MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Desmitā diena. Nav vajadzīgs ilgs laiks, lai aprobe­žoti ļautiņi ar ko jaunu aizrautos. Raugi, nav paspējuši vēl divi gadi mūžībā nogrimt, kad atkal kāda sena bumbas spēle ievesta tapusi, un jau uz visu lupām ir vārdi, kas zīmējas uz tās likumiem un kārtību, tā ka nopietnāku un arīdzan tādu ļaužu ausis, kas ar svarīgākām lietām aizņemas, sāpēt sāp un mokās lielās ciešanās no šās aplamās tarkšķēšanas. Ja kāds vīrs ar viltu savu tuvāku apkrāpj, tā ka no tā bēdām sev la­bumu gūst, tad tumšais pūlis teic, ka tam pa tīro salikts esot. Un, ja kāds pēkšņi lielu uzvaru ir guvis, tad par tādu runā, ka tas esot vārtos pa pirmo zorti iesist mācējis.

Tā nu šīs pretīgās runas kroplības ar uzbāzīgu nekaunību mūsu valodas šķēros un audos iespiedušās ir un dara nedaiļu to, kas pirms tam bija glīts un ausij tīkams. Šodien pēc mana tēva pavēles šo sacensību viņa pils lielajā pagalmā izveda, tā­das pašas spēles paražas kā pirms trim gadu simteņiem ievē­rojot. Deviņi vīri, savus kāju ikrus sarkanā ietērpuši, cīnījās pret otriem deviņiem, kuru ikrus zilas zeķes sedza. Daži no tiem, kas bija zilā ģērbti, cits no cita patālāk stāvēja saliekušies, del­nas pret ceļiem atspieduši, un modri uz priekšu raudzījās; šos par aizsargiem sauc — kāpēc, tas dievam vienam zināms. Man tas nedz saprotams ir, nedz arī man to saprast kārojas. Viens no sarkanzeķainajiem stāvēja, rungu ap galvu griezdams, ik pa brīžam to pret zemi uzsizdams, tad atkal gaisā griezdams. Vi­ņam aiz muguras līkņājās kāds zilzeķis, kas bieži sev plaukstās spļāva un par ķērāju dēvējās. Viņam blakām locījās cits, par tiesnesi saukts, pēc mūsdienu paražas ģērbies, tas ar kūju zemē zīmes skrāpēja, tak, ciktāl varēju noprast, jēgas no tā nekādas vis nebija. Tad šis bilda: «Zema bumba.» Uz ko viens no zilze- ķiem ar negantu spēku triektin trieca bumbu taisni virsū tam, kas kūju vicināja, tak nenogāza to zemē, jebšu nebija labi no­mērķējis. Te piepeši visi par aizsargiem dēvētie saspļāva saujās un noliecās, un atkal ņēmās modri lūkoties. Tas ar kūju ļāva, lai bumbu pulka reižu pret viņu met, tak lieca savu rumpi allaž uz priekšu un atpakaļ un tā izglābās; tiekams citi saujās spļāva, šis ar savu milnu pūlējās tiesnesi pasist, tomēr nekādi to ne­spēdams, jebšu bija gauži neveikls. Bet tā stunda sita, un viņa roka bija laimīgāka, un tiesnesis gulēja beigts, kas mani varen ielīksmoja, tak šis arīdzan nokrita, jebšu nebija bumbas vairī­ties pratis, un tā šoreiz sašķēla tam galvaskausu, man par gaužu patikšanu un sirds apmierinājumu. Domādams spēles galu tuvu esam, es mīļi lūdzu tēvam ļaut man iet, ko tas arī­dzan neliedza, kauču visi man blakus palika uz vietas, lai skatītu pārējos piebeigtus topam. Bet es jau biju saskatījies gana un vairs neiešu uz tādām čīkstēšanām, jebšu trāpīgi cirtieni nāk gausi, tādā sakarībā spēlei trūkst dzīvības. Turklāt bija tur arī Jebels, uzpūties aiz nicības par modernajiem spēlētājiem un lie­līgs uz kādu neuzvaramu Devītnieku, ko pirms trīssimt gadiem pazinis un kas tagad miris un trūd kapā, — lai slavēts Dievs, kas labi dar' ko darīdams.

Divpadsmitā diena. So divdesmit gadu laikā nemi­tīgi pieņēmušās spēkā valodas, ka mūsu ķēnišķīgās cilts galva, zemes tautu tēvs, visdiženais, viscēlais, viscienījamais Ādams (lai miers ar viņu!) nodomājis manu tēvu viņa galvaspilsētā apciemot; kā nu tapis zināms, tās nav vairs tukšas runas, bet skaidra patiesība. Jau sūtņi ar vēstīm tuvojas. Jo liels satrau­kums valda pilsētā, visi līksmo un dievam tencina. Mans tēvs pavēlēja pirmajam ministram par pienācīgu sagaidīšanu rū­pēties.

Trīspadsmitā diena. Atnāca šinī dienā uzticības vīri; šie ziņoja, ka sūtņi kavējas Balkas oāzē, astoņpadsmit dienu gājienā no šejienes uz dienvidiem.

Četrpadsmitā diena. Citu runu vairs nav kā tik par svarīgajām vēstīm un sūtņiem. Ap saules lēktu mana tēva vēst­neši devās ceļā grezni apģērbti, kā arī nesdami sev līdzi dāva­nas — zeltu un dārgus akmeņus, vircas un goda drānas. Karo­giem vēdot un kara trumetēm skanot, tie gāja spīdēdami un vi­zēdami, tiekams man no to garās rindas un trokšņa nogurums uzmācās. Cilvēku barus, kas uz namu jumtiem bija sakāpuši vai klaigādami sūtņiem sekoja, nav neviena spēkos saskaitīt. Patiesi tā ir dižena diena.

