MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.

Svētigi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.

Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo debesu valstība tiem pieder.

Svētīgi jūs esat, ja manis dēļ jūs lamā un vajā, un visu ļaunu no jums runā

melodami.

Mute, kas izrunāja šos drausmīgos sarkasmus, &os bezgala liekulīgos solījumus, ir tā pati mute, kas pavēlēja sarīkot asins­pirti midijaniešu vīriem, bērniem un lopiem, kas lika noslaucīt no zemes virsas ik māju un pilsētu, kas aizdzina visas jaunavas neķītrā un neaprakstāmi nežēlīgā verdzībā. Tā ir tā pati būtne, kas piesprieda midijaniešiem velnišķīgās mocības, kuras astoņ­padsmit gadsimtus vēlāk Minesotā precīzi atkārtoja sarkanie indiāņi. Epizode ar midijaniešiem pildīja viņu ar prieku. Tikpat laimīgu viņu darīja arī Minesotas notikums, citādi viņš to būtu novērsis.

Kalna sprediķi un citētās nodaļas no ceturtās un piektās Mozus grāmatas vienmēr vajadzētu lasīt no kanceles reizē; tad draudze gūtu vispusīgu ieskatu par Mūsu Debesu Tēvu. Taču man ne reizi nav gadījies dzirdēt kādu garīdznieku to darām.

PlRMDIENA. Jaunais radījums ar garajiem matiem man galīgi apnicis. Tas visu laiku rēgojas acu priekšā un staigā man pa pēdām. Tas man traki nepatīk: neesmu pieradis pie sa­biedrības. Būtu gājis pie citiem lopiņiem . .. Šodien apmācies, vējš pūš no austrumiem, laikam mēs dabūsim krietnu gā- zienu . . . Mēs? No kurienes es esmu izrāvis tādu vārdu? .. . At­cerējos — to lieto tas jaunais radījums.

Otrdiena. Apskatīju lielo ūdeni, kas gāžas zemē. Lai­kam gan tas ir pats labākais manos īpašumos. Jaunais radī­jums sauc to par Niagaras ūdenskritumu. Kāpēc? Tas nevie­nam nav zināms. Apgalvo, ka tas tā izskatoties. Manuprāt, ar tādu pamatojumu vien nepietiek. Cik man redzams, tā ir kaut kāda muļķīga un aplama iedoma. Taču pašam man tagad lau­pīta jebkura iespēja dot lietām nosaukumus. Jaunais radījums tos izdomā, iekāms es esmu paspējis muti atvērt. Un ikreiz viņš min vienu un to pašu argumentu: tas tā izskatoties. Ņem­sim, piemēram, dodo. Jaunais radījums apgalvo, ka vajagot ti­kai pamest skatienu uz dodo, un tūlīt varot redzēt, ka tas esot «izspļauts dodo». Būs viņam arī jāpaliek par dodo, ko tur da­rīt. Man trūkst spēka ar šo radījumu cīnīties, un kāda tur jēga — tam taču nav nekādas nozīmes! Dodo! Viņš ir tikpat lī­dzīgs dodo, cik es.

Trešdiena. Uzcēlu sev telti, lai patvertos no lietus, bet nepaspēju ne mirkli pasēdēt tur viens pats ar savām domām, kad manā mājoklī bez kāda uzaicinājuma ielauzās jaunais ra­dījums. Kad mēģināju dabūt to laukā, no iedobumiem, ar ku­riem tas vēro apkārtējos priekšmetus, sāka līt valgme, un radī­jums ņēmās to slaucīt ar ķepas mugurpusi un izgrūda tādas pašas skaņas kā citi dzīvnieki, kad tie nokļuvuši nelaimē! Nu, lai! Kaut tikai tas nerunātu! Bet tas tarkšķ bez apstājas. Varbūt

manos vārdos izskan zināms izsmiekls, sarkasms, taču es ne­būt negribēju nabadziņu apvainot. Es tikai nekad vēl nebiju dzirdējis cilvēka balsi, un ikviena nepierasta skaņa, kas iztraucē šo svinīgo, laisko klusumu un vientulību, griež man ausīs tik­pat kā nepareiza nots. Un bez tam šīs jaunās skaņas dzirdamas tik tuvu! Tās visu laiku skan man aiz muguras, pie pašas auss — te no vienas puses, te otras, bet es esmu pieradis tikai pie tāda trokšņa, kas atlido no zināma attāluma.

Piektdiena. Par spīti visām manām pūlēm nosaukumi joprojām birst no pilnības raga, kā pagadās. Man saviem īpa­šumiem bija ļoti labs nosaukums, muzikāls un daiļskanīgs: Pa­radīzes dārzs. Klusībā es arī tagad to joprojām lietoju, bet at­klātībā gan vairs ne. Jaunais radījums apgalvo, ka te esot pā­rāk daudz koku, klinšu un brīvu klajumu un tātad dabas ainava nebūt neatgādinot dārzu. Tas teic, ka te viss izskatoties pēc parka un ne pēc kā cita. Un pavei, nemaz neapspriedies ar mani, tas nokrustījis manu dārzu par Niagāras parku. Manu­prāt, tas vien jau pietiekami pārliecinoši parāda, cik patvarīgi šis radījums atļaujas rīkoties. Bet tas vēl nav viss — pēkšņi pa­rādījās uzraksts:

ZĀLI NEMIDIT!

