MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

«Esi žēlīgs pret visiem, kas dara ļaunu mums pašiem vai mūsu īpašumam.» Se ietverts cilvēks, kas meta ar ķieģeli kaķim. Ģimenes pātari. Saņemti dažas minūtes pirms 6. Slepenās Sirds Lūgšanas. Ierosinām lūgumus pārstrādāt, lai novērstu nesa­skaņas.

«Ļauj, lai visās pagānu zemēs, kuru gara tumsība mums jo­projām ir dzīvs pārmetums, brīvi un plaši zeļ un plaukst cilde­nais misiones darbs, visvērtīgākie pūliņi, kādi jebkad uzticēti cilvēku rokām.» Patvaļīgi sacerēta lūgšana, kas nelikumīgi no­skaitīta Amerikāņu misionāru padomes sanāksmē. Saņemta gandrīz 12 stundas pirms 7. Slepenās Sirds Lūgšanas. Mūsu nodaļa par misionāriem neinteresējas, un tai nav nekādu vei­kala sakaru ar šīs organizācijas Amerikāņu padomi. Mēs lab­prāt apmierinātu vienu no šīm lūgšanām, taču nevaram apmie­rināt abas. Ierosinām sanāksmē skaitīto atsaukt.

Mūsu nodaļa jums divdesmito reizi atgādina nekavējoties pievērst uzmanību piezīmei, kas pievienota 8. numura lūgšanai. Tā ir nodrāzts joks._

No 464 sīki izklāstītām prasībām, kas ietvertas jūsu publis­kajās lūgšanās par pagājušo nedēļu un kas ziņojumā iepriekš nav uzskaitītas, mēs apmierinām divas, pārējās noraidot. Un proti: apmierināts — 1) lai mākoņi arī turpmāk veic savu uz­devumu un 2) saule savējo. Starp citu, tieši tāds bija arī dieviš­ķais nodoms; jums būs patīkami zināt, ka jūsu vēlēšanās ar to sakrīt. No 462 noraidītajiem iesniegumiem 61 bija izteikts svēt­dienas skolā. Šinī sakarā man jums vēlreiz jāatgādina, ka mēs neapmierinām nevienu svētdienas skolas lūgšanu, ko skaitījis kristietis, kurš tic, lai gūtu sev labumu, un saskaņā ar mūsu nodaļas nomenklatūru pieder pie Džona Venemeikera katego­rijas. Mēs tikai iereģistrējam tās «vārdu» ailē un ierēķinām kre­dītā, pamatojoties uz vārdu skaitu, kas izteikti zināmā laika sprīdī; minimums ir 3000 ceturtdaļminūtē. Pieredzējušie svēt­dienas skolu apmeklētāji parasti nober 4200 no 5000 iespēja­miem, kas tiek pielīdzināti diviem korāļiem un puķu pušķim, ko jaunas lēdijas nāves soda izpildīšanas rītā nosūta uz slepkavas kameru. Jūsu pārējie iesniegumi, skaitā 401, ir derīgi tikai vējā palaišanai. Mēs sasienam tos kopā un izlietojam kā pretvēju, lai aizkavētu bezdievīgu cilvēku kuģus, taču kaut cik iespaidīga vēja radīšanai vajag tik daudz vārdu, ka mēs nekādi nevaram atļauties tos apmaksāt.

Tagad es vēlētos pie šī ziņojuma piebilst dažus savus vārdus.

Kad zināma tipa cilvēki veic kaut cik taustāmu labu darbu, tad mēs vērtējam viņu rīcību tūkstoškārt augstāk par līdzīgu rīcību, ko veic labāks cilvēks sakarā ar pieliktajām pūlēm. Sinī ziņā jūs stāvat daudz augstāk par savu kategoriju, jo esat bijis spējīgs uz zināmu pašuzupurēšanos, kura ievērojami pārsniedz to, ko no jums varēja gaidīt. Pirms daudziem gadiem, kad jūsu kapitāls sasniedza tikai 100 000 dolāru un jūs nosūtījāt divus dolārus savai nabadzībā iestigušajai māsīcai — atraitnei, kas lūdza jūsu palīdzību, debesīs daudzi nespēja tam ticēt, un vēl vairāk bija tādu, kas uzskatīja, ka nauda bijusi viltota. Jūsu labā slava ievērojami cēlās, kad tika pierādīts, ka šīs aizdomas bijušas nepamatotas. Vienu vai divus gadus vēlāk, kad, atbildot uz otru lūgumu, jūs nabadzītei aizsūtījāt četrus dolārus, visi tūlīt noticēja un vairākas dienas par to vien runāja. Pēc diviem gadiem, kad nomira atraitnes jaunākais bērns un viņa atkal griezās pie jums pēc palīdzības, jūs nosūtījāt sešus dolārus, un šī rīcība pilnīgi nostiprināja jūsu reputāciju. Debesīs visi dau­dzināja: «Vai esat dzirdējuši par Ebneru?» — jo jūs te tagad mīlīgi dēvē par Ebneru. Jūsu pieaugošais upuris, ko jūs ziedo­jāt ik divus vai trīs gadus, licis jūsu vārdam palikt uz visu lūpām un sasildījis ikviena sirdi. Svētdienās, kad jūs savā krāš­ņajā karietē braucat uz baznīcu, jūs pavada visu debesu iemīt­nieku skatieni; un, kad jūs atņemat roku no upurtrauka, pat līdz tālās elles ugunssārtajām sienām aizskan priecīgs sauciens: «Vēl pieci centi no Ebnera!»