Piecpadsmitā diena. Mans tēvs pavēlēja par jaunu izrotāt Palmu Pili, lai tur sūtnis un tā pavadoņi apmesties va­rētu. Astoņsimt amata pratēju un mākslinieku steidzīgi ķersies pie darba, lai visu pārkrāsotu, apzeltītu un atjaunotu.

Sešpadsmitā diena. Biju muzejā, lai aplūkotu vīģes lapu un savādu, nemiecētu zvērādu ģērbus, ko mūsu vecāki sen­dienās Ēdenē valkājuši. Kā arī Liesmaino Zobiņu, kas Eņģelim ap gurniem apjozts bijis. Kad nu pilsētā tagad valda tāds sa­traukums, kurš aug augumā, tad muzejs, kā dzird, varot tikai nedaudzus tūkstošus no viesiem uzņemt, kas ik dienas lūdzot, lai pie svētumiem ielaisti taptu. Lai tiktu man palūkoties ar vienkāršu ļautiņu acīm un paklausīties ar vienkāršu ļautiņu ausīm un nebulu pašam par nezin kādu zilu brīnumu jābūt, uz kuru visi acis bola un moka nost ar saviem cieņas pierādīju­miem, kas manam augstajam stāvoklim pienākas, es gāju tur, par vienkāršu mohaku 1 pārģērbies, pat nevienu kalpu līdzi ne­ņemdams. Vairāki simti gidu pa lielajām istabam staigāja, kuru rindām ne gala, ne malas neredz, un skaidroja par savāktajiem brīnumiem viesiem, kas gāja tiem nopakaļus un klausījās, mu­tes atplētuši. Ievēroju, ka gidi nestāsta par dārgumiem tāpat vien, kā pagadās, bet pēc savas īpašas kārtības, un ka to va­loda pēc vecas ieražas senseno vārdu secību saglabājusi un ir skarba, vienmuļa, salta un nejūtīga, kā kad mašīna te runātu.

1 Netulkojams. Nozīmē kaut ko labāku par amatnieku un sliktāku par mākslinieku — tik smalkas tos laikos bija kastu atšķirības. «Vēstuļu no Ze­mes» izdevēja piezīme. (M. T.)

Tas, kam es sekoju, bija četrsimt gadu par gidu bijis un dien­dienā visu šo ilgo laiku vienu un to pašu ļerinājis, tā ka nu vairs nebija kungs pār savu mēli; kad tā reiz sāka šaudīties, tad Dievs vien to varēja apstādināt pirms runas beigām. Sie muļķīgi uzpūtīgie un dīžīgie vārdi, kam reiz varbūt kāda iespai­dīga skaņa bija, tagad var tikai par apsmieklu kalpot vai līdz­jūtības asaru acī ieriest, tik tukši un sekli tie rādījās. Ak nabaga vecais, izkaltušais ēzelis, trīsreiz es to pārtraucu, pārbaudīt gri­bēdams. Tā bija, kā jau domāju; mana iejaukšanās izsita to no sliedēm, un tam vajadzēja griezties atpakaļ un sākt visu no gala. Tas bija tā. Viņš uzsāka savu sakāmo: «Raugiet šo bargo ieroci, šo posta zīmi, kas parādījās tanī niknā dienā; iznīcības gunīs degdams, tas itin kā bieds blāzmoja pār tumsas tītajiem Ēdenes laukiem…» Pārtraucu viņu, vaicādams par kādu mil­zīgu lietu, uz kuras rakstīts bija: «Dārza Atslēgas līdziniece un pakaļtaisījums, kura oriģināls atdusas Kaina dārgumu krātuvē tālajā Enoka pilsētā.» Vārgulīgais gids bija gauži apjucis no tā un pielika visus pūliņus, lai man atbildētu, mēģinādams vienu un tad otru reizi, bet veltīgi; tad tas sāka domāt, pie ku­ras vietas pirmiņ savā gaudenajā runā palicis; kad arī tas ne­palīdzēja, nabadziņš sāka no gala, ķērkdams kā pirms brīža: «Raugiet šo bargo ieroci, šo posta zīmi, kas parādījās tanī niknā dienā; iznīcības gunīs degdams, tas itin kā bieds blāz­moja pār tumsas tītajiem Ēdenes laukiem …» Kad nu pār­traucu viņu vēl divas reizes, viņš allaž atgriezās pie sava nolā­pītā: «Raugiet šo bargo ieroci.» Tak pēkšņi viņam uzausa gaisma, jebšu viņš ieraudzīja pūli uzjautrināmies un noprata, ka izsmiets top, un viņš pagriezās pret mani, teikdams: «Lai gan neesmu dižas cilts un augstā amatā, tak neklājas vis neuz- vedīgam jauneklim no mohaku kārtas manus sirmos matus iz- ņirgāt.» Būdams sadusmots, jebšu iepriekš nekad nebiju tādu apvainojumu piedzīvojis, gandrīz pateicu: «Likuma vārdā, kas apvaino kādu no ķēniņa nama, lai maksā ar savu galvu.» Tak laikā attapos un nevēru vaļā muti, noņēmies citā reizē likt to sist krustā kopā ar tā ģimeni.