Es vairs neesmu tik laimīgs kā agrāk.

Sestdiena. Jaunais radījums noēd pārāk daudz augļu. Tā mēs drīz vien nonāksim sprukās. Atkal «mēs» — jaunā ra­dījuma izgudrotais vārds. Taču tagad tas kļuvis arī par ma­nējo, — un kāds tur brīnums, es tak to dzirdu ik mīļu brīdi. Šo­dien kopš paša rīta ir bieza migla. Kas attiecas uz mani, tad es miglā ārā neeju. Jaunais radījums rīkojas pilnīgi pretēji. Tas ļepo pa peļķēm, vienalga, kāds laiks, un tad iebrūk manā mājoklī ar netīrām kājām. Un pļukst. Cik jauki un klusu es te kādreiz dzīvoju!

Svētdiena. Kaut kādi nositu laiku. Svētdienas man kļūst aizvien nepanesamākas un nepanesamākas. Jau novembrī svētdienu atšķīra no citām kā vienīgo nedēļas dienu, kas do­māta atpūtai. Agrāk man nedēļā bija sešas tādas dienas. Šorīt redzēju, kā jaunais radījums mēģināja notriekt ābolus no koka, kura augļus aizliegts ēst.

Pirmdiena. Jaunais radījums apgalvo, ka to saucot par Ievu. Lai iet, es neiebilstu. Radījums saka, lai saucot to šinī

vārdā, ja gribot, ka tas nāk pie manis. Es teicu, ka, manuprāt, tā nu gan būtu pārmērība. Sis vārds, acīm redzot, stipri pacēla manu vērtību radījuma acīs. Un tas patiesi ir diezgan garš un skanīgs vārds, vajadzēs to lietot arī turpmāk. Jaunais radījums stāsta, ka neesot «tas», bet «viņa». Domāju, ka par to gan jā­šaubās. Starp citu, man gluži vienalga, kas viņš īsti ir. Lai būtu «viņa», kad tikai atstātu mani mierā un apklustu.

Otrdiena. Viņa izķēmojusi visu parku ar nez kādiem nejēdzīgiem rādītājiem un šausmīgi aizvainojošiem uzrakstiem:

Uz ūdenskritumu

Uz kazu salu

Uz vēju alu

Viņa teic, ka šo parku varētu pārvērst par ļoti pieklājīgu kūrortu, ja vien salasītos piemērota publika. Kūrorts — tas ir vēl viens no viņas izgudrojumiem, nez kāds mežonīgs vārds bez mazākās jēgas. Kas tas kūrorts tāds ir? Tomēr es uzskatu par labāku neprasīt, viņu jau tā apsēdusi mānija ņemties visu skaidrot.

Piektdiena. Nu viņa bāžas man virsū ar ko citu: lū­dzas, lai nepeldu pāri ūdenskritumam. Kam no tā kāds ļau­nums? Viņa apgalvo, ka, to redzēdama, trīsot kā apšu lapa. Nesaprotu — kāpēc. Es daru to vienmēr — man patīk mesties ūdenī un izjust jauku satraukumu un spirdzinošu vēsumu. Do­māju, ka tādēļ ūdenskritums tieši radīts. Neredzu, kāda citādi no tā jēga — kādēļ tad tas pastāv? Viņa apgalvo, ka tas radīts tāpat vien — kā degunradži un mastodonts, — lai padarītu ko­pējo ainavu gleznaināku.

Pārcēlos pār ūdenskritumu mucā — ar to viņa nebija mierā. Tad izmantoju šim nolūkam lielāku toveri — atkal viņa nebija apmierināta. Pārpeldēju kritumu un vērpatu vīģes lapu peld­kostīmā. Kostīms, protams, no tā krietni cieta, un es biju spiests uzklausīt bezgala garlaicīgu sprediķi — viņa pārmeta man izšķērdību. Sī aizgādība kļūst pārlieku apnīkstoša. Jūtu, ka jāmaina dzīves vieta.

Sestdiena. Aizbēgu otrdienas naktī un veselas divas dienas tik gāju un gāju, bet pēc tam uzcēlu vientuļā vietā jaunu telti un pacentos pēc iespējas rūpīgāk noslēpt pēdas, tomēr viņa mani atkal uzmeklēja, ņemdama palīgā dzīvnieku, ko pieradi­nājusi un sauc par vilku; vārdu sakot, viņa ieradās un ņēmās no jauna izgrūst savas žēlīgās skaņas un liet valgmi no iedobu­miem, ar kuriem vēro apkārtējos priekšmetus. Biju spiests kopā ar viņu atgriezties uz veco vietu, bet, tikko gadīsies izdevība, atkal aizbēgšu. Viņu nemitīgi nodarbina kaut kādas neiedomā­jamas muļķības, — piemēram, kāpēc dzīvnieki, ko sauc par lau­vām un tīģeriem, pārtiek no zāles un puķēm, kaut gan, kā viņa saka, tie radīti, lai ēstu cits citu, — pietiekot jau paskatīties uz viņu zobiem. Skaidrs, ka tas ir bezgala muļķīgs spriedums, jo ēst citam citu nozīmē citam citu nokaut, tas ir, cik es saprotu, atsaukt šurp to, ko dēvē par «nāvi», bet nāve, cik man zināms, pagaidām parkā vēl nav iekļuvusi. To, starp citu, dažkārt jā­nožēlo.