MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Žannai bija stiprs drudzis, un ārsti ierosināja nolaist asinis. Varviks teica:

— Tikai esiet uzmanīgi. Sī sieviete ir rūdīta blēde! Tā vien skaties, ka nepieliek sev roku.

Viņš baidījās, ka Žanna, gribēdama izbēgt no sārta, noraus apsaitēs un noasiņos. Dziednieki tomēr nolaida asinis, un mei­tenei kļuva vieglāk.

Taču ne uz ilgu laiku. Žans d'Estivē nekādi nevarēja rim­ties — tik ļoti viņu urdīja sūdzība par noindēšanu, ko viņš bija saklausījis Zannas vārdos. Vakarā viņš atkal ieradās pie mei­tenes un tikām ņēmās draudēt, kamēr drudzis atjaunojās agrā­kajā spēkā.

Kad to uzzināja Varviks, viņš dusmās zaudēja vai sajēgu; atkal laupījums var izslīdēt no rokām un turklāt kāda muļķa pārmērīgo pūliņu pēc. Varviks apbēra d'Estivē ar izmeklētiem lamu vārdiem (kompetenti ļaudis mēdz teikt, ka tos drīzāk raksturojot spēks nekā izsmalcinātība), un tas vairs nekur ne­jaucās.

Žanna vārga ilgāk par divām nedēļām; beidzot viņai kļuva vieglāk. Viņa joprojām bija ļoti nespēcīga, tomēr zināma por­cija tincināšanas vairs neapdraudēja viņas dzīvību.

Par tincināšanu Košons tūlīt parūpējās. Viņš sasauca dažus no saviem teologiem un atkal ieradās pie Žannas cietumā. Mēs ar Manšonu arī devāmies turp, lai rakstītu protokolu, tas ir, lai piezīmētu visu, kas Košonam varētu noderēt, un pārējo no­klusētu.

Redzot Žannu, es nodrebēju. No viņas bija atlikusi vienīgi ēna! Man bija grūti ticēt, ka šī vārgā, nevarīgi salīkusi meite­nīte ar skumjo seju ir tā pati Žanna d'Arka, kas, pilna kvēles un iedvesmas, neskaitāmas reizes bija manu acu priekšā auļo­jusi zem nāvējošu ložu lietus karaspēka priekšgalā …

Tagad, skatoties uz viņu, man sažņaudzās sirds.

Taču Košons palika ciets kā akmens. Viņš atkal noskaitīja vienu no savām liekulības un viltības pilnajām runām, teikdams Zannai, ka dažas meitenes liecības graujot reliģijas pamatus; redzēdams, ka viņa galīgi nepazīstot svētos rakstus, tas atvedis šurp gudrus un līdzcietīgus ļaudis, kas labprāt viņu pamācīšot, ja vien viņa to vēlēšoties. Košons sacīja tā:

— Mēs esam Baznīcas kalpi un saskaņā ar savu pienākumu, kā arī iekšējas dziņas mudināti, sagatavojušies darīt tavā labā visu, kas vien ir mūsu spēkos; mēs rūpējamies par tavas dvēse­les un tavas miesas glābiņu tāpat, kā būtu rūpējušies par sa­viem vistuvākajiem vai sevi pašu. To darīdami, mēs tikai seko­jam svētās Baznīcas piemēram, jo tā allaž ar atplestām rokām uzņem noklīdušās avis, kam labpatīk atgriezties.

Žanna tencināja viņu par šiem vārdiem un sacīja:

— Esmu slima un, kā redzams, drīz atvadīšos no pasaules. Ja dievs gribēs, lai nomirstu šeit, lūdzu atļaut man izsūdzēt grēkus un iet pie komūnijas, kā arī apglabāt mani svētītā zemē.

Košons noprata, ka nu viņam gadījusies pa rokai izdevība: miesās novārgusi, Zanna baidās, ka nomirs, grēkus neizsūdzē- jusi, un būs lemta elles mocībām. Tātad nu varēs vieglāk salauzt viņas nepakļāvīgo garu. Viņš atkal ierunājās:

— Ja gribi iet pie komūnijas, tev kā visiem krietniem kato­ļiem jāpakļaujas Baznīcai.

Viņš nepacietīgi gaidīja atbildi, taču tā parādīja, ka Zanna vēl arvien nepadodas. Viņa novērsās no Košona un gurdi iz­dvesa:

— Man vairāk nav ko sacīt.

Košons stipri saskaitās; viņš draudīgi pacēla balsi un teica: jo tuvāk Zanna esot nāvei, jo vairāk viņai jācenšoties izpirkt savus grēkus; ja viņa negribot paklausīt Baznīcai, tad viņas lūgums no jauna topot noraidīts. Zanna sacīja:

— Ja nomiršu cietumā, lūdzu mani apglabāt svētītā zemē; ja turpretī jūs manu lūgumu nevēlēsieties izpildīt, es nododu sevi sava Pestītāja rokās.

Tā tas turpinājās vēl kādu brīdi, un tad Košons atkal bargi pieprasīja, lai viņa nodod visus savus darbus Baznīcas tiesas ziņā. Bīskapa trakais niknums un draudi neko nepanāca. Zan- nas miesas bija kļuvušas vājas, taču gars palicis tas pats vecais Zannas d'Arkas gars. Tas deva viņai spēkus drosmīgai atbildei, ko šie ļaudis jau ne reizi vien bija dzirdējuši un kas viņu ausīm šķita tik nīstama.

— Lai nāk kas nākdams, es neteikšu un nedarīšu neko citu kā to, ko jau sacīju tiesā.

