdami arī vēstuli Košonam, kurā bīskaps tika dāsni ap­veltīts ar uzslavām. Universitāte cil­dināja centību, ar kādu viņš pūlējies pierādīt tās sievietes vainu, «kura ar savu indi piesārņojusi visu Rietum- zemju ticīgo prātus», un par algu so­līja viņam «goda kroni debesīs».

Un vairāk nekā? Kroni debesīs? Tas nu bija kas gaužām nedrošs — tikpat kā vekselis bez žiranta parak­sta. Ne vārda par Ruānas arhibīska­piju, kuras dēļ Košons bija pazudinā­jis savu dvēseli. Kronis debesīs! Pēc visiem grūtajiem pūliņiem tas viņam droši vien izklausījās kā ņirgāša­nās. Ko lai viņš debesīs darītu? Viņam taču tur neatrastos neviena paziņas.

19. maijā arhibīskapa pilī sapulcējās piecdesmit tiesnešu iz­lemt Žannas likteni. Daži bija par to, lai meiteni nekavējoties nodod laicīgajai tiesai, taču vairākums gribēja vēlreiz izmēģināt «lēnprātīgas pārliecināšanas» metodes.

Tāpēc 23. maijā šis pats tiesas sastāvs sapulcējās no jauna, un Žanna stājās tā priekšā. Ruānas kanoniķis Pjers Moriss grie­zās pie Žannas ar runu, kurā mēģināja pārliecināt meiteni glābt savu dzīvību un dvēseli, atsacīties no saviem maldiem un pa­klausīt Baznīcai. Runu viņš pabeidza ar baismīgiem draudiem: ja viņa stūrgalvīgi palikšot pie saviem ieskatiem, tad neglāb­jami tikšot pazudināta kā viņas dvēsele, tā, acīm redzot, arī miesa. Taču Žanna bija nelokāma. Viņa sacīja:

— Ja es būtu jau notiesāta un redzētu savā priekšā sārtu un bendi, kas gatavs to aizdedzināt, ja mani jau apņemtu lies­mas — arī tad es teiktu vienīgi to, ko jau sacīju tiesā, un ar šiem vārdiem uz lūpām nomirtu.

Iestājās dziļš klusums, kas valdīja krietnu brīdi.

PĀRMAIŅAS, kurām bijusi pakļauta civilizācija un nacionā­lais raksturs, vienmēr notikušas ar visaktīvāko reliģijas līdz­dalību. Tā bijis kopš visas cilvēces vēstures sākuma un būs, bez šaubām, mūžīgi mūžos. Vismaz līdz tam laikam, kamēr cilvēks lēnas evolūcijas ceļā pārvērtīsies par kaut ko patiesi daiļu un cildenu; taču šim procesam vajadzēs vēl miljardiem gadu.

Kristīgā bībele savā būtībā ir aptieka. Tās zāļošanas un no- zāļošanas līdzekļu sortiments paliek nemainīgs, mainās vienīgi to lietošanas metodes. Astoņpadsmit gadsimtu gaitā šīs pārmai­ņas bijušas tikko samanāmas. Metode palikusi tā pati alopā- tiskā — alopātiska visrupjākajā un nežēlīgākajā veidā. Truls un neizglītots eskulaps dienu un nakti vaiga sviedros bāza sa­vam pacientam mutē neticami milzīgas devas visriebīgāko zāļu, ko vien var atrast aptiekas noliktavās. Viņš laida tam asinis, lika bankas, deva vemšanas un caurejas līdzekļus, izraisīja sie- kalošanos un ne reizes neļāva sirdzējam izveseļoties no slimības un atgūt dabas dotos spēkus. Tādā garīgas traumas stāvoklī viņš turēja to astoņpadsmit gadsimtus, un visu šo laiku pacien­tam nebija nevienas gaišas dienas. Kas attiecas uz medikamentu