MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Armija un flote atsacījās kalpot jaunajam kongresam un jaunajai administrācijai un ironiski teica: «Ko jūs mums varat padarīt?» Uz tādu jautājumu grūti atbildēt. Cilvēki, kas neko nesaprata no jūrniecības, paņēma nedaudzos kuģus, kuri nebija nosūtīti uz svešām zemēm sargāt iekarojumus, un, godīgi pūlē­damies veikt savus pienākumus, nogrima jūras dzelmēs. Civi­listu armija, kuru komandēja tādi paši civilisti, kvēlodami sen­aizmirsto dienu patriotismā, bariem traucās uz fronti, apbruņoti ar medību bisēm un labības dakšām, un regulārā armija sasita tos lupatās. Jebšu naudas mijēji bija slepeni pārdevuši armiju kurpniekam. Viņš piešķīra dižciltīgus titulus naudas mijējiem un uzkāpa Republikas tronī bez viena vienīga šāviena.

Tā šis Popoatahualpakatapetls kļuva par mūsu kungu; drīz vien viņa varu mantoja viņa pēctecis, kas saucas tādā pašā vārdā un valda pār mums vēl šobaltdien.

Svētdiena. Kā parasti to neviens neievēro. Neviens, iz­ņemot mūsu ģimeni. Visur, kur vien acis rāda, grēcinieki sala­sās baros un plītē. Dzer, kaujas, dejo, spēlē uz naudu, smejas, klaigā, dzied — visi, kā vīrieši un sievietes, tā jaunekļi un jau­navas. Un piekopj arīdzan citādu apgrēcību — apgrēcību, ko kauns vārdos izteikt.

Un kāds troksnis! Trumetes pūš, katli un grāpji blarkšķ, mi­siņa taures rēc, bungas dun un dimd — tīri vai ausis pušu plīst. Un tas notiek svētajā dienā — padomājiet tikai!

Tēvs teic, ka agrāk tā vis neesot bijis. Viņa zēna gados vēl visi turējuši Dusēšanas dienu, neviens negrēkojis, neplītējis, ne­trokšņojis; toreiz visur miers un klusums valdījis; vairākas rei­zes dienā, kā arī vakarā notikuši dievkalpojumi. Tas bijis gan­drīz pirms sešiem simtiem gadu.

Salīdziniet viņus laikus ar tagadējiem! Gandrīz vai nav ticams, ka tādas pārmaiņas tik īsā laika sprīdī notikušas, — pat ļaudis, kas vēl nav veci, atceras agrāko.

Šodien šie briesmīgie radījumi sanāca vēl lielākā skaitā nekā parasti acis uz šķirstu pabolīt, pa to paložņāt un nelabus jokus par to dzīt. Tie uzdod jautājumus, un, kad tiem pateic, ka tas ir kuģis, tie smejas un vaicā, kur te sausā klajumā ūdens esot. Kad mēs sakām, ka tas Kungs tos ūdeņus no debesīm sū­tīs un visu pasauli noslīcinās, tie ņirdz atkal un teic: «To tu vari savai vecaimātei stāstīt.»

Šodien te atkal pabija Metuzāls. Kaut arīdzan viņš nav vis­vecākais pasaulē, tomēr viņš ir visvecākais no dižciltīgajiem, un šī īpašā priekšrocība liek visiem viņu ar cieņu un bijību uz­lūkot; un, kur vien viņš parādās, tur trakās līksmības troksnis rimst un klusums pār ļaužu bariem nogulstas, un tie savas gal­vas atsedz un sveic viņu, kad viņš garām iet, ar verdzisku pa­devību, cits.citam murminādami: «Pavei, pavei, kur viņš iet — gandrīz vai tūkstoš gadu vecs, — runā, ka viņš pazinis Ādamu.» Metuzāls ir godkārīgs vecītis, un katram redzams, cik gauži tas viss viņam pie sirds iet, kaut arī viņš tipina, degunu gaisos izslējis, gorīdamies kā keikvokā, un izliekas, ka būtu dziļās pār­domās par kādu svarīgu jautājumu iegrimis un ne dzirdētu, ne redzētu, kas visapkārt notiek.

No zināmiem sīkumiem, ko esmu novērojis, es noprotu, ka viņš ir skaudīgs, kā arī nenovīdīgs. Varbūt man nevajadzētu to teikt, jo esmu ar viņu rada, proti, mana sieva ir viņa mazmaz- mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmaz mazmaz maz­meita vai kas tamlīdzīgs un atklātībā es nekad tā nerunātu, bet uzticēt to savai dienasgrāmatai, manuprāt, nevar būt nekas Jauns, tas taču nozīmē tikpat kā sev pašam iečukstēt. Esmu pil­nīgi pārliecināts, ka viņam skauž šķirsts. Skauž tāpēc, ka to uz­deva tēvam un nevis viņam būvēt. Šķirsts ir tāds brīnums visām apkārtējām tautām, ka tas piešķīris tēvam, kurš līdz tam gluži nepazīstams bija, pasaules slavu, un Metuzālam tas skauž. Sā­kumā ]audis mēdza sacīt: «Noass? Kas, lūdzu, ir Noass?» — bet tagad tie nostaigā jūdzēm garu ceļu, lai viņa autogrāfu dabūtu. Tas Metuzālu kaitina.

