MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

9. Un notikās, ka tie ēda un gulēja, un taisījās otrā rītā nomirt. Un tie bija zaļokšņi vīri un stipri savu muskuļu spēkā. Un tie kāvās trīs stundas un, zaudējuši daudz asiņu, palika pavisam nespēcīgi. Un, kad Koriantumra kara­vīri atkal atspirga, tie ņēma kājas pār pleciem, bet, kad piecēlās Sizs līdz ar saviem karapulkiem, tas dusmās zvērēja, ka vai nu nomaitāšot Koriantumru, vai arīdzan pats kritīšot no zobiņa; un viņš tā vajāja aizbēgušos, ka pret rītu tos panāca un tie atkal kāvās. Un notikās, ka tad, kad tie visi, izņemot Ko­riantumru un Sizu, krita, tad Sizam nemaz nebija spēka, jebšu tas bija zau­dējis daudz asiņu. Un tad Koriantumrs, atbalstījies uz sava zobiņa, mazliet atpūtās un nocirta Sizam galvu. Un, kad viņš bija nocirtis Sizam galvu, Sizs pacēlās uz rokām, nokrita un, ievilcis plaušās gaisu, nomira. Un tad Kori­antumrs nogāzās gar zemi beigts. Un Dievs uzrunāja Everu, teikdams: ej. Un tas gāja un ieraudzīja, ka tā Kunga vārdi piepildījušies; un viņš pabeidza savu hroniku; un es neesmu uzrakstījis pat simto daļu no tās.

Žēl, žēl, ka Smits uzrakstījis tik maz un, piebāzdams iepriek­šējās nodaļas ar bezgala garlaicīgām, pliekanām blēņām, ap­rāvis savu stāstījumu tieši tur, kur tas varbūt varēja kļūt saistošs.

Mormoņu bībele ir muļķīga grāmata un to lasīt — apnicīga nodarbošanās, tomēr tās pamācībās neslēpjas nekas kaitīgs. Pret tajā izklāstīto morāles kodeksu nav ko iebilst: tas «no­špikots» no Jaunās derības — pat neatsaucoties uz šo avotu.

