MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

«Tagad ar māla plāksnīšu uzrakstu palīdzību šis noslēpums atklāts. Kurpniekam tapa zināms, ka nez kāds cilvēks, vārdā Neipīrs, miglaina personība, bet visai mācīts, savā testamentā pavēstījis, ka atradis līdzekli, ar kura palīdzību varētu vienā mirklī iznīcināt veselu armiju, taču šo līdzekli neatklāšot, jo karš jau tā esot pietiekami briesmīgs un viņš negribot padarīt to vēl drausmīgāku.»

«Imperators kurpnieks sacīja: «Tas vīrs bija muļķis — viņa izgudrojums vispār novērstu karus,» — un pavēlēja, lai visus Neipīra atstātos papīrus atnestu viņam. Viņš atrada formulu, apguva to visos sīkumos un tad iznīcināja. Pēc tam viņš sle­peni izgatavoja milzīgo spēku un, iebāzis to kabatā, izgāja viens pret austrumzemju valdniekiem. Tikai viena armija pa­spēja viņam stāties pretī. Tā izvērsās kaujas kārtībā plašā ielejā, un viņš no divpadsmit jūdžu atstatuma uzspridzināja to gaisā, neatstādams no tās ne ziņas, ne miņas, izņemot pā­ris lupatu un pogu.»

«Viņš pieprasīja, lai viņam dod varu pār visu zemeslodi, un to viņam neviens neliedza. Kā jums zināms, trīsdesmit gadus, kamēr viņš sēdēja tronī, valdīja miers; tad viņš nejauši kopā ar šo mašīnu uzspridzināja pats sevi līdz ar vienu no vicekaraļu galvaspilsētām un paņēma šausmīgo noslēpumu līdzi kapā. Tad sākās atkal baismīgie kari, kuri turpinās vēl šobaltdien kā sods par cilvēku grēkiem. Taču vispasaules valsts, ko viņš no­dibināja, bija balstīta uz spēku un gudrību, un šodien viņa dēls

sēž tās tronī tikpat droši kā pirms daudziem gadsimtiem, kad tajā uzkāpa.»

Tas bija ļoti interesanti. Trakais Pravietis patlaban sāka apcerēt savu «Periodiskās Atkārtošanās Likumu», — vai var­būt tas bija viņa «Intelektuālā Vidusmēra Nezūdamības Li­kums», kad tika pārtraukts. Viņam bija apsolīta audience pie Viņas Majestātes, un kāds Galma virsnieks ieradās pavēstīt, ka ar šo izcili augsto godu viņš top aplaimots tūdaļ pat.

«Mūsu apbrīnojamā civilizācija? Neiebildīšu pret šo epi­tetu — tas dod pareizu raksturojumu, — taču es iebilstu pret pārmērīgo un pašapmierināto sajūsmu, ko tas sevī ietver. Visas atsauksmes un it īpaši jūsējā, ekselence, liecina, ka šķīstā, jaukā, naivā un gaišā Ēdenes civilizācija bija tūkstoš miljonu reižu vērtīgāka par mūsējo. Kas ir civilizācija šā vārda precīzajā izpratnē? Morāli tā nozīmē ļauno kaislību ap­spiešanu un uzvedības līmeņa pacelšanu; garīgi — elku dievu satriekšanu un Dieva nosēdināšanu tronī; materiāli — maizi un taisnīgu apiešanos ar lielāko cilvēces daļu. Tā ir parastā for­mula, parastā definīcija; visi to pieņem un ir ar to pilnīgi ap­mierināti.»

«Mūsu civilizācija zināmos ārējos efektos ir apbrīnojama; apbrīnojami ir tās žilbinošie zinātnes sasniegumi un dzirkstošā izgudrotāju izdoma; apbrīnojama ir materiālā pārpilnība, kuru tā dēvē par attīstību, progresu un citos mīlināmos vārdos; ap­brīnojama ir iespiešanās dziļajos Dabas noslēpumos un uzvara pār tās stūrgalvīgajiem likumiem; apbrīnojami ir ārkārtīgie fi­nansiālie un tirdznieciskie sasniegumi; apbrīnojama ir naudas kāre un vienaldzība, ar kādiem līdzekļiem šo naudu iegūst; apbrīnojami ir agrāk neredzētie milzīgie personiskā īpašuma ap­jomi un devība, ar kādu tos ziedo sabiedriskās kultūras iestā­dēm; apbrīnojama ir kliedzošā nabadzība; apbrīnojami ir pār­steigumi, kurus sagādā dižais nesen dzimušais bērns Orga­nizācija, kas ir veikalnieciskā intelekta jaunākais produkts un dara brīnumus gan transportā, gan rūpnīcās un fabrikās, gan sakaru sistēmā, gan jaunu ziņu medīšanā, grāmatu izdo­šanā, žurnālistikā, gan darba aizsardzībā un strādnieku ap­spiešanā, gan nacionālo partiju pārvēršanā par rāmu avju

bariem, stingri turot tās pazemībā un paklausībā, gan valsts amatu liegšanā cilvēkiem ar saprātīgu galvu un raksturu, gan pērkamu likumdevēju iestāžu, pļāpīgu kongresu un ierāvēju domnieku ievēlēšanā, dodot tiem iespēju aplaupīt pilsētu un par kukuļiem ņemt savā aizsardzībā spēļu namu īpašniekus, zagļus, prostitūtas un profesionālus pavedējus. Tā ir civilizācija, kas nolaupījusi dzīvei vienkāršību un bezrūpību, aizstājot mieru, dzejiskumu, liegos ilgu sapņus un jausmas ar naudas drudzi, netīrām iegribām, vulgāru godkāri un miegu, kas nenes atspir­dzinājumu; tā izgudrojusi tūkstoš nevajadzīgu greznību un pa­darījusi tās par nepieciešamību; tā iekairinājusi tūkstošiem ne­tiklu alku un nevienu no tām neapmierina, tā nogāzusi no troņa Dievu un nosēdinājusi tā vietā mamonu.»

