MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

lību un to dvēseles mieru, kas ir visvērtīgākais un cildenākais no visiem labumiem, kuri sagatavoti jums šai pasaulē un kuru zaudējumu jums neatlīdzinās ne bagātība, ne slava, ne vara, ne diženums. Ticiet man, ar desmit — nu, pats lielākais, vien­padsmit sievām jums pietiks atliku likām, šo robežu nepār­kāpiet.

Nezinu, kāpēc, bet šis Džonsons man neiedvesa sevišķu uz­ticību. Tomēr klausīties viņā bija interesanti. Un šaubos, vai mums būtu izdevies smelt visas šīs vērtīgās ziņas no kāda cita avota. Viņš vismaz patīkami atšķīrās no nerunīgajiem mormo­ņiem.

Visi ir dzirdējuši par mormoņu bībeli, taču bez «izredzēta­jiem» tikai retais to redzējis un, ja arī redzējis, tad diez vai papūlējies izlasīt. Es vienu eksemplāru izvedu no Soltleiksiti- jas. Manuprāt, šī bībele ir tikpat reta, cik dīvaina: tā sola rādīt nez kādus brīnumus, bet patiesībā ir bezgala šļaugana un mie­gaina! Grūti iedomāties vēl pliekanāku mistrojumu — tā ir hlo­roforms, ne grāmata. Ja to sarakstījis Džozefs Smits, tad viņš izdarījis tieši brīnumu — kaut vai tanī ziņā, ka, to sacerēdams, nav aizmidzis. Ja turpretī, kā teika stāsta, viņš tikai to pārtul­kojis no noslēpumainu rakstu zīmju klātām, senām vara plāk­snītēm, kuras viņš saskaņā ar savu apgalvojumu atradis zem akmens kādā vientuļā nostūrī, tad šis tulkojums tā paša iepriekš minētā iemesla dēļ ari ir brīnums.

Cik varu spriest, mormoņu bībele nav nekas cits kā vienīgi sājš izdomājums, sabrūvēts pēc Vecās derības parauga un pa­pildināts ar garlaicīgu evaņģēlija pārstāstījumu. Autors pūlē­jies piešķirt saviem vārdiem un izteicieniem to neparasto, senat­nīgo skanējumu, kas raksturo bībeles tekstu, kurš pārtulkots angļu valodā pēc karaļa Jēkaba pavēles; rezultātā iznācis jauk­tenis — te mūslaiku spriganā valoda, te senā vienkāršība un svinīgums. Otrais paveids skan smagi un māksloti, pirmais šķiet dabisks, taču blakus arhaiskajai runai — aplams un smieklīgs. Kad autors jūt, ka nupat sācis izteikties pārāk moderni (un tas notiek uz katra soļa), viņš iesprauž kādu bībeles izteicienu, pie­mēram, «un notikās, ka», «viņa dusmība iedegās», kā ari citus

šiem līdzīgus, un tālāk viss iet atkal kā smērēts. Viņa iemīļotais izteiciens ir «un notikās, ka». Ja tā nebūtu, visa bībele neiz­nāktu biezākā par mazu brošūriņu.

Priekšējā lapā rakstīts:

Mormoņu grāmata: atskaite, kas ar Mormoņa roku rakstīta uz bauslības galdiņiem. No Nefija cilts bauslības galdiņiem.

Tālabad šī iraid saīsināta Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu vēsture; rakstīta dēj lamanitāniešiem, kuri Izraēla nama atliekas iraid; kā arīdzan dēļ jūdiem un paganiem; uzrakstīta baušļu veidā, kā arīdzan pravietojumu un at- klasmju garā. Uzrakstīta un aizzieģelēta, un apslēpta pie Dieva, lai neietu zu­dība un lai ar Dieva speķu un žēlastību atklātos tagadējā tulkojumā; aiz­zieģelēta ar Moronija roku un apslēpta pie Dieva, lai pienācīgā laikā caur pa­gāniem atklatos tagadējā tulkojumā ar tā Kunga žēlastību. Kā arīdzan īss Evera grāmatas pārstāstījums, kas iraid tā pati hronika par Jareda cilti, kura izkaisījas pa visu zemes vaigu, kad Dievs samaisīja valodas, tāpēc ka ļaudis cēla torni, tīkodami uzrāpties debesīs.

«Ar žēlastību» ir glīts izteiciens. Jauks ir ari «tālabad», lai gan kāpēc īsteni «tālabad»? Varētu izteikties vienkāršāk — tiesa, tad nebūtu tā kā bībelē.

