MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

Sēms bijis piebāzts ar ankilostomas oliņām. Taisni brīnums, cik dziļi un centīgi Radītājs izstudējis lielo mākslu, kā cilvēku padarīt nelaimīgu. Es jau minēju, ka viņš izgudrojis īpašu ienaidnieku ikvienai cilvēka organisma detaļai, neizlaižot sveikā nevienu, un, to darīdams, esmu teicis skaidru patiesību. Daudziem nabaga ļaudīm jāstaigā basām kājām, jo viņiem nav naudas zābakiem. Radītājs arī te izmantoja izdevīgu gadījumu. Piezīmēšu, starp citu, ka viņš vienmēr patur acīs nabagus. De­viņas desmitdaļas viņa izgudroto slimību domātas nabagiem — un tās sasniedz adresātu. Bagātniekiem tiek vienīgi nožēloja­mas druskas. Nedomājiet, ka šis apgalvojums ir no gaisa grābts — tā nav: lielum lielais vairums Radītāja izgudroto sli­mības dīgļu domāti, tieši lai sa­indētu dzīvi nabagiem. To jūs nopratīsiet kaut vai no fakta, ka, sprediķodami baznīcās, ga­rīdznieki visbiežāk godina Ra­dītāju par «Nabaga ļaužu draugu». Un slavas dziesmās, kuras Radītājam skandina no kancelēm, nekad un nemūžam nav ne vārda patiesības. Visne- pielūdzamākais un nenogursto- šākais nabaga ļaužu ienaidnieks ir viņu Debesu Tēvs. Vienīgais īstais nabagu draugs ir viņu brālis cilvēks. Tas jūt viņiem līdzi, žēlo un pierāda savu līdz­cietību darbos. Tas visādi cen­šas atvieglot nelaimīgo cieša­nas, bet cildināts ik reizes šajā sakarā top Debesu Tēvs.

Tieši tāpat ir ar slimībām. Ja zinātne iznīcina slimību, kas uzticīgi kalpojusi dievam, tad nopelnus nepiedēvē nevienam citam kā viņam, un no visām baznīcas kancelēm atskan vesels reklāmas koris, kurš pateicīgā sajūsmā cildina Radītāju un aicina ticīgos lieku reizi pārliecināties, cik tas labs! Nu kā tad, to taču veicis «Viņš». Var jau būt, tikai tad viņš savus tūkstoš gadus pagaidījis, pirms to izdarījis. Bet nē, nieki — no kance­lēm apgalvo, ka viņš domājis par to visu laiku. Kad izmocītie ļaudis saceļas, gāž gadsimtiem ilgo tirāniju un atbrīvo tautu, sajūsminātā baznīca to tūlīt pasludina par dieva darbu un aicina visus krist ceļos un skaitīt dievam pateicības lūgšanu. Apbrīnas pilnā pacilātībā no kancelēm skan: «Lai tirāni zina, ka Modrā Acs, kas vienmēr ir nomodā, viņus redz; lai viņi at­ceras, ka Dievs mūsu Kungs nebūs pacietīgs mūžīgi, bet no­teiktā dienā liks pār viņiem brāzties savai dusmu vētrai.»

Baznīca tikai aizmirst pieminēt, ka otru tik gausu kā viņu pat dienas laikā ar uguni nesameklēsi; ka viņa Acs, kas vien­mēr ir nomodā, mierīgi varētu arī gulēt, ja jau tai vajadzīgs gadsimts, lai ieraudzītu to, ko jebkura cita acs redzētu nedēļas laikā; ka visā vēstures gaitā nav atrodams piemērs, kur viņš pirmais būtu izdomājis kādu cēlu darbu — katru reizi viņš maķenīt nokavē un grasās rīkoties tikai tad, kad cits jau ir gan izdomājis, gan izdarījis. Tad nu viņš ir klāt kā nagla un grābj ciet dividendes.

Tātad pirms sešiem tūkstošiem gadu Sēms bija pilns ar an- kilostomas oliņām. Apmēros mikroskopiskām, neapbruņotai acij neredzamām. Visi Radītāja izgudrotie sevišķi nāvīgie slimību dīgļi ir neredzami. Tā ir meistariska izdoma. Gadu tūkstošiem ilgi tā neļāva cilvēkam piekļūt slimību saknēm un izjauca viņa mēģinājumus šīs sērgas uzvarēt. Tikai pavisam nesen zinātnei izdevies atmaskot dažas no šīm zemiskajām viltībām.

Viena no pēdējām svētību nesošajām zinātnes uzvarām ir apslēptās slepkavas — ankilostomas atklāšana un indentificēšana. Tās iemīļotais upuris ir baskājainie ubagi. Tā guļ savā slēptuvē siltos apgabalos un smilšainās vietās un izgrauž sev ceļu nabadziņu kailajās kājās.

Ankilostomu atklāja pirms diviem vai trim gadiem kāds ārsts, kas ilgu laiku bija pacietīgi pētījis tās upurus. Ankilosto­mas izraisītā slimība strādāja savus tumšos darbus visā pa­saulē, jau kopš Sēms izcēlās Araratā, tikai neviens nedomāja, ka tā vispār ir slimība. Cilvēkus, kas ar to sirga, uzskatīja vienkārši par sliņķiem, un tāpēc viņus nicināja un apsmēja, lai gan patiesībā nelaimīgie bija pelnījuši līdzcietību. Ankilostoma ir īpaši zemisks un negodīgs izgudrojums, kas, neviena netrau­cēts, slepeni dzinis viltu gadsimtiem ilgi; tagad tomēr šis ārsts un viņa palīgi iznīdēs to līdz kaulam.

