MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Vecais Džonss bija dziļi ticīgs cilvēks, bet lamājās tikpat kā zivju sieva. Viņš neuzskatīja to par grēku: pavēli bez krep- tīga vārda atbalsta matroži gluži vienkārši nebūtu sapratuši. Džonss bija cītīgs bībeles pētnieks un tulkotājs, tas ir, viņš pats sevi par tādu uzskatīja. Viņš ticēja visam, kas bībelē rakstīts, bet pamatoja šo ticību katrreiz pa savai gaumei, ar paša me­todēm. Kapteinis piederēja pie «progresīvo» domātāju skolas un izskaidroja visus brīnumus ar dabas likumiem — līdzīgi tiem, kas sešas pasaules radīšanas dienas pārvērš par sešām ģeolo­ģiskām ērām un tā tālāk. Pats to neapzinādamies, viņš bija diezgan indīga mūslaiku mācīto teologu karikatūra. Vai gan jāteic, ka tādam cilvēkam kā manam kapteinim līdz neprātam tīk pastrīdēties un patērgāt par savu meklējumu augļiem?

Kādā reisā uz kuģa bija garīdznieks; taču Džonsam nebija ne jausmas, ka tas ir garīdznieks, — pasažieru sarakstā šis fakts bija noklusēts. Vecais gaužām pieķērās cienījamajam misteram Pītersam un ilgi ar viņu runājās: stāstīja anekdotes, jocīgus notikumus, pikantus gadījumus no savas dzīves, piebārstīdams dīkās pļāpas ar daiļrunīgiem zaimiem — tie iedarbojās uz bālo, vienmu|o, grūtsirdīgo sarunu kā atsvaidzinoša duša. Reiz kap­teinis jautāja:

— Pīters, vai esat kādreiz lasījis bībeli?

— M … hm … esmu.

— Pēc jūsu atbildes spriežot, laikam ne pārāk bieži. Ķerie­ties pie tās ar visu savu sirdsdegsmi un ticību, tad paši pārlie­cināsieties, ka tas ir ko vērts. Tikai nenolaidiet rokas, bet turie­ties dūšīgi līdz galam. Sākumā jūs neko nesapratīsiet, taču pa­mazām viss sāks iet kā pa šņori, un tad jūs no šās nodarbības pat ar varu nevarēs atraut!

— Jā, esmu dzirdējis, ka tā mēdzot notikt.

— Un tā arī ir. Ar bībeli nespēj sacensties neviena grā­mata. Tā sit pāri visām, Pīters. Tajā ir grūtas vietas, rauj tevi kociņš, bet palasieties uzmanīgāk un palauziet galvu: ja šos riekstus pārkodīsiet, viss k|ūs skaidrs kā tinte.

— Vai brīnumi arī, kaptein?

— Jā, ser. Brīnumi arī. Jebkurš brīnums. Ņemsim kaut vai notikumu ar Baala priesteriem; jūs laikam nospriedāt, ka to jums mūžam neizprast, vai ne?

— Kā to teikt, nezinu, bet. ..

— Atzīstieties jau nu bez aplinkiem, ka tā bija. Un tas ir arī saprotams. Sāda mezgla atrisināšanai jums tak trūkst pie­redzes! Rokas par īsām! Vai gribat — es jums visu paskaidrošu un parādīšu, kur suns aprakts?

— Protams, kaptein, ja tas jūs neapgrūtina.

Un kapteinis ņēmās stāstīt.

— Paskaidrošu jums visu ar lielāko prieku. Sākumā, redziet, •es tikai lasīju un lasīju, domāju un pārliku — kādi gan bijuši šie senie bībeles laiku ļaudis, bet beigu beigās, kad tiku jel kādā galā, viss kļuva skaidrs un saprotams. Paklausieties, kā es sa­liku visu stāstu par īzāku [16] un Baala priesteriem pa sastāvda­ļām. Senos laikos ievērojamo ļaužu vidū pagadījušies daži tra­koti manīgi. Viens no tādiem zibeņzeļļiem bijis Izāks. Trūkumu viņam bijis, cik uziet, un nav mans uzdevums tos notušēt. Viņš velnišķīgi veikli apstrādājis Baala priesterus, un savā ziņā vi­ņam bijusi taisnība, ja ņem vērā, ka pretinieka spēki bijuši pā­rāki. Es viņu neaizstāvu, saku tikai vienu — nekāds brīnums tur nenotika; es to jums tūlīt pierādīšu, un jūs pats par to pārlie­cināsieties.

