MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

No novērojumiem zinu, ka zvaigznes nav mūžīgas. Esmu redzējusi, kā dažas, visskaistākās, pēkšņi sāk kust un noripo no debesīm. Bet, ja var izkust viena, tad taču var izkust visas, un, ja var izkust visas, tad tas var gadīties vienā naktī. Un kād­reiz šī nelaime notiks, to es zinu. Tāpēc nolēmu ik nakti sēdēt un lūkoties zvaigznēs, kamēr vien spēšu cīnīties ar miegu; pa­centīšos iegaumēt visu šo mirdzošo plašumu, lai tad, kad zvaig­znes izgaisīs, varētu ar iztēles palīdzību atsaukt dzirkstošo uguntiņu miljonus atpakaļ melnajā debesu velvē un piespiest no jauna tur margot, divkāršojoties manu asaru kristāla prizmās.

Kad pametu skatienu atpakaļ, man šķiet, ka mūsu dārzs man rādījies sapņos. Tas bija skaists, nesalīdzināmi skaists, burvīgi skaists, bet tagad tas mums ir zudis, un es to nekad vairs neredzēšu.

Dārzs ir zaudēts uz mūžiem, taču esmu atradusi viņu, un ar to man pietiek. Viņš mani mīl, kā prot; es viņu mīlu ar visas savas kaislās dabas kvēli, kā manam dzimumam un vecumam, manuprāt, piedien. Kad jautāju sev, kāpēc viņu mīlu, man ir skaidrs, ka es to nesaprotu un, patiesību sakot, arī sevišķi ne­cenšos saprast; tādai mīlestībai, pēc manām domām, nav nekā kopēja ne ar prāta apsvērumiem, ne ar statistiku kā mīlestībai pret citiem rāpuļiem un dzīvniekiem. Jā, droši vien te tieši ir šī noslēpuma atslēga. Es mīlu dažus putnus, tāpēc ka viņi tik jauki dzied, bet Ādamu es nebūt nemīlu tāpēc, ka viņš dzied, — nebūt ne. Jo vairāk viņš dzied, jo mazāk man tas patīk. Un tomēr es lūdzu viņu dziedāt, jo gribu iemācīties mīlēt visu, kas

viņam patīk, un esmu pārliecināta, ka to izdarīšu, — sākumā es taču galīgi nespēju paciest viņa dziedāšanu, bet tagad jau spēju. No viņa dziedāšanas saskābst piens, bet ari tam nav no­zīmes — pie skāba piena tāpat var pierast.

Mīlu viņu ne jau atjautības pēc — nē, tāpēc arī ne. Lai kāds viņš būtu — tā nav viņa vaina, viņš taču nav pats sevi radījis. Viņš ir tāds, kādu viņu radījis dievs, un ar to man pilnīgi pie­tiek. Esmu nešaubīgi pārliecināta, ka šinī darbā izpaudusies īpaša gudrība. Ar laiku viņa gara spējas attīstīsies, lai gan ne­domāju, ka tas notiks tūlīt. Un kur gan jāsteidzas? Viņš tāpat arī ir pietiekami labs.

Tāpat mīlu viņu ne jau tāpēc, ka viņš būtu delikāts, rūpīgs un smalkjūtīgs — nē; šajā ziņā viņam piemīt savi trūkumi, tomēr arī tiem par spīti viņš ir pietiekami labs, turklāt sācis jau pa druskai pilnveidoties.

Manas mīlas cēlonis nav arī viņa čaklums — nē, arī ne. Man šķiet, viņam piemīt šī īpašība, un es nesaprotu, kāpēc viņam gribas to no manis slēpt. Tas ir vienīgais, kas mani skumdina. Visu pārējo viņš man tagad vaļsirdīgi izstāsta. Esmu pārliecināta, ka neko citu viņš no manis neslēpj. Mani apbē­dina, ka viņš uzskata par vajadzīgu kaut ko man neizpaust, un reizēm es ilgi nevaru aizmigt, mocīdamās ar šīm domām. Bet es piespiedīšu sevi izmest tās no galvas — jo bez tām mana laime būtu pilnīga.

Mīlu viņu arī nevis tāpēc, ka viņš būtu sevišķi izglītots, — nē, tāpēc ne. Viņš izglītību ieguvis pašmācības ceļā un patiesi zina veselu lēveni dažādu lietu, taču tam visam nav nekādas nozīmes.

Mīlu viņu arī nevis tāpēc, ka viņš būtu cēls un bruņnie­cisks, — nē, tāpēc ari ne. Viņš mani nodeva, tomēr es viņu ne­vainoju, manuprāt, šī īpašība piemīt visam viņa dzimumam, un viņš taču šo dzimumu nav radījis. Protams, es viņu nekad ne­nodotu, drīzāk ietu bojā, bet tas savukārt raksturīgs manam dzimumam, tāpēc es neuzskatu, ka tas būtu mans nopelns, jo es savu dzimumu neesmu radījusi. Kāpēc tad es galu galā viņu mīlu? Iespējams, vienkārši tāpēc, ka viņš ir vīrietis.

