MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Sestajā dienā mormoņi nolēma ķerties pie kara viltības. Atkāpušies uz «Pļavas» augšgalu, pārģērbušies, nomazgājuši krāsu, apbruņojušies līdz zo­biem un pacēluši baltu karogu par zīmi, ka nāk vest sarunas, viņi kravas ra­tos piebrauca pie ielenktajiem pārceļotājiem. Ieraudzījuši baltos cilvēkus, tie nometa ieročus un apsveica atnācējus ar priecīgām klaigām. Par atbildi uz parlamentāriešu karogu, viņi, droši vien pat neapjauzdami sava žesta tra­ģismu, pacēla gaisā baltās drāniņās ģērbtu zīdaini.

Negaidīto balto «atbrīvotāju» priekšgalā atradās prezidents Heits un mormoņu baznīcas bīskaps Džons D. Lī. Par šo barvežu turpmāko rīcību mis­ters Kredlbo (kas toreiz Jutā pildīja federālā tiesneša pienākumus, bet vēlāk bija Nevadas štata senators) pastāstīja savā kongresā teiktaja runa:

«Paziņojuši, ka atrodas miermīlīgās attiecībās ar indiāņiem un ka tie no­skaņoti visai neganti, viņi piedāvājās būt par starpniekiem un apsolīja aiz­bilst uzbrucējiem kādu vārdu pārceļotāju labā. Pārrunas ilga vairākas stun­das, un pēc (šķietamās) apspriedes ar indiāņiem parlamentārieši pavēstīja, ka mežoņi nodiktējuši ultimātu un prasot, lai pārceļotāji visi kā viens atstātu nometni, neņemot līdzi ne ieročus, nedz arī ko citu. Mormoņu barveži savukārt apsolīja atvest bruņotas vienības un pavadīt pārceļotājus līdz tuvākajām ap­dzīvotajām vietām. Lai glābtu savas ģimenes, pārceļotāji noteikumus pie­ņēma. Mormoņi aizgāja, vēlāk atgriezdamies kopā ar trīsdesmit vai četrdesmit cilvēku lielu bruņotu vienību. Pārceļotāji sastājās kolonā; pirmās devās sie­vietes ar bērniem, aiz viņām vīrieši, un gājienu noslēdza mormoņu apsardze. Kad viņi tādā kārtībā bija nosoļojuši apmēram jūdzi, atskanēja signāls — un sākās slepkavošana. Vīriešus gandrīz visus nogalināja uz vietas ar šāvienu pakausī. Tikai diviem izdevās iebēgt simt piecdesmit jūdzes tālāk tuksnesī, taču tad viņus panāca un nogalināja. Sievietes un bērni vēl kādus divsimt jardus paskrēja, bet tad krita no «sardzes» un indiāņu rokas. No visa pār­ceļotāju pulka dzīvi palika septiņpadsmit bērni; vecākajam no tiem nebija pat astoņu gadu. Tā 1857. gada 10. septembrī tika izdarīta viena no visnežēlīgā­kajām, zemiskākajām un asinskārākajām slepkavībām visā mūsu dzimtenes vēsturē.»

Sajā slaktiņā mormoņi iznīcināja simt divdesmit iedzīvotāju.

Ar nedzirdētu drosmi tiesnesis Kredlbo atklāja tiesas sēdi, uzaicinādams Mormoniju atbildēt par masu slepkavību. Kas tā bija par ainu! Bargais vete­rāns, vientuļš, lepns un vīrišķīgs, spīviem skatieniem urbās mormoņu zvēri­nātos un publikā, kas arī sastāvēja tikai no mormoņiem, un apbēra tos gan ar asām zobgalībām, gan ar savu dusmu pērkoniem!

Palasiet, ko rakstīja «Territorial Enterprise» šim notikumam veltītajā ievadā:

«Viņš runāja un rīkojās tik bezbailīgi un apņēmīgi kā pats Džeksons; taču zvērinātie atsacījās atzīt notikušo par noziegumu un negribēja pat iz­teikties par atsevišķiem apsūdzības akta punktiem; pār tiesnesi un valdības karaspēku no visām pusēm bira draudi: tā mormoņi gribēja piespiest Kredlbo atsacīties no uzsāktā rīcības veida.

Pārliecinājies, ka zvērinātie viņu it nemaz neatbalsta, tiesnesis tos at­laida, iepriekš apveltīdams ar indīgiem sarkasmiem. Pēc tam, būdams izpild­varas pārstāvis, viņš ķērās pie lietas viens pats, bez citu palīdzības. Viņš no­pratināja lieciniekus un izdarīja plašus arestus, līdz ar to sēdams «svēto» rindās tādu apjukumu, kādu viņi nebija piedzīvojuši kopš pašas mormoņu draudzes dibināšanas dienas. Pārbiedētie draudzes vecākie un bīskapi, kā ziņo, bēga, glābdami savu ādu; sekoja pilnīgi negaidīti atklājumi; noskaidrojās, ka pat visaugstākie baznīcas kalpi iejaukti neskaitāmās «pagānu» slepkavībās un aplaupīšanās, kas notikušas pēdējo astoņu gadu laikā.»