«Reliģija pārvietojusies no sirds uz muti. Tā saka Noass. Bija laiks, kad divas sektas, kuras šķīra viens vienīgs doktrīnas matiņš, par šo matiņu kāvās, slepkavoja, spīdzināja, vajāja un mira. Tāda bija reliģija, kas iemājoja cilvēku sirdīs; bez tās ne­varēja dzīvot, jo tā pati dzīvoja; reliģija bija cilvēks un cil­vēks — reliģija. Kas tagad cīnās par savu reliģiju citādi kā ar muti? Jūsu civilizācija piesaukusi plūdus. Tā teica Noass, un viņš gatavojas.»

Astoņpadsmitajā datumā notika Ķeizariskā Institūta kār­tējā ikmēneša sanāksme. Bija aizņemtas trīsdesmit astoņas no Četrdesmit nemirstīgo vietām. Tovakar referēja slavenais Vēs­turisko Paredzējumu Zinātnes Profesors. Daļu lekcijas viņš veltīja Redžinalda Selkirka (parasti saukta par Trako Filo­zofu) Likumiem, proti, «Intelektuālā Vidusmēra Nezūdamības Likumam» un «Periodiskās Atkārtošanās Likumam». Brīdi pa­kavējies pie radnieciskām problēmām, viņš teica:

«Uzskatu, ka šie Likumi pierādīti. Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu nekas nevar notikt vienu vien reizi; atkal un atkal pēc zināma noteikta laika notiek tas, kas jau bijis. Dabai trūkst oriģinalitātes, tas ir, tai nepiemīt tikpat kā nekā­das spējas izgudrot jaunas lietas, jaunas idejas, jaunus teat­rālus efektus. Tai ir lielisks, pārsteidzošs un ārkārtīgi dažāds veco eksemplāru krājums, taču tā nekad nepievieno tam nekā jauna. Tā atkārto — atkārto — atkārto — atkārto. Parakņā­jieties savā atmiņā un pieredzē; jūs redzēsiet, ka man ir tais­

nība. Kad Daba rada cilvēku un jūtas ar viņu apmierināta, tā ir lojāla, turas ar viņu vienmēr kopā, lai tur plīst vai lūst, at­kārto viņu miljardos un vēlreiz miljardos kopiju, un fiziski un garīgi vidusmērs vienmēr paliek tieši tāds pats, tas ne par matu neatšķiras no pirmā cepiena, vidējā cepiena un pēdējā cepiena. Ja jūs jautāsiet: «Bet vai jūs tiešām domājat, ka visi cilvēki ir vienādi?» — es atbildēšu: «Es teicu, ka vidusmērs nekad nemai­nās.»»

«Bet jums būs jāatzīst, ka daži indivīdi krietni pārsniedz vidusmēru — vismaz garīgi.»

«Jā, es atbildu, un Daba atkārto arī šos. Nav nekā tāda, ko tā neatkārtotu. Atļaušos lietot metaforu un norādīšu, ka tā no- sacījusi cilvēku cilts vispārējo intelektuālo līmeni, teiksim, sešu pēdu augstumā. Ņemiet miljardu cilvēku, nostādiet tos blakus, un jūs redzēsiet, ka to pauri izveidos plāksni — plāksni, tik līdzenu kā galds. Sī plāksne ir masu garīgā līmeņa attēls — un tā nekad nemainās. Šur un tur, vairāku jūdžu atstatumā, kāda galva pacelsies, tā sakot, par vienu intelektuālu collu pāri ci­tām — tie ir ievērojami zinātnieki, juristi, karavīri, komersanti utt.; pieci tūkstoši kvadrātjūdžu atstatumā jūs atradīsiet trīs galvas, kas paceļas vēl collu augstāk, tie ir vīri, kam slava tautā; vēl viena galva pacelsies divas vai trīs collas augstāk par šim — tas ir vīrs, kas (uz laiku) kļuvis pazīstams visā pa­saulē; un beidzot, apejot apkārt visai zemeslodei, jūs vienreiz pa pieciem gadsimtiem atradīsiet majestātisku galvu, kas snie­dzas pāri visām citām, — tas ir rakstnieks, skolotājs, māksli­nieks, cietējs, iekarotājs, kura slava aizskan līdz zvaigznēm un neiznīks un neizgaisīs nekad, kamēr vien pastāvēs laiks; tas ir milzis, kas pāraudzis visas cilvēces jēru baru, tas ir kāds ne­pārspēts un nepārspējams brīnums — līdzīgs tam, kurš ar savu maģisko iedzimto spēju palīdzību pārvērta kurpnieka ā*muru par universālas varas scepteri. Šī aina jums parāda pa­rasto jebkuras tautības cilvēku; jūs redzat arī šad tad sasto­pamo cilvēku, kam ir lielākas smadzenes un kas kļūst ievēro­jams; tāpat jums nepaliek apslēpts vēl retāk atrodamais cil­vēks, kura slava aizskan vēl tālāk un ir paliekamāka, un tad nu beidzamā galva, kas vientuļa paceļas gadsimtu plašajās ārēs, ir ilustrācija pašam vislieliskākajam, ko Daba vispār spēj radīt.»