Un atkal tas ir dieva pirksts. Jau sešus tūkstošus gadu viņš domājis, kā iznīdēt šo sērgu, tikai nekādi nav varējis saņemt dūšu un rīkoties. Taču ideja par ankilostomas iznīcināšanu — tā pieder viņam. Netrūka daudz, ka viņš būtu gandrīz vai aiz­steidzies doktoram Čarlzam Vordelam Stailsam priekšā. Lai nu kā, bet nopelnus viņš jau paspējis piesavināties. Tādās reizēs viņš nekad nenokavējas.

Ankilostomas iznīcināšana maksās miljonu dolāru. Iespē­jams, ka viņš tieši grasījās ziedot šo summu, tikai kāds cilvēks aizsteidzās viņam priekšā — kā jau parasti. Tas bija misters

Rokfellers. Viņš pagādās miljonu, bet gods tiks citam — ari kā parasti. Sīrīta avīzes pastāsta mums mazliet par ankilostomas darbību.

«Sie parazīti bieži tā pazemina slimnieku organisma funkcionēšanas spēju, ka aizkavē pat cilvēku fizisko un garīgo attīstību, padara viņus uzņēmī­gākus pret citām slimībām, samazina darba spējas, bet apgabalos, kur šī sērga sevišķi izplatīta, tā ievērojami paaugstina mirstību no tuberkulozes, plaušu karsoņa, tīfa un malārijas. Ir pierādīts, ka daudzu cilvēku organisma pazemināto funkcionēšanas spēju, ko agrāk izskaidroja ar malāriju un klimatu un kas nopietni ietekmē attiecīgā rajona ekonomisko attīstību, patiesībā iz­raisa šis parazīts. Sī slimība nebūt nav raksturīga tikai vienai šķirai; tā ievāc ciešanu un nāves meslus kā no bagātiem un augsti inteliģentiem cilvēkiem, tā arī no viņu mazāk laimīgajiem brāļiem. Paši mērenākie aprēķini rāda, ka šis parazīts aplipinājis ap diviem miljoniem mūsu zemes iedzīvotāju. Visbiežāk un visnopietnāk ar šo kaiti sirgst skolas vecuma bērni.

Tomēr, kaut gan tā ir plaši izplatīta un nopietna, mēs varam raudzīties nākotnē cerību pilni. Slimību iespējams viegli noteikt, bez grūtībām izārstēt un ar visvienkāršāko sanitāro pasākumu palīdzību (lasi: ar dieva palīdzību) efektīvi novērst.»

Kā redzat, Acs, kas ir vienmēr nomodā, uzmana nabaga bēr­nus. Sis krusts viņiem bijis jānes no laika gala. Viņi un «tā Kunga jēri» (es lietoju populāro sarkastisko izteicienu) nekad nav varējuši izsprukt no Acs neatslābstošās uzmanības.

Jā, pazemīgie un neizglītotie nabaga jaudis ir tie, kam pa­pilnam tiek šie labumi. Piemēra pēc apskatīsim Āfrikas «miega slimību». Sīs nežēlīgās mocības upuris ir neizglītotā, lādzīgā melno cilts, kuru dievs nometinājis mežonīgajos džungļos, lai pēc tam pievērstu viņiem savu tēvišķīgo Aci, kas nesnauž ne reizes, kad ir izdevība kādam sagādāt bēdas. Par šiem ļaudīm viņš parūpējās jau pirms plūdiem. Izvēlētā uzticības persona bija muša, ce-ce mušas radiniece; ce-ce ir muša, kas valda pār Zambezu apvidu, ar savu dzēlienu nesot nāvi ragulopiem un zirgiem un tā padarot šo apgabalu par neapdzīvojamu arī cil­vēkam. Ce-ce šausmīgā radiniece pārnēsā mikrobu, kas izraisa miega slimību. Hams bija pilns ar šiem mikrobiem, un, kad ceļojums beidzās, viņš izkrāva tos Āfrikā, kur sākās posts, kas trakoja bez mitas sešus gadu tūkstošus, kamēr zinātne beidzot izpētīja šo noslēpumu un atrada slimības cēloni. Dievbijīgās tautas tagad tencina dievu un slavē viņu, jo viņš taču nācis glābt savus nabaga melnos. No kancelēm sludina, ka viņš to esot pelnījis, tāpēc ka zinātnieki no viņa smēlušies iedvesmu. Viņš ir patiesi dīvaina Būtne. Viņš izdara drausmīgu nozie- gurnu, turpina savas ļaundarības nepārtraukti sešus tūkstošus gadu un tad pavēsta, ka ir pelnījis slavināšanu, jo ierosinājis, lai kāds cits viņa bardzību mīkstina. Viņu sauc par pacietīgu, un viņam, protams, arī jābūt pacietīgam, citādi viņš jau sen būtu aiztriecis baznīcu pie visiem velniem par tiem baigajiem komplimentiem, ar ko tā viņu apveltī.