MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES
Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1964, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNīECĪBA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:VĒSTULES NO ZEMES
- Автор:
- Издательство:LATVIJAS VALSTS IZDEVNīECĪBA
- Жанр:
- Год:1964
- Город:RĪGĀ
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:4 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 80
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
VĒSTULES NO ZEMES: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VĒSTULES NO ZEMES»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
VĒSTULES NO ZEMES
LATVIJAS VALSTS IZDEVNīECĪBA RĪGĀ
1964
Sastadijis F. Garkavenko Tulkojusi Ilga Melnbārde
VĒSTULES NO ZEMES — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VĒSTULES NO ZEMES», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Kristīgā Zinātniece nespēja izārstēt manas vēdergraizes un iesnas, turpretī zirgu dakteris tās izdziedēja. Sis fakts iedveš man pārliecību, ka Kristīgā Zinātne ir pārāk lielīga. Manuprāt, tai vajadzētu likt iekšķīgās slimības mierā un aprobežoties ar ķirurģiju. Tur tā varētu darīties, kā grib.
Zirgu dakteris noprasīja man trīsdesmit kreicerus, un es tos samaksāju; patiesību sakot, es šo summu dubultoju un iedevu savam dziedniekam šiliņu. Misis Fullere atnesa garu rēķinu par veselu kaudzi salauztu kaulu, kam bijuši vajadzīgi divsimt trīsdesmit četri labojumi; katrs sadziedētais lūzums maksāja vienu dolāru.
1 1903. gada janvārī. Man pašam labi zināms kāds gadījums, kur «brīnišķīgā kārtā» tika izdziedināta paralīze, kas bija veselus divus gadus pie- kalusi pacienti pie gultas par spīti visu Ņujorkas labāko ārstu pūlēm. Tadi divus rītus pēc kārtas pie viņas ieradās ceļojošais «pūšļotājs» (tā viņu dēvēja), pacēla slimo no gultas un teica: «Staigā!» — un paciente staigāja. Ar to arī viss beidzās. Tas notika pirms četrdesmit viena gada. Kopš minētā brīža paciente joprojām staigā. (M. T.)
— Vai reāls ir tikai gars?
— Tikai tas, — viņa atbildēja. — Viss cits ir nereāls, viss cits ir iedomas.
Iedevu viņai iedomātu čeku, un nu viņa mani iesūdzējusi tiesā, dzīdamās pēc reāliem dolāriem. Kur te loģika?
SARUNA AR GARIEM
PlRMS vairākām dienām mūsu pilsētā notika spiritisks seanss. Devos turp kopā ar vakara laikraksta reportieri. Viņš pastāstīja man, ka savā laikā pazinis šuleru Gesu Grehemu, kuru nošāvuši uz ielas kādā Ilinoisas pilsētiņā. Tā kā visā Sanfrancisko droši vien neatradīšoties otra cilvēka, kas zinot par šo notikumu ko tuvāk, viņš gribot iesmērēt gariem Grehemu — lai papūloties tikt ar to galā. (Jaunais žurnālists pieder pie demokrātu partijas un, tāpat kā visi viņa kolēģi, izsakās enerģiski un bez kādiem izpušķojumiem.) Kad seanss sākās, viņš uzrakstīja uz papīra strēmelītes sava nelaiķa drauga vārdu, zīmīti rūpīgi saritināja un iemeta cepurē, kurā atradās ne mazāk par pieciem simtiem līdzīgu dokumentu. Zīmītes izbēra uz galda, un sieviete medijs sāka tās citu pēc citas attīt un atlikt pie malas, vaicādama:
— Vai šis gars ir te klāt? Un šis? Un šis?
Apmēram vienu reizi no piecdesmit par atbildi atskanēja klaudzieni, un tad tas, kas bija iesniedzis zīmīti, piecēlās un uzdeva nelaiķim dažus jautājumus. Kad bija aizritējis zināms laiks, kāds gars satvēra mediju aiz rokas un uzrakstīja uz papīra «Gess Grehems», tikai otrādi. Sieviete medijs tūlīt ņēmās rakņāties papīru kaudzē, meklēdama šo vārdu. Kad viņa pieskārās vajadzīgajai zīmītei, pirms tam pārkravājusi ap pussimtu citu, atskanēja klaudzieni: vecais blēdis bija pazinis savu kārti jau no mugurpuses. Pārbaudes komisijas loceklis zīmīti attina, un tajā bija rakstīts: «Gess Grehems.» Pieprasīju, lai zīmīti man parāda. Tā bija mana ceļabiedra iesniegtā papīra strēmelīte. Es pārāk nebrīnījos: visi demokrāti ir tuvos draugos ar velnu. Jaunais žurnālists piecēlās un vaicāja:
— Kad jūs nomirāt? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit pirmajā gadā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit otrajā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit trešajā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit ceturtajā?
Gars: Tuk-tuk-tuk!
— No kā jūs nomirāt? Vai no holeras? Vai no caurejas? Vai no dizentērijas? Vai no traka suņa kodiena? Vai no bakām? Vai nedabiskā nāvē?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai jus pakara? Vai noslīcinaja? Vai nodūra? Vai nošāva?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai jūs nomirāt Misisipi štata? Vai Kentuki? Vai Ņujorkā? Vai Sendviču salās? Vai Teksasā? Vai Ilinoisā?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai Adamsa rajona? Vai Medisona rajona? Vai Rendolfa rajonā?
— Tuk-tuk-tuk!
Bija skaidrs, ka mirušo karšu biedi ar pliku roku vis nepaņemsi. Viņš savu partiju zināja no galvas un spēlēja ārā trumpjus.