Ja toreiz par Jutas gubernatoru būtu bijis Harnijs, viņš Kredlbo atbal­stītu, un tad tiesneša pierādījumi, ka mormoņi vainīgi ne vien pēdējā slak­tiņā, bet arī daudzās agrāk pastrādātās slepkavībās, būtu dažam labam pil­sonim nodrošinājuši bezmaksas zārku un piedevām — iespēju to izmantot. Taču tanīs dienās federālā gubernatora krēslā sēdēja kāds Kamings, kurš aiz dīvainas vēlēšanās paspīdēt ar savu objektivitāti visādi aizstāvēja mormoņus pret taisnās tiesas prasībām. Reiz viņš pat publicēja presē protestu pret to, ka tiesnesis Kredlbo iesaistījis valdības karaspēku savu uzdevumu izpildē.

Ārkārtīgi interesanto pārskatu par zvērīgo slaktiņu misis Veita noslēdz ar šādu piezīmi, īsi uzskaitīdama arī visai precīzus, ticamus un skaidri formulētus pierādījumus:

«Tie, kas vēl šaubās par Junga un viņa mormoņu līdzdalību šai notikumā, lai iepazīstas ar zemāk minēto liecību un pierādījumu sarakstu; tas ne tikai izraisa aizdomas, ka viņi varētu būt vainīgi, bet pilnīgi droši šo vainu pierāda:

1. Pašu mormoņu liecības, ko nozieguma dalībnieki snieguši tiesnesim Kredlbo Savienoto Valstu šerifa palīga Rodžersa klātbūtnē.

2. Fakts, ka Brigema Junga — toreizējā indiāņu lietu inspektora iesnieg­tajā pārskatā notikums nemaz nav minēts. To pilnīgi noklusēja arī baznīca, kas par slepkavību sāka runāt tikai pēc vairākiem gadiem.

3. Fakts, ka augsti stāvoši mormoņu garīgās un laicīgās varas pārstāvji jau pašā izmeklēšanas sākumā aizbēga kalnos.

4. Fakts, ka baznīcas preses orgāns «Dezeretas Ziņas», vienīgais laik­raksts, kas toreiz iznāca Jutā, visu šo notikumu noklusēja; pēc pāris mēne­šiem tas sāka par to izteikties tikai tādēļ, lai noliegtu mormoņu līdzdalību iz­darītajos noziegumos.

5. Liecības, ko snieguši bērni, kas paglābušies no slaktiņa.

6. Fakts, ka nākamajā dienā pēc slaktiņa daudzās mormoņu ģimenēs pa­rādījās kā bērni, tā mantas, kas bija piederējušas nogalinātajiem.

7. Liecības, ko snieguši indiāņi, kas atradušies netālu no slaktiņa vietas; šīs liecības min ne vien Kredlbo un Rodžerss, tās apstiprina arī vairāki virs­nieki un Dž. Fornejs, kas 1859. gadā bija indiāņu lietu inspektors Jutas terito­rijā. Indiāņi nodevuši savas liecības brīvprātīgi un ne vienreiz vien.

8. Liecības, ko sniedzis otrā dragūnu pulka kapteinis R. P. Kembels, kas 1859. gada pavasarī komandēts uz Santaklaru apsargāt ceļiniekus, kuri dodas uz Kaliforniju, kā arī izmeklēt indiāņu uzbrukumu gadījumus.»

TūLĪT pirmajā svētdienā devos uz baznīcu, bet otrdien sa­ņēmu rēķinu: man bija jāiemaksā divdesmit marku baznīcas at­balstīšanai. Pietiek. Turēties pie reliģijas par tādu cenu nevaru atļauties. Sai zemē dvēseles glābiņš domāts bagātajiem.

Bobs Ingersols pastāstīja par kādu prezbiteriāņu svēto, kas, dodamies ekskursijā no paradīzes uz elli, nopircis biļetes turp un atpakaļceļam; kad viņš pēc tam gribējis atceļa biļeti kādam noandelēt, neviens pircējs nav atradies.

Džaipurā atkārtoju dažus sera Džona Leboka eksperimen­tus ar skudrām un ieguvu tādus pašus rezultātus. Pēc tam iz­darīju pats savus mēģinājumus. Tie liecināja, ka skudras labi orientējas garīgo interešu sfērā. Uzcēlu četrus mazus dievnami- ņus: musulmāņu mošeju, indiešu pagodu, ebreju sinagogu un kristiešu katedrāli — un nostatīju tās blakus. Pēc tam iezīmēju piecpadsmit skudras ar sarkano krāsu un palaidu brīvībā. Tās skraidīja šurp un turp, skatījās uz dievnamiem, bet iekšā nelīda. Izlaidu vēl piecpadsmit skudras, iezīmējis ar zilo krāsu. Tās uzvedās tāpat kā viņu sarkanās māsas. Apzeltīju un izlaidu pa­staigāties vēl piecpadsmit skudras. Iznākums bija tāds pats. Visas četrdesmit piecas skudras rosījās, nepalikdamas ne brīdi mierā, pietecēja gan visiem dievnamiem klāt, taču iekšā nevienā negāja. Uzskatīju par pierādītu, ka manis izvēlētajām skudrām nav stingras reliģiskas pārliecības; tas bija nepieciešams priekš­noteikums nākamajam eksperimentam, kam bija jābūt vēl no­zīmīgākam.