MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Man bija jāatzīstas, ka es to nezinu.

— Lieliski; tātad tu pati redzi, ka tava iedoma ir tīrā fan­tāzija. Gaļa nav paredzēta, lai to ēstu, citādi tā būtu mums dota. No fakta, ka gaļa mums nav dota, izriet vienīgi iespēja­mais secinājums, ka pasaules radīšanas shēmā gaļas ēdāji nav tapuši ietverti. Vai tā ir loģiska dedukcija vai nav?

— Ir.

— Vai pret to var ko iebilst?

2 Viljams Makinlijs — viens no Amerikas Savienoto Valstu prezidentiem 1 (1897.—1901.), kas piekopa imperiālistisku politiku. Viņa laikā, starp citu, ASV okupēja Kubu. (Tulk.)

— Nē.

— Lieliski, kas tev tada gadījuma būtu sakāms?

— Ka ir vēl kas stiprāks par loģiku.

— Patiesi? Kas tad?

— Fakti.

Es pasaucu kādu lauvu un liku tam atplest muti.

— Paskaties uz kreisā borta augšžokli, — es teicu. — Vai šis garais priekšzobs nav ilknis?

Ādams jutās pārsteigts un svarīgi noteica:

— Zvēru pie sava staru vainaga — jā.

— Kas ir šie četri, kas atrodas tam aizmugurē?

— Priekšējie dzerokļi, ja esmu vēl pie skaidra saprāta!

— Kas ir tie divi pašā galā?

— Dzerokļi, ja es vēl esmu spējīgs atšķirt dzerokli no pa­gātnes divdabja. Man vairāk nav ko sacīt, nav pieļaujams, ka statistika kļūdītos; šis zvērs nav zāles ēdājs.

Tāds viņš ir vienmēr — taisnīgs un augstsirdīgs, ne jaus­mas no sīkumainības vai skaudības; pierādi viņam kaut ko, un viņš tūlīt ar mīļu prātu atzīs, ka kļūdījies. Mulstu minējumos, vai esmu šī brīnišķā jaunekļa, šī daiļā radījuma, šī cildenā gara cienīga.

Tas notika pirms nedēļas. Toreiz mēs pārbaudījām neskai­tāmus dzīvniekus un atklājām, ka šis apvidus ir bagāts ar gaļas ēdājiem, kurus mēs līdz šim par tādiem neuzskatījām. Tagad es nez kāpēc jūtu lielu saviļņojumu, redzot, kā staltais Bengālijas tīģeris stūķē sev māgā zemenes un sīpolus; tas šķiet tā runājam pretī viņa raksturam, lai gan agrāk man tādas domas nenāca ne prātā.

{Vēlāk.) Šodien mēs mežā dzirdējām Balsi.

Mēs ilgi to meklējām, bet nevarējām atrast. Ādams sacīja, ka esot to jau dzirdējis, taču nekad neesot redzējis, lai gan bijis tai pavisam tuvu. Sā iemesla dēļ viņš bija pārliecināts, ka tā esot līdzīga gaisam un tāpēc neredzama. Es lūdzu, lai viņš pa­stāsta man visu, ko zina par Balsi, tomēr viņš zināja ļoti maz. Viņš teica, ka tas esot Dārza Kungs, kas licis viņam Dārzu kopt un glabāt; viņš esot arī aizliedzis mums ēst kāda īpaša koka aug­ļus un teicis — ja mēs tos ēdīšot, tad noteikti miršot. Tad lai i nesapņojot izbēgt no nāves. Vairāk Ādams nekā nezināja. Man gribējās koku redzēt, un tā mēs devāmies patīkamā, garā pa­staigā uz jauku, nomaļu vietu, kur tas auga vientuļš, bez citiem kokiem; apsēdušies zemē, mēs ilgi un ziņkāri nolūkojāmies tajā un runājāmies. Ādams teica, ka tas esot laba un ļauna atzīša­nas koks.

— Laba un ļauna?

— Jā.

— Kas tas ir?

— Par ko tu jautā?

— Nu, par šiem vārdiem. Ko nozīmē — labs?

— Nezinu. Kā man to zināt?

— Nu, bet — ļauns?

— Domāju, ka tas ir kāda priekšmeta nosaukums, tikai ne­zinu, kāda.

— Bet, Ādam, kaut kādam priekšstatam tev taču par to jābūt.

— Kāpēc man jābūt kādam priekšstatam? Es taču šo lietu nekad neesmu redzējis, kā lai es izveidoju par to kādu nojē­gumu? Kādi ir tavas pašas uzskati par to?

Skaidrs, ka man nebija nekādu uzskatu, un es sapratu, cik muļķīgi bija gaidīt, lai Ādamam tādi būtu. Mēs nekādi nevarē­jām uzminēt, ko tas varētu nozīmēt. Kā viens, tā otrs bija jauni vārdi, agrāk mēs tos nebijām dzirdējuši, mums tie izlikāstukša skaņa. Joprojām lauzīdama galvu, es pēkšņi ieteicos: — Adam, bet tie citi jaunie vārdi — «mirt» un «nāve». Ko tie nozīmē?

— Nav ne jausmas.

— Nu, bet kā tu domā, ko tie varētu nozīmēt?

— Mans bērns, vai tu nesaproti, ka attiecībā uz šo pro­blēmu man nav iespējams izteikt pat kaut cik ticamu minējumu, jo es par to absolūti neko nezinu. Cilvēks nevar domāt, ja vi­ņam nav par ko domāt. Vai tā nav taisnība?