Sirds dziļumos viņš ir labs, un par to es viņu mīlu, taču, ja viņš būtu ari citāds, es tik un tā viņu mīlētu. Ja viņš sāktu mani rāt un sist, es viņu aizvien vēl mīlētu. Es to zinu. Man šķiet, viss izskaidrojams ar to, ka tāds nu reiz ir mans dzimums.

Viņš ir stiprs un skaists, un par to es viņu mīlu un jūsmoju, un lepojos ar viņu, bet es viņu mīlētu tik un tā, pat ja viņš tāds nebūtu. Ja viņš izskatītos neglīts — vienalga, es viņu mīlētu; ja viņš būtu kroplis — es tāpat viņu mīlētu un strādātu viņa vietā, un būtu viņa verdzene, un aizlūgtu par viņu, un sēdētu nomodā pie viņa guļvietas, kamēr vien dzīvotu.

Jā, domāju, ka mīlu viņu vienkārši tāpēc, ka viņš ir mans, un tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Man liekas, cita iemesla nav. Un tāpēc laikam esmu jau sākumā izlēmusi pilnīgi pareizi: tādai mīlestībai nav nekā kopēja ne ar prāta apsvērumiem, ne ar sta­tistiku. Tā vienkārši atnāk nez no kurienes, un izskaidrot to nav iespējams. Un tas nav arī vajadzīgs.

Tādas ir manas domas. Bet es taču esmu tikai sieviete, gan­drīz vēl bērns, turklāt pirmā sieviete, kas pūlas izprast šo jau­tājumu, un ļoti var būt, ka pieredzes un zināšanu trūkuma dēļ esmu secinājusi nepareizi.

Mana vienīgā vēlēšanās un kvēlākā lūgšana ir, lai mēs va­rētu atstāt šo pasauli abi kopā; un šī lūgšana nekad nemitēsies skanēt virs zemes, tā dzīvos katras mīlošas sievas sirdī laiku laikos, un to sauks par Ievas lūgšanu.

Taču, ja vienam no mums jāaiziet pirmajam, lai tā esmu es, arī to es lūdzu, jo viņš ir stiprs, bet es vāja un es neesmu viņam tik nepieciešama kā viņš man; dzīve bez viņa man nebūs ne­kāda dzīve, kā es šo nastu spēšu panest? Un arī šī lūgšana būs mūžīga, un to raidīs uz debesīm, kamēr vien virs Zemes dzīvos cilvēku cilts. Es esmu pirmā sieva virs Zemes, un pēdējā būs mans atspulgs.

Ādams. Tur, kur bija viņa, bija Paradīze.

…Mīlestība, klusums, miers, mūžīga svētlaimē — tada bija dzīve Paradīzes Dārzā. Dzīvot bija laime. Mēs nepazinām ne sāpju, nedz nespēka, ne arī kādas citas fiziskas pazīmes, kas norādītu, ka laiks rit uz priekšu; slimības, rūpes, bēdas palika aiz Ēdenes vārtiem. Dārzā tām nebija vietas, tās bēga no šīs svētlaimes salas pa gabalu. Visas dienas bija vienādas, visas — burvīgs sapnis.

Interešu netrūka, jo mēs bijām bērni — naivi bērni; tik briesmīgi naivi, ka tagadējos laikos pat trūkst priekšstata, kas ļautu šo naivumu iztēloties. Mēs nezinājām nenieka, it nenieka. Mēs visu sākām no sākuma — no paša sākuma; mums bija jā­mācās lietu ābece. Tagad četru gadu vecs bērns lieliski zina to, par ko mums vēl nebija ne jausmas trīsdesmit gadu vecumā. Jo mēs bijām bērni bez auklēm un skolotājiem. Mums nebija neviena, kas kaut ko paskaidrotu. Vārdnīcu nebija, un mēs ne­varējām zināt, vai lietojam vārdus pareizi vai ne; mums patika gari nosaukumi, bet tagad es zinu: mēs bieži izrunājām tos tā­pēc, ka tie skanēja skaisti un cienīgi, turpretī par to nozīmi mums nebija ne jausmas; un, kas attiecas uz mūsu pareizrak­stību, tad tā bija kas neaprakstāms. Taču par tādiem sīkumiem mums bija maza bēda, un tā mēs sakrājām lielu un daiļskanīgu vārdnīcu, aplam neraizēdamies par līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību to darījām.

Mūsu lielākā kaislība bija pētīšana, mācīšanās un iedziļinā­šanās visu sastopamo parādību cēloņos, nolūkos un raksturā, un mūsu dienas bija pilnas ar šo brīnišķo un aizraujoši intere­santo izziņas darbu. Ādams pēc savas dabas un slieksmēm bija zinātnieks; es par sevi pamatoti varu teikt to pašu, un mums gaužām patika dēvēt sevi šajā diženajā vārdā. Mēs abi kārojām pārspēt viens otru zinātnes atklājumu laukā, un šis dzinulis uz­mundrināja mūsu draudzīgo sacensību un neļāva palaisties laiskumā un slinkumā vai meklēt vieglas izpriecas.