Cienījamie baznīcas kalpi, cits citu nomainīdami, mocīja nabadzīti ar spriedelējumiem, argumentiem un citātiem no svē­tajiem rakstiem un, to darot, visu laiku turēja viņas priekšā komūniju kā vilinājumu alkstošajai dvēselei, mēģinādami tā viņu uzpirkt: lai nodod savu misiju Baznīcas tiesai, citiem vār­diem — viņu tiesai. It kā viņi patiešām pārstāvētu Baznīcu! Taču viņu vārdi atsitās kā pret mūri. Būtu pajautājuši man, es to varētu pateikt jau iepriekš. Bet man jau nejautāja — es biju pārāk nenozīmīgs cilvēciņš.

Sarunas beigās viņi lika atskanēt briesmīgiem draudiem — draudiem, kas ticīgu katoli grūž izmisuma bezdibenī:

— Baznīca pavēl tev pakļauties. Ja tu neklausīsi, tā novēr­sīsies no tevis kā no neticīgās.

Būt izslēgtai no Baznīcas! No tās augstākās varas, kas tur savās rokās cilvēces likteņus; kuras varenība sniedzas pari pašu tālāko, debesīs mirdzošo zvaigznāju robežām; kura valda pār miljoniem dzīvajo un miljardiem to, kas šķīstīšanas kalna drebēdami gaida vai nu uz grēku izpirkšanu, vai mūžīgu pazu­šanu! Ja tā pievērš tev laipnu vaigu — tavā priekša atveras de­besu vārti; bet vajag tai tikai sadusmoties — un tu tapsi no­grūsts nedziestošajās elles liesmās; tās vara un spēks aizēno zemes valdnieku spēku, tāpat kā viņu varenums spej satriekt pīšļos nožēlojamu ciematiņu. Ja no tevis noversies tavs karalis — tev jāmirst, un tie nav joki; bet ja tevi atgrūž Roma, pamet Baznīca? Salīdzinājumā ar to nāve ir nieks, jebšu Romas dusmas notiesā tevi uz mūžīgu dzīvi — bet kādu dzīvil

Savā iztēlē jau redzēju ugunssārtos viļņus, kas skalojās bezgalīgajā liesmu jūrā; redzēju, kā, veltīgi cīnīdamās ar ban­gām, tajās grimst pazudināto dvēseļu melnās ēnas. Es zināju, ka Zanna domās skatīja šo pašu ainu, un nešaubījos, ka viņa būs spiesta padoties; es pat gribēju, lai viņa to dara — šie ļau­dis taču bija spējīgi savus draudus izpildīt un nolemt viņu mūžīgajām mokām — jā, viņi patiešām bija spējīgi izdarīt šādu nelietību.

Tomēr gaidīt un cerēt uz tādu rīcību bija muļķība. Jo Zanna d'Arka nepavisam nebija līdzīga citiem. Uzticība principam, uzticība patiesībai, uzticība savam vārdam — tas viss bija viņai jau asinīs, tā bija viņas neatņemama daļa. Viņa nespēja pār­veidot savu dabu un atkāpties no savas pārliecības. Viņa bija uzticības un nelokāmības iemiesojums. Kam viņa ticēja, pie tā turējās līdz galam, un viņas uzskatus nespēja iedragāt pat elle.

Gaidās pagāja vēl desmit dienas. Parīzes universitātē, šai visu gudrību un viedības citadelē, ievērojami teologi joprojām pļāpāja un spriedelēja par «Divpadsmit nepatiesiem apvaino­jumiem».

Sais desmit dienās man bija maz darba un es lielāko tiesu kopā ar Noelu klaiņāju pa pilsētu. Taču pastaigas mūs ne­iepriecināja — mēs bijām pārāk nomākti. Pār Zannu arvien vai­rāk sabiezēja draudīgi mākoņi. Mēs neviļus salīdzinājām savus likteņus ar viņējo; brīvību un saules gaismu — ar viņas cietuma važām un tumsu; mūsu draudzīgo kopību — ar viņas vientulību; visu, kas darīja mūsu dzīvi skaistu, — ar viņas smagajiem zau­dējumiem. Viņai, kas bija pieradusi pie brīvības, tagad vaja­dzēja no tās atteikties; viņai, kas bija uzaugusi zem zilajām debesīm, tagad dienu un nakti vajadzēja smakt dzelzs krātiņā kā zvēram. Viņa mīlēja gaismu — nu viņu turēja tumsā, kur tikko varēja atšķirt apkārtējos priekšmetus. Viņa bija radusi pie bezgalīgas skaņu dažādības, pie rosīgas dzīves līksmās mū­zikas — nu viņa dzirdēja tikai vienmuļos sargu soļus. Viņai patika runāties ar draugiem — tagad viņai nebija kam vārdu bilst. Viņai patika pasmieties — tagad viņas smiekli bija apklu­suši. Viņa bija dzimusi draudzībai, līksmam un mundram dar­bam, darbībai un rosmei — te turpretī bija tikai žņaudzoša smeldze, nogurdinoša bezdarbība, baigs klusums un nebeidzams smagu un bezcerīgu domu loks, kas vārdzināja smadzenes un plosīja sirdi. Jā, tas nozīmēja nāvi, dzīvam esot. Bija arī vēl citas mocības. Cietējai sievietei nepieciešama viņas māsu līdz­jūtība un aizgādnība, nepieciešamas tās maigās rūpes, ko sie­viete var gaidīt tikai no sievietes. Taču Zanna visos šajos ilgajos drūmā ieslodzījuma mēnešos nebija redzējusi savā tuvumā ne­vienu sievieti. Kā viņu būtu iepriecējis kādas savas māsas vaigs!