— Jā — zinu; bet tas ir tik nejauki! Tieši tāpēc, ka es ne­zinu, man jo vairāk gribas uzzināt.

Brīdi mēs sēdējām klusu ciešot, pūlēdamies atrisināt šo mīklu, tad pēkšņi es aptvēru, kā to uzzināt, un brīnījos, ka tas mums nebija ienācis prātā pašā sākumā, — tas bija tik vien­kārši. Pielēcu kājās un iesaucos: — Kādi mēs esam muļķi! Ap- ēdīsim augli un nomirsim; tad taču mēs zināsim, kas tas ir, un mums nebūs vairs velti jālauza galva.

Ādams saprata, ka man taisnība, tūlīt piecēlās un jau snie­dzās pēc ābola, kad garām aizmeimuroja kāda jocīga būtne, kuru mēs nekad iepriekš nebijām redzējuši, tāpēc mēs, protams, atmetām' ar roku ābolam, kam nebija nekādas īpašas zinātnis­kas vērtības, un metāmies pakaļ tādam radījumam, kam tā bija.

Jūdzēm tālu pāri kalniem un lejām mēs skrējām pakaļ šim neveiklajam ķēmam, kas brīžam rāpoja, brīžam cēlās spārnos; beidzot mēs nonācām ielejas rietumu pusē, kur aug milzu lielais vīģes koks, un tur mēs viņu noķērām. Kāds tas bija prieks, kāda līksmība: radījums izrādījās pterodaktils! Ak, cik viņš ir brī­nišķīgs, šis nejaucēns! Un kur nikns un cik riebīgi ķērc! Mēs pasaucām pāris tīģeru un jājām mājās, paķerdami pterodakti- lēnu līdzi, un tagad viņš tup tepat blakus, un ir vēls, bet man pagalam negribas iet gulēt, šis velnēns ir tik apburošs, — un kāds karalisks ieguldījums zinātnē! Zinu, ka nevarēšu gulēt, domādama par viņu un ilgodamās, kaut pienāktu rīts, lai man būtu iespējams viņu kārtīgi apskatīt un izpētīt, un izdibināt, kā viņš cēlies, un izlemt, cik viņā ir no putna un cik no rāpuļa, un vai viņš attīstījies dabiskās izlases ceļā, par ko gan es šau­bos, jo pēc tāda viņš neizskatās. Ai Zinātne, kur esi tu, tur vi­sas citas intereses izgaist kā migla!

Ādams mostas. Lūdz, lai neaizmirstu pierakstīt četrus jau­nos vārdus. Tas liecina, ka viņš tos aizmirsis. Es gan ne. Viņa dēļ es vienmēr esmu modra. Vārdi ir pierakstīti. Ādams domā, ka vārdnīcas sastādītājs ir viņš — bet es manu, ka darbs jādara man. Taču tam nav nozīmes, man patīk darīt, ko viņš liek, un, ja runa ir par vārdnīcu, tad man šis darbs sagādā sevišķu baudu, jo aiztaupa nabaga zēnam pazemojumu. Viņa pareizrak­stība taču ir gaužām nezinātniska. Viņš raksta kaķi ar k, bet katastrofu ar c, lai gan abiem ir viena un tā pati sakne.

Pēc trim dienām. Nosaucām viņu par Teriju — tas skan īsāk, un, ai, cik viņš ir burvīgs! Visas šīs trīs dienas tik vien esam darījuši kā ņēmušies ar viņu. Ādams brīnās, kā zinātne vispār varējusi līdz šim iztikt bez Terija, un es esmu tais pa­šās domās. Mūsu kaķis, redzēdams, ka Terijs ir svešs, gribēja palaist nagus, taču dabūja to nožēlot. Terijs kā krāva viņam i no priekšas, i muguras, tā spalva vien gāja pa gaisu, un To­mass aizšmauca projām, izskatīdamies pēc tāda, kas gatavojis patīkamu pārsteigumu, bet tagad nolēmis iet klusībā pārdomāt, kāpēc viss iznācis otrādi. Terijs ir vienkārši lielisks, — viņš atstāj ēnā visus pārējos radījumus. Ādams viņu pamatīgi iz­pētīja un ir pārliecināts, ka viņš cēlies dabiskās izlases ceļā. Tomass, manuprāt, gan ir citādos uzskatos.

Trešais gads. Jūlija sākumā Ādams pamanīja, ka vienai no zivīm dīķī attīstās kājas, — šī zivs pieder pie vaļu dzimtas, taču nav attīstījusies par īstu vali, bet palikusi kādā no tā sā­kuma stadijām. Tas ir kurkulis. Mēs vērojām to ar lielu interesi, jo, ja kājas patiešām būtu izaugušas un k|uvušas lietojamas, tad mēs bijām nolēmuši pieaudzēt tās ari citām zivīm, lai tās varētu izkāpt no ūdens un brīvāk paklaiņāt apkārt. Mēs bieži tikām raizējušies par šiem mūžīgi slapjajiem, nožēlojamajiem radījumiem, kuriem bija lemts vienmēr dzīvot ūdenī, kamēr citi varēja brīvi draiskoties puķainās pļavās un jauki pavadīt laiku. Drīz kājas bija gatavas — patiešām gatavas, un no vaļa iznāca varde. Tā izrāpās krastā un sāka līksmi lēkāt un dziedāt, īpaši vakaros, un tās pateicībai nebija robežu. Citas aši sekoja pir­mās piemēram, un nu mums naktis pagāja vienos koncertos; pēc līdzšinējā klusuma tas bija ļoti patīkami.