Sai bridi no publikas iznāca divi vācieši, viens pavecs, otrs pašpārliecināts jauneklis, kam, acīm redzot, bija kaut kas padomā. Viņi uzrakstīja uz papīriņa vārdus. Tad jaunais Ollendorfs uzdeva jautājumu, kas skanēja apmēram šādi:
— Ist ein Geist heraus?' (Nevaldāmi smiekli zālē.)
Trīs klaudzieni liecināja, ka Geist ir heraus.
Trīs klaudzieni.
— Fūnfzigstollenlinsiwfterowlickterhairowferfrowleineruh- ackfolderol?
Varat man neticēt, bet gars uz šo pārsteidzošo jautājumu mundri atbildēja: «Jā!»
Ar katru jaunu jautājumu klausītāju jautrība pieauga, un seansa vadītāji bija spiesti brīdināt, ka tādas vieglprātīgas uzvešanās gadījumā eksperimenti tiks pārtraukti. Troksnis norima.
Vācu gars, acīm redzot, bija galīgs profāns un nespēja atbildēt uz visvienkāršākajiem jautājumiem. Beidzot jaunais Ollen- dorfs, ielūkojies nez kādās piezīmēs, mēģināja noskaidrot, kad gars miris. Gars pinās kā vista pa pakulām un nevarēja pateikt, vai miris 1811. vai 1812. gadā, kas, starp citu, bija pilnīgi dabiski, jo vai nu mazums ūdens aiztecējis kopš tā laika. Galu galā viņš palika pie pēdējā skaitļa.
Te nu jaunais Ollendorfs pielēca kājās un trakā satraukumā iebrēcās:
— Cienīto dām un kung! Es rakstīj tād cilfēk vārd, kurš ir pafisam dzīf. Te sak, ka viņš ir miruš iekš astoņpadsmit simt tifpadsmito gad, aber viņ tokš ir dzīf un vesel…
Sieviete medijs: Apsēdieties, ser!
Ollendorfs: Nē, es negrib …
Sieviete medijs: Jūs neesat nācis šurp, lai teiktu runas. Sēdieties!
(Ollendorfs pa to laiku gatavojas jaunai runai.)
Ollendorfs: Sito gar ir vien krāpēj. Sito gar vispār nav.
(Publika nebeidz aplaudēt un smieties.)
Sieviete medijs: Sēdieties savā vietā, ser, es jums tūlīt paskaidrošu.
Un viņa paskaidroja. Savā runā viņa deva jaunajam Ollendorfam tik iznīcinošu triecienu, ka es nemaz nebrīnītos, ja vācietis būtu izsprādzis ārā no zāles, savā lidojumā izsizdams sienā caurumu. Viņa teica, ka jaunais nekauņa ieradies te, sirdī perinādams blēdīgus nodomus, noskaņots uz krāpšanos un mānīšanos, un ka viņam pretī no ēnu valsts iznācis tikpat zema morālā līmeņa gars. Sieviete medijs kvēloja nemākslotā sašutumā. Viņa lika noprast, ka ellē tādu zemisku, jaunajam Ollendorfam līdzīgu personību esot, ka biezs, un tās to vien gaidot, lai pēc tādu Ollendorfu aicinājuma, maskējoties ar svešiem vārdiem, izspruktu ārā un tad rakstītu un klaudzinātu pēdējās ķecerības un blēņas. (Zālē jauns smieklu vilnis un aplausi.)
Varonīgais Ollendorfs nemeta tomēr plinti krūmos un bija gatavs savukārt atklāt uguni, bet publika sāka klaigāt:
— Sēdies vietā! — Nē, turpini! — Ārā no zāles! — Runā, mēs klausāmies! — Stiepiet viņu nost no tribīnes! — Turies! — Pazūdi kokos! — Nezaudē dūšu, esi vīrs!
Sieviete medijs piecēlās un pavēstīja, ka gadījumā, ja Ollendorfs neapsēdīšoties savā vietā, viņa atstāšot zāli. Viņa neparko nepiejaušot, lai ar visādām krāpnieciskām izdarībām viņu apvainotu vai ņirgātos par viņas reliģisko pārliecību. Auditorija noklusa, un Ollendorfs, padarīts rāms, nokāpa no tribīnes.
Otrais vācietis nu savukārt izsauca garu, uzdeva tam dažus jautājumus vācu valodā un paziņoja, ka visas atbildes esot pareizas. Sieviete medijs norādīja, ka viņa nesaprotot ne vārda vāciski.
Sinī brīdī kāds kungs piesauca mani pie estrādes un noprasīja, vai es nepiederot pie spiritistiem. Teicu, ka ne. Tad viņš jautāja, vai es neesot spiritisma pretinieks. Atbildēju, ka droši vien ne vairāk par citiem cilvēkiem, kas netic gariem, un paskaidroju, ka nevaru ticēt tam, ko nesaprotu, bet to, ko te redzu, saprast nespēju. Tad viņš sacīja, ka laikam iemesls garu šodienējām svārstīgajām atbildēm gan neesot meklējams manī, taču viņš skaidri redzot, ka tieši no tās zāles puses, kur es sēžot, stipri izstarojot antagonistiski fluīdi — viņš to tūlīt esot ievērojis, viņu vis ap stūri neapvedīšot, — tieši no turienes izstarojot ārkārtīgi spēcīgi negatīvi fluīdi. Ieminējos, ka vainīgs droši vien ir mans ceļabiedrs, un piebildu, ka ikvienu, kas veicina šo zemisko negatīvo fluīdu plūsmu, uzskatu par nelabojamu nelieti. Mani paskaidrojumi fanātiķi, acīm redzot, apmierināja, un viņš lika man mieru.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «VĒSTULES NO ZEMES»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VĒSTULES NO ZEMES» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «VĒSTULES NO ZEMES» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.