Tolaik priesteriem klājās arvien sērīgāk un sērīgāk, tas ir, īzāka ticības priesteriem. Draudzē bija četrsimt piecdesmit Baala priesteru un tikai viens prezbiteriānis, protams, ja vien īzāks patiešām bija prezbiteriānis, manuprāt, par to nav ko šaubīties, bet bībelē šai sakarā nekas nav sacīts. Baala pries­teri, pats par sevi saprotams, bija sagrābuši savās rokās visu klientūru. Nu, jādomā, ka īzākam bija jāsajož siksna ciešāk, taču viņš bija īsts vīrietis un droši vien staigāja tik tālāk pa savu zemi, pravietodams un izlikdamies, ka viss ir labākajā kārtībā; tomēr nekas nepalīdzēja, — vai nu viens var cīnīties pret visiem! Drīz viņam nebija vairs galīgi kur dēties — karies vai augšā; tāpēc viņš sāka lauzīt galvu un pārdomāt gan tā, gan šitā. Un ko viņš galu galā izgudroja? Sāka izmest mājie­nus, ka viņa pretinieki esot, sak, gan tādi, gan šādi; neko no­teiktu viņš neteica, taču priesteru labo slavu iedragāja, darī­dams to turklāt paslepu. Visur sāka klīst baumas, kuras beidzot nonāca līdz paša valdnieka ausīm. Nu valdnieks prasa Izākam, kāpēc tas izplatot tādas valodas. Izāks saka: «Ta nē jau, es tā­pat vien, taču interesanti — vai dievs pēc viņu lūguma aizdedzi­nātu upuri uz ziedokļa? Varbūt to nemaz nav tik grūti izlūg­ties, jūsu augstība, tomēr lai viņi pamēģina. Par citu jau arī nav runa.» Te nu valdnieks gauži satraucās, devās pie Baala priesteriem, bet tie, ne mirkli neapdomājušies, atsaka: būtu tikai ziedoklis, cits viņiem esot tīrais sīkums. Un pat piebilst, ka ne­būtu slikti, ja ziedokli apdrošinātu.

Nākamajā rītā sanāca visi Izraēļa bērni ar saviem vecākiem un citiem ļaudīm. Vienā pusē Baala priesteru kā melna debess, i ābolam nav kur nokrist, otrā pusē šurp un turp staigā īzāks, viens kā koks, gatavojas cīņai. Nu, uzņēma laiku, Izāks izlikās mierīgs — viņam, tā sacīt, viss vienalga — un mudina preti­nieku komandu: viņiem, rau, pirmā roka. Tie visi kā viens ķeras pie darba, visi četrsimt piecdesmit sanāk ap ziedokli un nu tik ņemas lūgties — pūlas, cik spēka, protams, paļaudamies uz savu dievu. Lūdzas stundu, lūdzas divas, tris, lūdzas līdz pašai pus­dienai. Bet viss velti. Nezina, kur skriet, ko grābt. Protams, kauns no ļaudīm, vai nu ne. Kā, pēc jūsu domām, kārtīgs cilvēks tādā brīdī izturētos? Droši vien klusētu? Skaidra lieta. Bet ko darīja Izāks? Sāka Baala priesterus kaunināt, visādi par tiem ņirgāties un sacīja: «Brēciet skaļāk, jūsu dievs droši vien guļ vai varbūt izgājis pastaigāties! Skaļāk, skaļāk jāauro!» — iespē­jams, ka vārdi bija arī citādi, lāgā neatceros. Ievērojiet, es ne­aizstāvu Izāku, viņam bija savi trūkumi.

Tā nu Baala priesteri izmēģināja visvisādas lūgšanas, kā­das tik zināja, arī pēc pusdienas, bet no debesīm nekrita ne ma­zākā dzirksts. Beidzot, jau īsi pirms saules rieta, viņi, galīgi zaudējuši spēkus, izlūdzās žēlastību un atstāja kaujaslauku.

Nu, bet ko īzāks? Tas pieiet pie ziedokļa un pavēl kādam no saviem draugiem: «Uzlejiet uz ziedokļa četras mucas ūdens!» Visi varen izbrīnījās — Baala priesteri taču bija lūgušies sausa un pat kaļķiem nobalsināta altāra priekšā. Ūdeni uzlēja. īzāks teic: «Gāziet vēl četras mucas!» Tad saka: «Lai iet vēl četras!» Divpadsmit mucas ūdens, vai varat aptvert — divpadsmit, ne pielikt, ne atņemt. Ūdens applūdina ziedokli, līst pa visām pu­sēm pāri malām un piepilda grāvi, kur saietu divas četrdesmit spaiņu mucas — «satas», kā bībelē sacīts; domāju, ka «sata» ir apmēram četrdesmit spaiņu liela muca. To redzot, ļaudis, pro­tams, sāka ģērbties un izklīst, acīm redzot, nolēma, ka Izāks jucis. Slikti viņi pazina īzāku. Tas nometās ceļos un sāka pā­tarot: muld un muld kā pa ķešu — gan par pagāniem tālās ze­mēs, gan par radniecīgām baznīcām, gan par valsti un dzimteni vispār, gan par tiem, kuru rokās atrodas valdības groži, vārdu sakot, izklāsta parasto programmu, kamēr visi pagurst un katrs ņemas darīt savu; un tad nu, kad neviens nepievērš viņam ne­kādu uzmanību, pēkšņi izrauj sērkociņu, nočirkstina to pret pa­zoli, un — šššš! — pār ziedokli uzšaujas gaiša liesma, īsts ugunsgrēks! Jūs teiksiet — divpadsmit mucas ūdens? Petrole­jas, ser, PETROLEJAS! Lūk, kas tas bija!