Taču savas žēlsirdības kalngalus jūs sasniedzāt pirms da­žām dienām, kad atraitne atrakstīja, ka varētu dabūt skolotājas vietu kādā attālā ciematā, ja vien viņai būtu 50 dolāru, ar ko segt savus un divu dzīvu palikušo bērnu izdevumus tālajā ceļā; tad nu jūs aprēķinājāt, ka pagājušajā mēnesī esat saņēmis no savām trim ogļraktuvēm 22 230 dolāru tīras peļņas, pieskaitījāt tai šīmēneša drošo peļņu, kas sasniegs savus četrdesmit piecus vai pat visus piecdesmit tūkstošus dolāru, paņēmāt spalvu un čeku grāmatiņu un nosūtījāt lūdzējai veselus piecpadsmit dolā- rus\ Ak, lai debesis svētī un pasargā tevi mūžīgi mūžos, tu dāsnā sirds! Nebija tādu acu svētītajās debesu ārēs, kas paliktu sausas, un brīdī, kad visi spieda cits citam roku, apkampās un līksmojās, no mirdzošā troņa atskanēja pērkondimdoša pavēle, ka šis varoņdarbs jāteic augstāk par visiem vēsturē pieminēta­jiem cilvēku un eņģeļu pašuzupurēšanās piemēriem un jāierak­sta atsevišķā lappusē, jo jūsu pūliņi, to veicot, bijuši sūrāki un grūtāki par 10 000 mocekļu ciešanām, atdodot savas dzīvības uz uguns sārta; un visi teica: «Ko nozīmē viena vai pat desmit tūkstošu cildenu dvēseļu dzīvību salīdzinājumā ar piecpadsmit dolāriem, ko no savām alkatīgajām ķetnām izlaidis viszemiskā­kais skopulis, kāds jebkad dzīvojis zemes virsū?»

Un tie bija patiesi vārdi. Un Ābrams, asaras liedams, izkra­tīja no krūtīm visu iepriekšējo saturu un piestiprināja pie tām izkārtni ar daiļrunīgo uzrakstu: «Aizņemts», un Pēteris raudā­dams sacīja: «Kad viņš nāks uz debesīm, tad taps saņemts ar lāpu gājienu,» — un visas debesis atbalsoja sajūsmas aurus un līksmoja jūsu atnākšanas gaidās. To pašu darīja elle.

Priekšniecības uzdevumā. (Paraksts.)

Eņģelis reģistrators.

* (Zīmogs.)

TiE bija milzīga saviļņojuma un pacilātības laiki. Visa zeme traucās cīņā — bija karš, visas sabiedrības un katra atsevišķa indivīda krūtīs dega svētā patriotisma liesma; rībēja bungas, spēlēja orķestri, šāva rotaļu pistolītes, svilpdami un sprakstē- dami gaisā uzvijās raķešu kūļi; kur vien skaties — gar tālē gaistošām jumtu un balkonu rindām saulē mirdzēja plandošais karogu mežs; ik dienas pa plašo prospektu, jaunos mundieros tērpušies, soļoja zaļoksni, līksmi un skaisti brīvprātīgie, bet viņu tēvi, mātes, māsas un līgavas stāvēja ceļmalā un laimē aizlūstošās balsīs viņus apsveica; ik vakarus lieli ļaužu pūļi, elpu aizturējuši, klausījās kādā patriotiskā oratorā, ik mirkli pārtraukdami viņa runu ar vētrainiem aplausiem, jebšu tā skāra viņu apslēptākās dvēseles stīgas un lika pār vaigiem līt asarām; mācītāji baznīcās ņēmās pārliecināt ļaudis ar sirdi un dvēseli kalpot tēvzemei un tik dedzīgi un daiļrunīgi lūdza kara dievu sūtīt mums palīdzību taisnā lietā, ka klausītāju vidū neatradās neviens, kas nebūtu aizkustināts līdz asarām. Tas bija patiesi cildens un lielisks laiks, un tie nedaudzie neapdomīgie cilvēki, kas iedrīkstējās izteikties par karu noraidoši un šaubīties par tā taisnīgumu, tūlīt saņēma tik bargu un niknu rājienu, ka pašu drošības labad uzskatīja par ieteicamāku lasīties prom no acīm un turēt mēli aiz zobiem.

Pienāca svētdiena — nākamajā dienā karaspēkam vajadzēja doties uz fronti; baznīca kopš paša rīta bija stāvgrūdām pilna ļaužu, te atradās arī brīvprātīgie, kuru jauneklīgās sejas kvē­loja kaujas varoņdarbu jausmās; domās viņi bija jau tur — raugi, viņi neatlaidīgi uzbrūk, traukdamies uz priekšu arvien ātrāk, arvien apņēmīgāk, pāriet straujā triecienā, zib zobeni, ienaidnieks bēg, izceļas panika, kūp pulvera dūmi, viņi neganti vajā pretinieku, tas kapitulē! — un tad viņi atkal ir mājās: spožo uzvaru apmirdzēti, no kara atgriezušies cīņās rūdītie, ilgi gaidītie un dievinātie varoņi! Brīvprātīgajiem blakus sēdēja viņu lepnie un laimīgie tuvinieki, rosinādami skaudību to draugu un tuvinieku sirdīs, kuriem nebija brāļu un dēlu, ko tie varētu sūtīt uz karalauku gūt tēvzemei uzvaru vai krist varoņa nāvē. Dievkalpojums ritēja savu gaitu: mācītājs nolasīja karei­vīgu nodaļu no Vecās Derības, tad pirmo lūgšanu; sadrebinā­damas dievnama mūrus, iedūcās ērģeles; strauji pukstošām sir­dīm un mirdzošām acīm lūdzēji visi kā viens pietrūkās kājās, un baznīcā nodimdēja varens aicinājums: