MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Tiesas spriedums. Lai tās tikums paliek mūžīgā piemiņā.

7. Mašīna.

Tiesnesis: Apsūdzētā, ir pierādīts, ka jūs esat nepārdo­māti plānota un slikti konstruēta. Ko jūs varat teikt savā labā?

Atbildētāja: Es sevi neizgudroju, es sevi nekonstruēju.

T i e s n e s is: Ir pierādīts, ka jūs esat kustējusies, kad jums to nevajadzēja darīt; ka jūs esat novirzījusies sānis tad, kad jums vajadzēja braukt taisni; ka jūs esat ātri skrējusi cauri gā­jēju pūlim, kad likums un sabiedrības drošība šādu steigu noliedz; ka jūs, lai ietu kur iedama, atstājat aiz sevis nelabu smaku un nemaz nemēģināt laboties, lai gan zināt, ka tas ir nepieklājīgi un citas mašīnas cenšas to nedarīt. Ko jūs varat sacīt sev par attaisnojumu?

Atbildētāja: Es esmu mašīna. Es esmu sava uzbūves likuma verdzene, man tas jāklausa vienmēr un visur. Pati es nedaru nekā. Manus spēkus iedarbina ārēji faktori, es tos nekad neiedarbinu pati.

Tiesnesis: Varat būt brīva. Jūsu paskaidrojums ir pie­tiekams. Jūs esat diezgan nožēlojams radījums, kam piemīt da­žas labās un dažas sliktas īpašības; taču piedēvēt jums perso­niskus nopelnus par uzvedību, kas izriet no pirmajām, un nopelt par izturēšanos, kas izriet no otrajām, būtu negodīgi un ne­taisni. Tas ir, attiecībā uz mašīnu — uz mašīnu.

dievišķais saprāts

Viņš radīja visu esošo. Visuma nav tadas lielas vai mazas lietas, ko Viņš nebūtu radījis. Viņš pasludināja Savu darbu par «labu». Šis vārds ietver visu; uz katras detaļas tas uzspiež viņa atzinīgā vērtējuma zīmogu; ikvienu detaļu tas cildina. Mēs arī tās atzīstam un cildinām — ar mēli. Mēs darām to skaļi, mēs darām to dedzīgi — kā arī apdomīgi. Apdomīgi. Jo mēs neielaižamies sīkumos. Ik dienas mēs izlejam veselu neapmieri­nātības, nopēlumu, nosodījumu, kaislīga sašutuma straumi uz krietnu tiesu no viņa darba — tikai ne skaļi. Nē, mūs nenodod mūsu vārdi, bet mūsu darbi. Mūsu vārdi ir vieni vienīgi kompli­menti, un tie Viņu apmāna. Katrā ziņā apmāna. Tie liek Viņam domāt, ka mēs atzīstam it visu, ko Viņš darījis.

Tā vismaz mēs iedomājamies. Gadsimtiem ilgi mēs esam mācījuši sevi ticēt, ka, apslēpjot nepatiku, aprokot to zem liš­ķīgu melu kalna, Viņš to neapjauš, neievēro, redz tikai kompli­mentus un ļaujas apkrāpties. Bet vai tiešām tā ir? Paši savā starpā mēs atzīstam, ka darbi runā skaļāk par vārdiem, taču esam sev iegalvojuši, ka ar Viņu ir citādi; mēs iedomājamies, ka Viņu interesē vienīgi vārdi — troksnis: ja mēs tos krietni iz­pušķosim, tie padarīs Viņu aklu pret darbiem, kas šos vārdus bez žēlastības apgāž.

Taču, runājot nopietni, vai gan kāds tam īsti tic? Vai ticēt tam nenozīmē nekaunīgi apvainot Augstāko Saprātu? Vai gan kādam iešausies galvā pilnā rīklē slavēt mātei visus tās bēr­nus, ja viņš tanī pašā laikā ņemsies vienu no tiem pliķēt? Vai šāda rīcība nepārvērtīs mūsu liesmaino daiļrunību par pēdējo aplamību? Vai māti varēs apkrāpt? Vai viņa nejutīsies aizvai­nota — turklāt aizvainota līdz sirds dziļumiem?

Bet paraugieties, ko mēs darām, ja runa ir par Viņu. Mēs at­zīstam visus Viņa darbus un slavējam tos kvēlā sajūsmā — vārdos, tai pašā laikā nosizdami mušu, kas ir gluži tāds pats Viņa radījums kā jebkurš cits un bijis ietverts un cildināts mūsu vētrainajās slavas dziesmās. Mēs ne vien nositam mušu, bet darām to ar bezgalīgu sašutumu, izrādīdami pat naidu, nik­numu, atriebes kāri; mēs uzlūkojam šo radījumu ar pretīgumu un riebumu, kas būtībā nozīmē nicināšanu, kaut gan nupat to slavējām, atzinām, cildinājām. Mēs slavējām to tās Radītājam, bet tagad mūsu rīcība šo Radītāju apvaino. Slavēšana bija ne­godīga, rīcība — godīga, cildinājumi — liekulīga pļāpāšana, sitiens — neviltotu jūtu izpausme.

Mēs nežēlīgi vajājam ne vien mušu, bet arī blusu, žurku, čūsku, slimības dīgli un tūkstošiem citu radījumu, ko Viņš pa­sludinājis par labiem, ar kuriem bijis apmierināts un kurus mēs skaļi slavējam un cildinām — ar mēli, lai pēc tam ņemtos šos mīļos kustonīšus iespējami lielākos apjomos postīt, vajāt un ar ļaunu prieku iznīcināt.

Skaidrs, ka tas nav ne labi, ne gudri, ne taisnīgi. Tas rada melus un nepatiesību. Vai tiešām Viņš jutīsies apvainots, ja mēs sāksim rīkoties citādi un stāsimies Viņa vaiga priekšā ne vien ar patiesiem darbiem, bet ari ar patiesiem vārdiem? Vai mēs nevaram paļāvīgi un bez bailēm pārmainīt savus vārdus un teikt:

«Ak Patiesības Avots, mēs esam melojuši un nožēlojam. Uz­klausi, ko mēs atzīstamies jutuši no laika gala, bet gļēvi noslē­puši no Tevis: mēs pazemīgi slavējam un cildinām daudzus no Taviem darbiem un esam pateicīgi, ka tie atrodas Tava kāj- soliņa — zemes virsū, taču par visiem mēs to nevaram sacīt.»

Ar to pietiktu. Uzskaitīt izņēmumus nebūtu nekādas vaja­dzības.

Fragments no manuskripta «•Klaidonis ārzemēs», 1879.

TAGAD parunāsim par cietsirdību, nežēlību un slepkavoša­nas tieksmi. Tās gan nav daļēji civilizētajām pasaules tautām nekāda rota, taču tanī pašā laikā tās diezin vai var saukt arī par trūkumiem. To saknes, dabiski, meklējamas sabiedriskajā sistēmā; bez minētajām parādībām šī sistēma nebūtu pilnīga. Jāteic, ka te ļoti grūti novilkt precīzu robežu starp frančiem, komančiem un dažām citām tautām, kas atrodas uz vienāda tikumiskā un sabiedriskā līmeņa. Vaļsirdīgi jāatzīst, ka vienā ziņā komanči stāv augstāk par frančiem, proti, viņi nekaujas savā starpā, turpretī franču iemīļotā izprieca kopš neminamiem laikiem bijusi savu tautas brāļu dedzināšana un slaktēšana. Neviens ierocis nav izdzēris tik daudz franču asiņu kā franču zobens. Neviens naids nav bijis nepielūdzamāks par francūža naidu pret savu brāli. Neviena cita dzīva radījuma reliģija ne­veic tādus mežonīgas slepkavošanas brīnumdarbus kā lēnprā­tīgā un kautrā franču reliģija. Taču pēdējā piezīme attiecībā uz minēto salīdzinājumu nav īsti taisnīga, jo komančam nav reli­ģijas un tātad nav arī neatliekamas vajadzības nogalināt savu brāli, lai uzvestu to uz pareizā ceļa.

Turki, kā arī daudzas citas no mazattīstītajām tautām, ir kāvušies paši savā starpā, taču patiesībā pilsoņu karš augstāko pilnību (kā niknuma un iedarbīguma, tā arī nerimtīgas rosmes un izturības ziņā) sasniedzis vienīgi divās sabiedriskās organi­zācijās, proti, franču un Kilkenijas kaķu [7] sadraudzībā.

Es loti šaubos, vai franči ir nežēlīgāki par komančiem; ma­nuprāt, viņi tikai ir atjautīgāki savās metodēs. Ja to izdosies pierādīt, tad šis fakts liecinās, ka francūzis ir augstāka būtne par komanču. Franču muižniecība izgudrojusi vairākas pārstei­dzošas un apbrīnojamas paražas un, pateicoties cilvēku viedajai lēnprātībai, saglabājusi tās veselu gadu tūkstoti. Izrentējis zemniekam zemi, aristokrāts, dzenoties pakaļ medījumam, drīk­stēja nomīdīt ražu, nemaksājot par nodarīto postu ne graša. Viņam bija arī tiesības aizliegt zemniekam celt ap savu īpa­šumu mūrus vai žogus, lai izsargātos no plēsīgiem zvēriem, jo žogi traucēja medības. Tāpat kungam bija tiesības turēt baložu būdu, nemaksājot par graudiem, ko putni noēda; toties viņam bija brīv sodīt jebkuru nelaimīgo, kurš bija kādu no šiem radī­jumiem nejauši nogalinājis. Bez tam kungam bija tiesības turēt dzirnavas un maizes ceptuvi un piespiest vienkāršo tautu tajās malt un cept, un maksāt divkāršu cenu. Kungam bija arī tiesī­bas sagrābt atraitņu un bāriņu zemi un mantu, ja ģimenes galva nomira, neatstājis testamentu. Kungs drīkstēja atņemt apmēram piekto daļu no pārdošanas naudas, ja zeme, kas atra­dās viņa jurisdikcijā, pārgāja citās rokās. Taču tās ir sīkas ciet­sirdības izpausmes — tādas varētu izgudrot un paciest jeb­kura daļēji civilizēta sabiedrība. Uz augstākas pakāpes stāv dažas citas, proti, kunga tiesības likt zemniekam pēc smagā dienas darba sēdēt visu nakti pie dīķa un plīkšķināt ar rīkstēm pa ūdeni, lai aizgaiņātu vardes, kuru kurkstēšana varētu trau­cēt augstā kunga dusu; viņa tiesības uzšķērst zemnieka vēderu un sildīt tajā savas kājas, kad medības dižo kungu nogurdinā­jušas un viņam kļuvis auksti; un beidzot nāk le droit du seig- neur [8] — lietosim franču nosaukumu, lai neaptraipītu dzimto valodu. Varbūt komanči varētu šīs pēdējās trīs tiesības pār­trumpot, bet daudz efektīgāku viņi neko neizgudrotu. Tomēr visaugstākos kalngalus franču atjautība sasniedza revolūcijas laikā, kad kailus vīriešus sasēja kopā ar kailām sievietēm un meta upē.