MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Pēc pieciem mēnešiem. Tas nav ķengurs. Nē, tā­pēc ka tas prot paspert pāris soļu uz pakaļkājām, turēdamies pie viņas pirksta, un pēc tam nokrīt. Iespējams, ka tā ir kāda lāču pasuga, tikai viņam nav astes — vismaz pagaidām — un arī vilnas, izņemot galvu. Viņš joprojām vēl aug, un šis apstāklis man šķiet ārkārtīgi savāds, jo lāči savus pienācīgos apmērus sasniedz daudz ātrāk. Lāči tagad ir bīstami (kopš katastrofas), un man negribētos, lai šis arī turpmāk pastaigātos, kur vien iedomājas, bez uzpurņa. Piedāvājos saķert viņai ķenguru, ja viņa būtu ar mieru palaist lācēnu brīvē, taču no tā nekas neiz­nāca. Kā redzams, viņa grib, lai mēs kā pēdējie muļķi grūžam savu dzīvību briesmās. Būdama vel pie pilna prāta, viņa bija pavisam citāda.

Pēc divām nedēļām. Apskatīju viņa rīkli. Pagaidām viņš vēl nav bīstams: viņam ir tikai viens zobs. Un joprojām nav astes. Tagad viņš taisa vēl lielāku troksni, sevišķi pa nak­tīm. Es pārvācos no telts zem klajas debess. Starp citu, no rīta vienmēr ieeju teltī, lai paēstu brokastis un apskatītos, vai lācē­nam nav izlīduši jauni zobi. Ja viņam būs pilna rīkle zobu, tad, vai nu viņam aste izaugs vai ne, lai iet, kur deguns rāda. Galu galā lācim nemaz nav jābūt astei, lai tas kļūtu bīstams apkār­tējiem.

Pēc četriem mēnešiem. Biju apmēram mēnesi pro­jām — ķēru zivis un medīju kādā vietā, kuru viņa nezin kāpēc sauc par Bizonu — visticamāk laikam tāpēc, ka tur nav neviena bizoņa. Manas prombūtnes laikā lācēns iemācījies pilnīgi pat­stāvīgi pārvietoties uz pakaļkājām un sacīt: «papa» un «mamma». Tā ir, bez šaubām, pilnīgi jauna pasuga. To, ka šie skaņu savienojumi atgādina vārdus, var, protams, izskaidrot ar kādu nejaušību, un pilnīgi pieļaujams, ka tiem nav nekādas jēgas un nozīmes, tomēr tas ir kaut kas pavisam neparasts, ko neiespēj neviens lācis. Fakts, ka viņš atdarina runu, ka viņam gandrīz nemaz nav vilnas un pilnīgi trūkst astes, pietiekami spilgti pierāda, ka mums ir darīšana ar jaunu lāču pasugu. Tur­pinot viņu pētīt, var gūt neparasti interesantus rezultātus. Pa­gaidām esmu nolēmis doties tālā ekspedīcijā un rūpīgi pārbau­dīt mežus, kas atrodas Ziemeļos. Nevar būt, ka tur neatrastos

neviens šāds eksemplārs, un tad tas, kas atrodas pie mums, guvis iespēju satikties ar sev līdzīgu būtni, neapšaubāmi kļūs mazāk bīstams. Nolēmu nešķiest laiku un doties ceļā. Taču vis­pirms uzlikšu viņam uzpurni.

Pēc trim mēnešiem. Ak, cik nogurdinošas bija šīs medības un, galvenais, cik nesekmīgas! Un viņa tai pašā laikā, nepaspērusi ne soli ārpus mājas, noķērusi vēl vienu! Savu mūžu neesmu redzējis, ka cilvēkam tā veiktos! Es turpretī varu klīst pa mežiem kaut simt gadu un tik un tā nedabūšu šo zvērēnu.

Nākamajā dienā. Salīdzinu jauno ar veco, un man kļūst pilnīgi skaidrs, ka tie ir no vienas sugas. Gribējās no viena iztaisīt izbāzni savai kolekcijai, bet viņa nez kādu ap­svērumu dēļ tam pretojās. Biju spiests atteikties no savas iedo­mas, kaut gan uzskatu, ka velti. Ja viņi aizmuks, zinātnei tas būs neatlīdzināms zaudējums. Vecākais tagad jau gandrīz pie­radināts, iemācījies smieties un pļāpāt kā papagailis, — acīm redzot, tāpēc, ka ilgu laiku pavada papagaiļu sabiedrībā. Bez tam viņam piemīt ārkārtīgi attīstītas spējas atdarināt. Būšu ļoti pārsteigts, ja galu galā izrādīsies, ka tā ir jauna papagaiļu suga, lai gan, starp citu, man būtu laiks ne par ko nebrīnīties, jo, sākot ar pirmajām dienām, kad tas vēl bija zivs, tas paspējis pārvērsties par visiem radījumiem, kas vien pasaulē atrodami un par ko tam tikai iešāvās prātā kļūt. Jaunākais radījums ir tieši tikpat ķēmīgs, kāds sākumā bija vecākais: tā ādas krāsa atgādina jēlu gaļu ar jocīgu, pelēkdzeltenu nokrāsu, kamēr galva arī šim ir ārkārtīgi neparastas formas un bez mazākām pazīmēm, ka uz tās varētu augt vilna. Viņa nosauca to par Ābelu.

