MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Svētdiena. Kaut kā nositu laiku.

Pirmdiena. Liekas, esmu izpratis, kādēļ pastāv nedēļa: lai varētu atpūsties no svētdienas garlaicības. Manuprāt, tā ir ļoti pareiza hipotēze… Viņa atkal bija uzrāpusies tanī kokā. Es viņu no turienes aizdzinu, apmētādams ar zemes pikām. Viņa pavēstīja, ka neviens, sak, neesot redzējis, kā viņa līduši kokā. Acīm redzot, tas viņai ir pietiekams attaisnojums, lai ris­kētu un pakļautu sevi briesmām. Tā arī viņai pateicu. Vārds «attaisnojums» viņu sajūsmināja… un, liekas, modināja ari skaudību. Tas ir jauks vārds.

Otrdiena. Viņa pavēstīja, ka esot radīta no manas ribas. Tas ir visai apšaubāmi, lai neteiktu vairāk. Man visas ribas ir savā vietā… Viņa raizējas par klijānu — šis putns nevarot pārtikt no zāles, viņš nespējot to lāgā sagremot. Viņa baidās, ka neizdošoties klijānu izaudzēt lielu. Pēc viņas domām, tam jāpārtiekot no maitas. Nu, viņam vajadzēs papūlēties iztikt ar to, kas ir. Mēs taču nevaram sagraut visu mūsu sistēmu par prieku kaut kādam klijānam.

Sestdiena. Vakar viņa iekrita ezerā: lūrēja pēc sava paraduma ūdenī un iekrita. Tikko neaizrijās un sacīja, ka tā esot ļoti nepatīkama sajūta. Sinī sakarā viņā pamodās līdzjū­tība pret dzīvniekiem, kas dzīvo ezerā un ko viņa dēvē par zi­vīm. Viņa, tāpat kā agrāk, joprojām izdomā dažādām būtnēm nosaukumus, kaut arī tām vārdi nemaz nav vajadzīgi un tās viņas saucienam nekad neklausa: viņa, starp citu, tam nepiešķir ne mazāko nozīmi. Lai nu saka, ko grib, tas skaidri liecina, ka viņa ir galīga muļķīte. Vārdu sakot, vakar vakarā viņa noķēra veselu lēveni zivju, atstiepa tās teltī un noguldīja manā gultā, lai tās apsildītos, taču es laiku pa laikam šodien tās pavēroju un nemanīju, ka tās izskatītos sevišķi laimīgas, vienīgi mierī­gas gan. Nakti izmetīšu tās ārā. Vairāk vis negulēšu ar tām vienā gultā, tāpēc ka tās ir aukstas un glumas un nemaz nav tik patīkami gulēt starp tām, sevišķi kailam.

Svētdiena. Kaut kādi nositu laiku.

Otrdiena. Nu viņa sadraudzējusies ar čūsku. Visi pā­rējie dzīvnieki par to priecājas, jo viņa mūžīgi izdarīja ar tiem visādus eksperimentus, kas tiem apnika līdz beidzamam. Es arī priecājos, jo čūska prot runāt, un tas dod man iespēju maz­liet atpūsties.

Piektdiena. Viņa apgalvo, ka čūska iesakot nogaršot tās ābeles augļus, jo tas došot iespēju uzzināt ko cēlu, diženu un lielisku. Es teicu, ka ar zināšanu vien viss nebeigsies, — pa­saulē ienāks arī nāve. Te nu es pieļāvu kļūdu, man vajadzēja būt uzmanīgākam — mana piezīme tikai uzvedināja viņu uz kādām domām: viņa nolēma, ka tad viņai būšot vieglāk izau­dzēt slimo klijānu un piebarot ar svaigu gaļu noskumušos lau­vas un tīģerus. Es devu viņai padomu turēties tālāk no šī koka. Viņa teica, ka i nedomājot to darīt. Nojaušu nelaimi. Sāku ga­tavoties bēgšanai.

Trešdiena. Pārdzīvojumu nav trūcis. Aizbēgu tai pašā naktī -— uzsēdos zirgā un dzinu to, cik jaudas, līdz pašai rīt­ausmai, cerēdams izkļūt no parka un atrast patvērumu kādā citā zemē, pirms notiks katastrofa. Bet kur nu! Apmēram stundu pēc saules lēkta, kad es patlaban auļoju pa ziedošu ieleju, kur zvēri mierīgi ganījās, kā parasti cits ar citu rotaļādamies vai savā nodabā sapņodami par kaut ko, viņi pēkšņi ne no šā, ne no tā baismīgi ierēcās, it kā būtu zaudējuši prātu, ielejā tūlīt sākās tīrais haoss, un es ieraudzīju, ka ikviens zvērs cenšas aprīt savu kaimiņu. Sapratu, kas noticis: Ieva nogaršojusi aiz­liegto augli, un pasaulē ienākusi nāve . . . Tīģeri aprija manu zirgu, nepievērsdami ne mazāko uzmanību maniem vārdiem, kaut arī es viņiem noteikti pavēlēju pārtraukt šīs izdarības. Ja es būtu tur uzkavējies, viņi apritu ari mani, taču es, protams, nevilcinājos un laidu ļekas vaļa . . . Atradu šo vietiņu aiz parka un pāris dienu jutos te pilnīgi ciešami, taču viņa uzmeklēja mani arī šeit. Uzmeklēja un tūlīt nosauca šo vietu par To- naundu, pavēstīdama, ka tāda tā izskatoties. Taisnību sakot, pārāk neskumu, viņu ieraudzīdams, jo te nav lāgā ko grauzt un viņa atnesa pāris ābolu no tā paša jau minētā koka. Jutos tik izsalcis, ka biju spiests tos apēst. Tas bija pret maniem liku­miem, taču esmu pārliecinājies, ka likumi saglabā savu spēku tikai līdz tam laikam, kamēr esi paēdis . . . Viņa ieradās, dra- pējusies ar zaru un lapu pušķīšiem, un, kad es vaicāju, kas tās par jaunām muļķībām un, norāvis šos kankarus, nosviedu zemē, viņa sāka ķiķināt un nosarka. Līdz šim mirklim man nekad ne­bija gadījies redzēt, kā ķiķina un sarkst, un šāda uzvedība man šķita galīgi idiotiska un nepieklājīga. Taču viņa teica, ka drīz es to visu pats uzzināšot. Un tas izrādījās patiesība. Par spīti izsalkumam es noliku iekosto ābolu zemē (tas patiesi bija gar­šīgāks par visiem, ko jebkad biju baudījis, īpaši, ja ņem vērā, ka ābolu laiks sen beidzies), salasīju izsvaidītās lapas un zarus un izgreznojos ar tiem, pie tam izteicu viņai diezgan bargu rā­jienu, pavēlēdams atnest vēl zarus un lapas, turpmāk ievērot pieklājības likumus un tā neizrādīties svešu acīm. Viņa darīja, kā biju licis, pēc tam mēs aizgājām uz ieleju, kur bija notikusi zvēru kauja, padabūjām tur pāris ādu, un es pavēlēju viņai iz­gatavot no tām tērpus, kuros mes varētu rādīties sabiedrībā. Jāatzīstas, tajos gan nevar justies pārāk ērti, toties tiem piemīt zināms šiks, un tas jau, patiesību sakot, ir tieši tas, kas mums vajadzīgs . . . Redzu, ka ar viņu var diezgan patīkami pavadīt laiku. Tagad, kad esmu zaudējis savus īpašumus, izjūtu vientu­lību un skumjas, kad viņas nav pie manis. Un vēl kas: viņa apgalvo, ka turpmāk mums lemts vaiga sviedros savu maizi pelnīt. Te nu viņa var būt noderīga. Darba vadītājs būšu es.

Pēc desmit dienām. Viņa apsūdz mani: es esot ka­tastrofas vaininieks! Viņa apgalvo — kā liekas, pati tam no visas sirds ticēdama, — ka, pēc čūskas vārdiem, aizliegtie augļi nemaz neesot āboli, bet citroni! Es teicu, ka tas tikai lieku reizi pierāda manu nevainību, jo es nekad neesmu ēdis citronus. Taču čūska, tā viņa teica, paskaidrojusi, ka tam esot tīri alegoriska nozīme, jo ar «citroniem» nosacīti saprotams viss, kas vienā mirklī nomizojot zobus, kā, piemēram, seklas, nodrāztas asprā­tības. To dzirdot, es nobālēju, jo aiz gara laika šad tad biju atļāvies trīt zobus, un kāda no manām asprātībām tiešām va­rēja izrādīties tāda, kā jau minēts, kaut arī es savas sirds vien­tiesībā uzskatīju tās par pilnīgi jaunām un nedzirdētām. Viņa pavaicāja man, vai es neviļus neesot trinis zobus tieši katas­trofas priekšvakarā. Vajadzēja atzīties, ka patiešām biju ko tamlīdzīgu darījis, gan ne skaļi, bet klusībā. Tas bija tā. Atce­rējos ūdenskritumu un nodomāju: «Kas tā par brīnišķu ainu, kad viss šis ūdens daudzums krīt no augšas lejup!» Un tūlīt kā zibens man iešāvās prātā spīdoša asprātība, un es atļāvos do­mās ietērpt to vārdos: «Bet būtu taču vēl lielāks brīnums, kad viss šis ūdens sāktu krist no lejas augšup.» Te es tā iesmējos, ka gandrīz vai pārplīsu no smiekliem, — un tai pašā brīdī visa daba it kā zaudēja prātu, ielejā ienāca naids un nāve, un man vajadzēja bēgt, ja gribēju glābt savu dzīvību.

«Nu, redzi!» viņa triumfēdama sacīja. «Tā arī ir. Tieši par tādām asprātībām domāja čūska, teikdama, ka tās līdzīgi cit­ronam var nomizot zobus, jo tās lieto jau kopš pasaules radī­šanas.»

Ak vai, acīm redzot, visā vainojams esmu es! Labāk nebūtu man bijis šīs asprātības! Labāk lai šī spīdošā asprātība nekad nebūtu iešāvusies man prātā!