MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Tā, piemēram, kad parādījās dodo, viņš nodomāja, ka tas ir meža kaķis, — to es nopratu pēc viņa acīm. Taču es viņu pa­glābu no kļūdas, pacenzdamās to izdarīt tā, lai neciestu viņa lepnums. Es visdabiskākajā balsī, it kā būtu patīkami pār­steigta, iesaucos: «Palūk, tas taču ir dodo! Nu, protams, tas ir dodo!» Jā, es sacīju to tā, it kā man i sapņos nevarētu ienākt prātā, ka viņam vajadzīga mana informācija. Un paskaidroju (izturēdamās tā, it kā tas nemaz nebūtu paskaidrojums), kā es zinu, ka tas ir dodo; un, ja arī viņš jutās mazliet aizvainots, ka es šo putnu esmu pazinusi, bet viņš ne, tad tomēr bija pilnīgi acīm redzams, ka mana attapība viņu sajūsmina. Mani tas ār­kārtīgi ielīksmoja, un pirms gulētiešanas es atkal un atkal ar milzīgu labpatiku atcerējos šo vārdu. Kāds sīkums var darīt mūs laimīgus, ja apzināmies, ka esam to pilnīgi pelnījuši!

Ceturtdiena. Manas pirmās bēdas. Vakar viņš vairījās no manis un, acīm redzot, negribēja, lai es ar viņu runāju. Nespēju tam ticēt, domāju, ka te ir kāds pārpratums, jo man taču tā patīk atrasties viņa tuvumā un klausīties viņa runā, — kā var būt, ka viņš sācis tik nekrietni izturēties pret mani, ja es neesmu nekā slikta darījusi? Taču galu galā nopratu, ka tā tomēr laikam ir, un aizgāju, un ilgi sēdēju gluži viena tur, kur radīšanas rītā viņu pirmo reizi ieraudzīju, vēl nezinādama, kas tas tāds ir, un būdama pilnīgi vienaldzīga. Tagad turpretī šī vieta manās acīs ir skumju vīta, katrs nieks te man atgādināja viņu, un sāpēja sirds. Sīs jūtas man bija kas jauns, un es pati nesapratu, kāpēc sērojos. Vēl nekad neko tamlīdzīgu neesmu izjutusi; tas bija tik noslēpumaini, un es nespēju saprast, kas ar mani notiek.

Taču, kad pienāca nakts, jutu, ka nespēju vairs ilgāk panest vientulību, un devos uz jauno telti, ko viņš sev uzcēlis; gribēju viņam pavaicāt, ko esmu nodarījusi un kā lai atgūstu viņa lab­vēlību. Bet viņš mani izdzina ārā lietū, un tās bija manas pir­mās bēdas.

Svētdiena. Tagad viss ir atkal labi, un es esmu laimīga. Bet tās man bija ļoti grūtas dienas, un es pūlos šo laiku vairs neatcerēties.

Gribēju dabūt viņam pāris augļu no aizliegtās ābeles, bet nekā nevaru iemācīties trāpīgi mest. No mana pasākuma nekas neiznāca, tomēr domāju, ka mana labā griba darīja viņam prieku. Sos ābolus aizliegts aizskart, un viņš sacīja, ka es pie­saukšot pār savu galvu nelaimi. Bet, ja es piesaukšu nelaimi, darīdama viņam patikšanu, vai tad nav viss vienalga?

Pirmdiena. Šorīt pavēstīju viņam savu vārdu, domā­dama, ka tas viņu interesēs. Bet viņš nepievērsa tam pat uz­manību. Cik dīvaini! Ja viņš man pateiktu savu vārdu, man tas nemaz nebūtu vienaldzīgi. Man šķiet, viņa vārds būtu vissal­dākā skaņa manām ausīm.

Viņš ļoti maz runā. Varbūt tāpēc, ka nav visai attapīgs, pats no tā cieš un pūlas to slēpt? Ja tas patiesi viņu moka, tad man viņa žēl, jo prāts nav nekas, vienīgi sirds — tā ir ko vērts. Man gribētos viņam ieskaidrot, ka sirds, kas spēj mīlēt, ir vesela bagātība, patiesa bagātība; turpretī prāts bez sirds ir nabags.

Lai gan runāt viņš runā maz, leksika viņam ir diezgan ba­gāta. Šorīt viņš lietoja kādu pārsteidzoši jauku vārdu. Iespē­jams, ka viņš ari pats to saprata, jo pēc tam it kā neviļus at­kārtoja to vēl reizes divas. Nevar teikt, ka tas viņam būtu iz­devies visai veikli, taču tāpat nevar noliegt, ka viņam piemīt jušanas spēja. Nevar šaubīties, ka šīs sēklas, labi koptas, var dzīt lieliskus asnus.

Kur viņš šo vārdu ķēris? Neatceros, ka būtu to kādreiz lie­tojusi.