Kopš mormoņu draudzes dibināšanas pagājis ne vairāk par četrdesmit gadiem, taču tās vēsture bijusi vētraina, sākot no pašiem pirmajiem soļiem, un arī turpmāk solās būt ne mazāk satraucoša. Mormoņi dzenāti un trenkāti visās mūsu zemes malās un stūros, tāpēc jau ilgus gadus ar sirdi un dvēseli nīst it visus «pagānus» bez izšķirības. Džozefs Smits, kas atradis izdaudzi­nāto Mormoņa Grāmatu un skaitās šīs reliģijas pamatlicējs, bija spiests vazāt no viena štata uz otru gan savas noslēpumainās vara plāksnītes, gan brīnumdarītājus akmeņus, ar kuru palīdzību burtoja metālā ieskrāpētās rakstu zīmes. Galu galā viņš Ohaio štatā nodibināja «baznīcu», par kuras locekli kļuva arī kāds Brigems Jungs. Sākās vajāšanas un līdz ar tām arī atkrišana no ticības. Brigems stingri turējās pie izvēlētās pārliecības un rāvās vaiga sviedros. Viņam izdevās dezertēšanu apstādināt. Vēl vairāk — pašos grūtā­kajos laikos viņš izmanījās daudzus pievērst savai ticībai. Pamazām viņš ieguva brāļu vidū arvien lielāku ietekmi un cieņu, drīz kļuva par vienu no divpadsmit «baznīcas apustuļiem», bet pēc tam iekaroja arvien svarīgāku un augstāku stāvokli, beidzot apsēzdamies Divpadsmitu prezidenta krēslā. Kad Ohaio iedzīvotāji sacēlās un mormoņus no sava štata padzina, tie apmetās Misuri apgabalā. Brigems devās tiem līdzi. Misurieši viņus tāpat padzina, un viņi atkāpās uz Nauvu Ilinoisas štatā. Tur viņu dzīve sāka plaukt un zelt un viņi uzcēla templi, kura arhitektūrai teorētiski vajadzēja būt visai elegan­tai; katrā ziņā nav noliedzams, ka, stāvēdams blakus kupola vainagotajai, skārdu apjumtajai, no ķieģeļiem celtajai tiesas ēkai, kas ikvienā izraisīja god­bijīgas trīsas, šis templis pievērsa vispārēju uzmanību. Taču arī še mormoņus nebeidza apspiest un vajāt. Nelīdzēja proklamācijas, kurās Džozefs Smits šaustīja un nosodīja daudzsievību, teikdams, ka tā nesaderoties ar mormoņu likumiem: ļaudis, kuri dzīvoja abos Misisipi krastos, apgalvoja, ka mormoņu vidū krāšņi zeļot daudzsievība un laba tiesa citu apgrēclgu paražu. Brigems atgriezās no ceļojuma pa Angliju, kur bija licis pamatus mormoņu avīzei un no kurienes atvāca uz Ameriku vairākus simtus atgrieztu dvēseļu. Ar katru soli viņa ietekme brāļu vidū pieauga. Sinī laikā Nauvā pēkšņi ielauzās Misuri un Ilinoisas «pagāni» un nosita Džozefu Smitu. Kāds mormonis, vārdā Rig- dons, pasludināja sevi par nelaiķa Smita pēcteci un mormoņu baznīcas un draudzes galvu; viņš pat izmēģināja savus spēkus pravieša amatā. Taču cil­vēks, kas stāvēja aiz viņa, izrādījās spēcīgāks. Notrāpījis īsto brīdi, Brigems, kura vienīgā priekšrocība bija asais prāts un stiprā griba, izgrūda Rigdonu no augstās vietas un apsēdās tajā pats. Viņš gāja vēl tālāk un apkrāva Rig­donu un tā piekritējus ar visai izsmalcinātiem lāstiem, pavēstīdams, ka pa­reģojumus tam iečukstējis pats elles lielskungs, un beigu beigās nosodīdams «viltus pravieti ar tūkstoš gadiem Sātana valstībā», — tik bargs spriedums Ilinoisā vēl nekad nebija dzirdēts! Tauta atzina savu valdnieku. Ar lielu balsu vairākumu tā tūlīt izvēlēja Jungu par savu prezidentu un līdz šai baltai dienai dāvā viņam bezgalīgu uzticību. Brigems prata redzēt tālāk par savu degungalu, ko neviens cits no mormoņu vadoņiem, acīm redzot, nemācēja. Viņš saprata, ka labāk aiziet tuksnesī no brīva prāta nekā gaidīt, kamēr tevi tur aizdzīs. Tā nu pēc viņa pavēles padotie savāca savu trūcīgo mantību, pagriezās ar muguru pret mājām, ar seju pret tuksnesi un saltā februāra naktī, ugunssārtam blāzmojot (viņi pašrocīgi bija pielaiduši sarkano gaili kā templim, tā visiem svētajiem baznīcas piederumiem), nožēlojami un nelai­mīgi devās pāri Misisipi. Pēc dažām dienām viņi apmetās uz Aiovas štata rietumu robežas, un nu nabadzība, trūkums, bads, aukstums, slimības, ilgas pēc mājām un bailes no vajāšanām ievāca bagātu ražu: daudzi, nespēdami paciest šis likstas, gāja bojā. Lai sacītu ko sacīdams, viņi bija īsti mocekļi! Tie, kas nenomira, nodzīvoja vēl divus gadus šai apvidū, kamēr Brigems ar nelielu vīru pulciņu pārgāja pāri tuksnesim un lika pamatus Greitsoltleik- sitijai (Lielā Sāļā Ezera pilsētai), tīšām izmeklējis vietu, kas nepiederēja ienīstajai amerikāņu valdībai un atradās ārpus tās jurisdikcijas. So faktu nedrīkst aizmirst. Aprakstītie notikumi attiecas uz 1847. gadu. Nepaspēja vēl Brigems ar saviem ļaudīm apmesties nupat nodibinātajā pilsētā uz dzīvi, kad viņus piemeklēja jauna nelaime — beidzās karš, un Meksika atdeva Brigema patvērumu ienaidniekam — Amerikas Savienotajām Valstīm. 1849. gada mormoņi sastādīja «brīvu un neatkarīgu» valdību un pasludināja sevi par «Dezeretas štatu», bet Brigemu Jungu par savu prezidentu. Taču nā­kamajā gadā Savienoto Valstu kongress iegrieza viņu patmīlībai pamatīgu robu, pārdēvēdams šo pašu kalnu, vībotņu, sālaudžu un vispārējas pamestības konglomerātu par «Jutas apgabalu». Gubernatora amatā tomēr iecēla Brigemu Jungu. Nākamajos gados pārceļotāji vilni pēc viļņa plūda pāri tuksnesim un mormoņu zemēm uz Kaliforniju, taču baznīca visam par spīti palika nesa­tricināma un uzticīga savam kungam un pavēlniekam. Mormoņu pārliecību un ticību vadonim nespēja iedragāt ne bads, ne slāpes, ne nabadzība, ne bēdas, ne apkārtējo iedzīvotāju naids, nicināšana un vajāšanas. Viņi neļāvās pat zelta vilinājumam — bet zelts taču neskaitāmām tautām pazudinājis pašus labākos jauniešus, izsūcis pēdējos dzīvības spēkus! No visiem iespējamiem pārbaudījumiem šis ir pats briesmīgākais, un tautā, kas to izturējusi, neap­šaubāmi jābūt apslēptam kādam vērtīgam kodolam.

Jutas apgabals un Greitsoltleiksitija zēla un plauka. Pirms Aiovas štata atstāšanas Brigems Jungs pēdējā mirklī bija ieradies baznīcā, tērpies visu apraudātā pravieša Smita drānās un viņa vārdā svinīgi iesvētījis amatā «pre­zidentu Brigemu Jungu»! Sajūsminātā tauta bija izdzērusi arī šo svēto melu biķeri un Brigema vara nostiprinājusies uz visiem laikiem. Nepagāja ne pieci gadi, kad viņš pasludināja daudzsievību par vienu no baznīcas galvenajām dogmām, pamatodamies uz «atklāsmi», kas it kā jau pirms deviņiem gadiem nākusi pār Džozefu Smitu, kaut gan visi zināja, ka Džozefs Smits līdz pat savai nāves stundai bija cīnījies pret daudzsievību.