Pirmajā lappusē lasām:

triju aculiecinieku liecība

Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka mēs ar Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību esam skatījuši bauslības galdiņus ar šo atskaiti, kura ir tā pati Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu — viņu brāļu vēsture, kā arīdzan stāsts par Jareda cilti, kas nākusi no torņa, par kuru jau bija runa; un mēs arīdzan zinām, ka bauslības galdiņos iegrieztais pārtulkots ar tā Kunga spēku un žēlastību, jebšu viņa balss atskanēja līdz mums; tālabad mēs patiesi zinām, ka šī nav nekāda melkulība. Un mēs arīdzan liecinām, ka redzējām to, kas iegriezts bauslības galdiņos, un ka tas mums parādījās ar Dieva spēku, nevis ar cilvēka. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka Dieva eņģelis nokāpa no debesim un atnesa un nolika mūsu acu priekšā, lai mēs taptu redzīgi un skatītu bauslības galdiņus un to, kas tajos iegriezts; un mēs zinām, ka ar Dieva tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību tos skatījām un apliecinām, ka tā ir svēta patiesība; un mēs brīnojamies; bet, par cik Dieva balss mums lika šo sludināt, mēs, būdami paklausīgi Dieva vēlējumam, šo arī liecinām. Un mēs zinām, ka, būdami uzticīgi iekš Kristus, mēs šķīstīsim savas drānas no visu ļaužu asinīm un nevainīgi stāsimies Kristus troņa priekšā un mūžīgi paliksim pie viņa debesīs. Lai slava Tēvam, Dēlam un Svē­tajam Garam, mūsu vienīgajam Dievam. Amen.

OLIVERS KAUDERIJS, DEVIDS VITMERS, MARTINS HARISS

Ir cilvēki, kuriem vajadzīgs nez cik pierādījumu, kamēr tie rod sevī spēkus kaut drusku kam noticēt; es turpretī, kad cilvēks man apgalvo, ka «skatījis rakstu zīmes uz bauslības galdiņiem» un skatījis nevis tāpat vien, bet eņģeļa klātbūtnē, kurš bijis šī fakta liecinieks un droši vien paņēmis no skatītāja attiecīgu pa­rakstu, — es tūlīt jūtu, ka esmu jau gandrīz noticējis bez vārda runas, kaut arī nebūtu šo cilvēku ne acīs redzējis, ne dzirdējis un tāpat nezinātu, ne kā sauc eņģeli, ne pie kādas tautības tas pieder.

Tālāk lasām:

kā arīdzan astoņu aculiecinieku liecības

Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka Džozefs Smits, Jaunākais, šī darba tulkotājs, ir parādījis mums bauslības galdiņus, par kuriem bija runa un kuri izskatās pēc zelta; un visas lappuses — no pat pirmās līdz pēdējai, kuras pārtulkojis nupat pieminētais Smits, esam aptaustījuši ar savām rokām; un esam redzējuši arī­dzan izgrieztās rakstu zīmes, un tās visas izskatās pēc sena un reti mākslīga roku darba. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka augšminētais Smits tos mums parādījis, jebšu mēs tos redzējām un pārspriedām, cik tie varētu svērt, un patiesi zinām, ka iepriekš minētais Smits nule aprādītos baus­lības galdiņus pie sevis tur. Un mēs pasludinām atklātībā mūsu vārdus, ap­liecinot pasaules priekšā, ko esam skatījuši; un, Dievs — mūsu liecinieks, mēs nemelojam.

KRISTIĀNS VITMERS, DZEIKOBS VITMERS, PITERS VITMERS, JAUNĀKAIS, DŽONS VITMERS, HAIREMS PEIDZS, DZOZEFS SMITS, VECĀKAIS, HAIREMS SMITS, SEMJUELS G. SMITS

Un, kad es, jau gandrīz noticējis bez vārda runas, uzduros astoņiem aculieciniekiem, kuri man pavēsta (kaut arī ne sevišķi pareizā valodā), ka viņi lappuses ne vien redzējuši, bet pat «ap­taustījuši», tad man ar to pietiek. Zem šās liecības varētu parak- stities kaut vai visa Vitmeru cilts, ari tad mana ticība nespētu kļūt vel dziļākā un nesatricināmāka.

Mormoņu bībelē ietilpst piecpadsmit «grāmatas», proti: Jē­kaba, Enosa, Arama, Omnija, Mosijas, Zeniva, Almas, Hela- mana, Evera, Moronija grāmata, divas Mormoņa un trīs Nefija grāmatas. ' ^

Pirmā Nefija grāmata satur plaģiātu — no Vecās derības norakstītu stāstu par Lehija bērnu iziešanu no Jeruzalemes; tā­lāk aprakstīts, kā viņi astoņus gadus klaiņājuši pa tuksnesi kāda nepazīstama, ar pārdabisku spēku apveltīta cilvēka — Nefija vadībā. Galu galā viņi sasnieguši «labklājības valstību» un apmetušies pie jūras. «Kad nu pagāja daudzas dienas» — teikts, tiesa gan, bībeles stilā, taču visai nenoteikti, — Nefijs saņēmis pavēli no augšas uzbūvēt kuģi un «pārvest ļaudis pār jūru». Viņš uztaisījis Noasa šķirsta parodiju, rīkodamies tomēr saskaņā ar priekšrakstiem. Kuģi viņš uzcēlis vienā dienā, un viņa brāļi stāvējuši turpat netālu un, smiedamies ir par viņa darbu, ir par viņu pašu, sacījuši: «Mūsu brālis ir muļķis, jebšu domā, ka varēs uzbūvēt kuģi.» Nenogaidījusi koku izžūstam, visa cilts — vai tauta — otrā rītā devusies jūras braucienā. Un tad nu tapis atsegts mazs stūrītis no cilvēka īstās dabas (Nefijs par to no tīras sirds, ar bībelisku atklātību pavēsta) — viņi taču sarīkojuši dzīres! Viņi,