Viņam nav jāsēž caurām naktīm nomodā, autogrāfus taisot, bet mums ir. Mums visiem astoņiem, tāpēc ka tēvs nevar i ar desmito tiesu no tiem galā tikt, kur nu vēl ar visiem, jo viņa roka ir veca un stīva. Metuzālam ir gaužām nelāgs raksturs. Man šķiet, viņš nekad nav laimīgs, izņemot brīžus, kad viņam citu cilvēku garastāvokli sabojāt laimējas. Viņš vienmēr sauc manus brāļus, mani un mūsu sievas par «bērniem». Viņš dara tā, jo redz, ka tas mūs aizvaino. Kādu dienu Jafets bailīgi uz­drošinājās viņam atgādināt, ka mēs esam pieauguši vīrieši un sievietes.

Viņa nievas varēja dzirdēt pat jūdzi tālu. Un viņš aizvēra acis, it kā vai ģībtu aiz smiekliem, un atņirdza savītušās lūpas, atsegdams dzeltenos zobus, no kuriem laba daļa jau izkritusi, un krekšķināja savu sauso, pretīgo smiekliņu, ko lai­kiem ilgs kāss pārtrauca, un teica: «Jūs esot vīrieši un sievie­tes — jūs! Sakiet, lūdzami, — cik veci tad jūs, cienījamie grausti, esat?»

«Mūsu sievām ir gandrīz astoņdesmit gadu; un no mums es esmu visjaunākais — pagājušajā pavasarī es paliku simt gadu vecs.»

«Astoņdesmit, ak tētīt! Simt, ak tētīū Un jau apprecējušies! Ak tu dieviņ tētīt žēlīgais! Jūs tak esat zīdaiņi, kam šū­pulī jāguļ! Lupatu lelles! Precējušies! Manās jaunības die­nās gan nevienam nenāca prātā precināt bērnus. Tas tak ir drausmīgi!»

Jafets gribēja viņam atgādināt, ka daudzi patriarhi precē­jušies agrā jaunībā, bet viņš par to i dzirdēt negribēja! Tā viņš vienmēr dara; ja minēsi viņam neapgāžamu piemēru, ko viņš atspēkot nevar, tad viņš paceļ balsi un sāk tā bļaut virsū, ka vienīgais, ko var darīt, ir muti aizvērt un vairs par to nerunāt. Strīdēties ar viņu nav brīv; to par nepiedodamu bijības trū­kumu uzlūkotu. Vismaz mums, jauniešiem, nepiedien viņam pretī runāt. Ne mums, ne kādam citam. Izņemot dziednieku. Dziednieks no viņa nebaidās; vismaz cieņu jau nu nejūt. Dzied­nieks teic, ka cilvēks esot tikai cilvēks; tas, ka viņam esot tūk­stoš gadu, nenozīmējot, ka viņš būtu kas vairāk par cilvēku.

AUGUSTA 1572. gadā tieši tas pats notika Parīzē un visā Francijā. Toreiz kristietis uzbruka kristietim. Romiešu katoļi pēc iepriekšējas norunas negaidīti uzklupa nesagatavotajiem protestantiem, kas neko nenojauta, un noslepkavoja viņus tūk­stošiem — vīriešus un sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Tā bija neaizmirstamā sv. Bērtuļa diena. Kad brīnišķās vēstis pienāca Romā, pāvests un baznīca publiski pateicās dievam.

Jau krietnu laika sprīdi ik gadus sadedzināja uz sārta sim­tiem ķeceru, jo viņu reliģiskie uzskati nebija pa prātam katoļu baznīcai.

Visos laikmetos visu zemju mežoņu parastā nodarbošanās bijusi savu brāļu un tuvāko slepkavošana un viņu sievu un bērnu pakļaušana verdzībā.

Liekulība, skaudība, ļaunums, cietsirdība, atriebības kāre, pavešana, izvarošana, laupīšana, krāpšana, ļaunprātīga dedzi­nāšana, divsievība, laulības pārkāpšana un visvisāda nabago un neaizsargāto ļaužu apspiešana un pazemošana ir bijusi un joprojām ir vairāk vai mazāk parastas parādības kā civilizēto, tā civilizācijas neskarto pasaules tautu vidū.

Gadsimtiem ilgi slavināta «visu cilvēku brālība» (svētdie­nās) un «patriotisms» (kā svētdienās, tā darbdienās). Taču patriotisma jēdziens ir gluži pretējs cilvēku brālības jēdzienam.