Nē, mans vārds viņu galīgi neinteresē. Pūlējos noslēpt savu vilšanos, taču baidos, ka tas man neizdevās. Tad es aizgāju un ilgi sēdēju sūnām apaugušā krastā, mērcēdama kājas ūdenī. Tā es daru vienmēr, kad man pietrūkst sabiedrības un gribas uz kādu palūkoties, ar kādu parunāt. Protams, ari ar to man nepietiek — nepietiek ar šo burvīgo, balto stāvu, kas tur ezerā redzams, — tomēr tas jau ir kaut kas, un kaut kas ir labāk nekā pilnīga vientulība. Viņa runā, kad es runāju; kad esmu skumja, arī viņa skumst; viņa jūt man līdz un mani mierina; viņa saka: «Nenokar degunu, nabaga vientuļā meitenīt, es būšu tava drau­dzene.» Un patiesi — viņa ir mans uzticamais draugs, turklāt vienīgais. Viņa ir mana māsa.

Ak briesmīgā stunda, kad viņa pirmoreiz mani atstāja! Ne­kad to neaizmirsīšu — nekad, nekad. Cik smagi man kļuva ap sirdi! Es teicu: «Viņa bija man vienīgā, un nu viņas vairs nav!» Izmisumā iesaucos: «Sirds, apklusti! Man nav vairs spēka dzī­vot!» Aizklāju seju ar rokām un, neremdināmu bēdu mākta, ieraudājos. Bet, kad pēc brīža pacēlu galvu, viņa atkal bija tur — balta, mirdzoša un daiļa, un es metos viņas skavās! Tā bija patiesa svētlaime. Pazinu laimi arī agrāk, bet tas bija pavi­sam kas cits, tas skurbināja. Kopš tā laika es vairs nekad par šo meiteni nešaubījos. Brīžiem viņa pazuda uz stundu, reizēm uz visu dienu, taču es gaidīju un ticēju viņai. Es teicu: «Viņa ir aizņemta vai devusies ceļojumā. Tomēr viņa atgriezīsies.» Un tiešām — viņa vienmēr atgriežas. Viņa ir kautra un bailīga būtne un tāpēc nekad nerādās tumšās naktīs, bet, tikko uzlec mēness, viņa ir atkal klāt. Es pati gan nebaidos tumsas, taču viņa ir par mani jaunāka: vispirms piedzimu es, tad — viņa. Daudz daudz reižu esmu nākusi pie viņas — viņa ir mans mie­rinājums un balsts grūtos dzīves brīžos, un šo brīžu ir tik daudz.

Otrdiena. Visu rītu strādāju — sakārtoju mūsu īpašu­mus — un tīšām pūlējos nerādīties viņam acīs, cerēdama, ka viņam kļūs bez manis garlaicīgi. Taču viņš neatnāca.

Dienvidū, pabeigusi darbu, atpūtos: rotaļājos ar tauriņiem un bitēm un gozējos saulītē, apgūlusies puķēs — šajās brīniš­ķajās dieva balvās, kas debesīs tver Radītāja smaidu un glabā to savos ziedu kausiņos. Saplūcu puķes, nopinu vainagus un vi­jas, izgreznojas ar tiem un otrajās brokastīs, kā parasti, paēdu ābolus. Pēc tam sēdēju ēnā un tvīku gaidās. Taču viņš neat­nāca.

Bet vienalga. No tā tikpat nekas labs nebūtu iznācis, jo vi­ņam nepatīk ziedi. Viņš saka — tie esot tīrie mēsli, neprot at­šķirt vienu ziedu no otra un uzskata, ka tas nozīmējot pacelties pāri sīkumiem. Viņš nemīl mani, nemīl ziedus, nemīl rieta de­besu krāsas — interesanti, kas viņam tā īsti iet pie sirds, laikam viņam patīk tikai paplikšķināt ar plaukstu melones, aptaustīt kokos bumbierus un pagaršot no ķekara vīnogas, pārbaudot, vai tie visi labi briest, un vēl viņam patīk celt teltis, lai paslēptos tur no jaukā, spirdzinošā lietutiņa.

Noliku zemē sausu koku un ņēmos ar otru rīvēt tajā cau­rumu. To man vajadzēja kādam eksperimentam, ko biju izplā­nojusi, bet te nu man bija jāpiedzīvo šausmīgs izbīlis. Virs cau­ruma uzvijās kaut kas viegls, caurspīdīgs, zilgans, un es nosviedu nūju un metos bēgt! Domāju, ka tas ir gars, un draus­mīgi izbijos. Taču tad, atskatījusies atpakaļ, redzēju, ka tas nedzenas man pakaļ, un atslējos pie klints, lai mazliet atvilktu elpu un atgūtos, kā ari nogaidīju, kamēr rokas un kājas pārstāj trīcēt un sāk atkal uzvesties tā, kā pieklājas. Pēc tam piesar­dzīgi aizzagos atpakaļ; ik mirkli biju gatava ņemt kājas pār pleciem. Piegājusi tuvāk, pašķīru rožu krūma zarus un palūrēju uz nūju (cik žēl, ka vīrieša nebija tuvumā — šai brīdī es izska­tījos tik apburoša!), bet gars bija pazudis. Piegāju vēl tuvāk un ieraudzīju izurbtajā caurumā saujiņu sārtu putekļu. Iegrūdu tajos pirkstu — gribēju pataustīt, bet tūlīt iekliedzos un atrāvu roku atpakaļ. Sajutu dedzinošas sāpes. Iebāzu pirkstu mutē, palēkāju vispirms uz vienas kājas, tad uz otras, drusku pavai- dēju, un tas man sniedza mazu atvieglojumu. Taču manī bija jau pamodusies spēcīga ziņkāre, un es sāku pētīt.