Pēc desmit gadiem. Tie ir puikas: atklājām to jau sen. Mūs tikai mulsināja tas, ka viņi uzradās pasaulē tik ma­ziņi un formā nepilnīgi — nebijām tam sagatavojušies. Tagad mums ir arī meitenes. Ābels ir labs zēns, turpretī Kainam būtu bijis lietderīgāk palikt par lāci. Tagad, pametot skatienu pa­gātnē, redzu, ka attiecībā uz Ievu esmu kļūdījies: labāk dzīvot aiz Paradīzes vārtiem kopā ar viņu nekā Paradīzē bez viņas. Reiz man šķita, ka viņa pārāk daudz runā, taču tagad man būtu skumji, ja šī balss apklustu un aizietu no manas dzīves uz vi­siem laikiem. Lai svētīta pliekanā asprātība, kas savienoja mūs uz mūžiem un ļāva man iepazīt viņas šķīsto sirdi un lēnīgo dabu.

Tulkojums no oriģināla

SESTDIENA. Esmu jau gandrīz veselu dienu veca. Uzrados vakar. Tā vismaz man liekas. Un droši vien tā arī ir, jo, ja arī bija kāda aizvakardiena, tad manis toreiz vēl nebija, ci­tādi es atcerētos. Starp citu, iespējams, ka es vienkārši neievē­roju, kad bija aizvakardiena, kaut arī tā tiešām bija. Nu, lai arī tā. Tagad būšu vērīgāka, un, ja vēlreiz atkārtosies aizvakar­diena, noteikti to pierakstīšu. Varbūt sākt tūlīt, lai pēc tam ne­sajauktu hronoloģiju; kāda iekšēja balss man čukst, ka visi šie sīkumi var vēlāk izrādīties ļoti svarīgi vēsturniekiem. Proti, pēc manām domām, es esmu eksperiments; jā, noteikti jūtos kā ek­speriments, nemaz nav iespējama stiprāka eksperimenta izjūta par to, kas patlaban pārņēmusi mani, un tāpēc manī arvien vairāk un vairāk nostiprinās pārliecība, ka tieši tā ari ir: es esmu eksperiments, tikai eksperiments un vairāk nekas.

Nu, bet, ja es esmu eksperiments, tad eksperiments ir — es? Nē, manuprāt, tā nav. Man liekas, viss pārējais arī ir daļa no šī eksperimenta. Es esmu galvenā sastāvdaļa, taču arī viss cits, pēc manām domām, piedalās eksperimentā. Vai var uzskatīt, ka mans stāvoklis ir jau galīgi noteikts vai ari man vēl vien­mēr jābaidās par sevi un jātur acis vaļā? Laikam gan jādara pēdējais. Iekšējā balss man čukst, ka izcilu stāvokli var iegūt ar pastāvīgas modrības palīdzību. (Man šķiet, tas ir ļoti veik­smīgs izteiciens tādai jaunai būtnei kā es.)

Šodien viss izskatās krietni labāk nekā vakar. Vakar pie­vakarē viss radās milzīgā steigā, tāpēc kalnus nokrāva, kur gadījās, bet ielejas tā piegružoja ar visvisādām drumslām un grabažām, ka tās atstāja bezgala nomācošu iespaidu. Diženus un krāšņus mākslas darbus nedrīkst radīt steigā, un šī lieliskā, jaunā pasaule ir patiesi dižens un krāšņs veidojums, kas atro­das uz pilnības sliekšņa, kaut arī radīts tik īsā laikā. Zvaigžņu gan varbūt šur tur ir par daudz, turpretī citās vietās to nepie­tiek, taču tas, bez šaubām, ir viegli labojams. Mēness vakarnakt notrūka, noripoja lejā un izkrita ārā no pasaules telpas. Tas ir ļoti liels zaudējums, un, domājot par to, man sirds vai plīst aiz bēdām. Visu brīnišķo pasaules greznumu vidū nav nevienas lietas, kas daiļumā un pilnībā varētu līdzināties mēnesim. Va­jadzēja to labāk piestiprināt. Kaut būtu iespējams to atgādāt atpakaļ…

Taču neviens, protams, nezina, kur tas varēja nokrist. Un skaidrs, ka tas, kas mēnesi atradis, pacentīsies to labi no­slēpt, — es zinu, jo pati rīkotos tāpat. Visādā citādā ziņā es, liekas, varētu būt godīga, tomēr jau tagad sāku saprast, ka manas dabas pamatu pamats ir skaistuma mīlestība, kaislas alkas pēc daiļuma, un tāpēc nav droši uzticēt man svešu mē­nesi, it īpaši, ja persona, kam tas pieder, nezina, ka šī lieta at­rodas pie manis. Ja es atrastu mēnesi gaišā dienas laikā, tad varbūt ari atdotu — kāds taču varētu būt redzējis, ka es to pa­ņemu. Bet, ja tas gadītos tumsā, tad nu gan es, šķiet, prastu aiz kāda iegansta atradumu noslēpt. Tāpēc ka no mēnešiem es esmu tīri vai bez prāta — tie ir tik skaisti un tik romantiski. Man gribētos, ka mums to būtu kādi pieci vai seši. Tad es pa­visam negulētu, man nekad neapniktu vāļāties mīkstajās sū­nās, lūkoties augšup un tīksmināties par tiem.