MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

No šī trieciena viņa prāts nav atguvies vēl šobaltdien; kopš tā brīža viņu nepārtraukti vajā atriebes lietuvēns, un viņš iz­šķiedis gandrīz visu savu iedzimto atjautību, izdomādams daž­dažādas ciešanas, likstas, pazemojumus un bēdas, lai ar to pa­līdzību saindētu Ādama pēcteču īsos mūža gadus. Atcerieties, kādas tik slimības viņš cilvēkiem nav izgudrojis! Tām nav ne gala, ne malas; neviena grāmata nespēj tās visas nosaukt. Un ikviena no šīm slimībām ir slazdi, kas uzglūn nevainīgajam upurim.

Cilvēks ir mašīna. Automātiska mašīna. Tā sastāv no tūk­stošiem sarežģītu un trauslu mehānismu, kas nevainojami un pilnīgā harmonijā cits ar citu pilda savas funkcijas, klausot īpašiem vadības likumiem, pār kuriem pašam cilvēkam nav ne varas, ne teikšanas, ne kontroles. Katram no šiem tūkstošiem mehānismu Radītājs izdomājis ienaidnieku, kura uzdevums ir nedot tam mieru, to traucēt, vajāt, bojāt, mocīt sāpēs un bē­dās un beidzot pilnīgi iznīcināt. Neviens no mehānismiem nav atstāts bez ievērības.

Sie ienaidnieki nenogurstoši vajā cilvēku no pat šūpuļa līdz kapam, nepazīstot atpūtas ne dienu, ne nakti. Pastāv vesela armija; regulāra armija; armija, kas ielenc; armija, kas uzbrūk;

modra, kareiviska, nežēlīga armija; armija, kas nepazīst pieļā­vību un neielaižas ne uz kādu pamieru.

Tā pārvietojas vadiem, rotām, bataljoniem, pulkiem, brigā­dēm, divīzijām, korpusiem; dažreiz tā sakopo savus spēkus un dod cilvēcei koncentrētu triecienu. Tā ir Radītāja «Slavenā Ar­mija», un viņš — tās Virspavēlnieks. Metot izaicinājumu sau­lei, tās kaujas ierindā plīvo šausmīgie karogi ar devīzēm «Katastrofa», «Slimības» un tā tālāk.

Slimības! Tās ir šīs armijas galvenais spēks, nenogursto­šais spēks, postošais spēks. Tās sāk uzmākties zīdainim tūlīt pēc dzimšanas un apveltī viņu ar dažnedažādām kaitēm: gan garo kāsu, masalām, cūciņu, gan caureju, zobu sāpēm, skarla- tīnu, gan citām, kas specializējušās tieši bērnu nozarē. Tās vajā mazo, kamēr viņš kļūst par jaunieti, un apgādā to savu­kārt ar šim vecumam piemērotām sērgām. Tās neliekas mierā, kamēr iedzen viņu brieduma gados, tad vecumā un beidzot kapā.

Tagad, kad jūsu rīcībā ir visi šie fakti, mēģiniet uzminēt, kādā mīlīgā vārdā cilvēks visbiežāk dēvē virspavēlnieku. Es jums aiztaupīšu pūles, tikai, lūdzami, nesmejieties: «Mūsu De­besu Tēvs!»

Cilvēka loģikas ceļi ir gaužām neparasti. Kristietis balstās uz šādas skaidras premisas, pilnīgi noteiktas premisas, stingras un nepielūdzamas premisas: dievs ir visuzinošs un visuspēcigs.

Ja tā, tad nekas, kam jānotiek, nevar notikt bez viņa ziņas; nekas nenotiek bez viņa atļaujas; un tas, ko viņš nolemj no­vērst, nenotiek.

Tas ir pietiekami skaidrs, vai ne? Un tas padara Radītāju nepārprotami atbildīgu par visu, kas notiek pasaulē, vai ne?

Kristietis atzīst šo kursīvā rakstīto frāzi. Atzīst no visas sirds, pilns sajūsmas.

Bet tad, uzlicis Radītājam atbildību par visām iepriekš uz­skaitītajām ciešanām, slimībām un nelaimēm, ko dieva spēkos gan būtu novērst, viedais kristietis mīlīgi un maigi sāk dēvēt viņu par «Mūsu Tēvu»!

Stāvoklis patiešām ir tāds, kā es jums stāstu. Cilvēks ap­veltī Radītāju ar visām īpašībām, no kurām sastāv velns, un tad secina, ka velns un tēvs ir viens un tas pats! Un tik un tā viņš liegsies līdz pēdējam, ka nešpetns prātā jukušais un svēt­dienas skolas direktors savā būtībā ir vienādi! Nu, ko jūs teik­siet par cilvēka saprātu? Tas ir, tai gadījumā, ja tāds, pēc jūsu domām, vispār pastāv.

Noass ar savu ģimeni izglābās — lai gan, kads viņiem no tā bija labums, ir cits jautājums. Es šo aizrādījumu izsaku tāpēc, ka vēl nav atradies neviens saprātīgs sešdesmit gadu vecs cilvēks, kas būtu ar mieru vēlreiz nodzīvot savu mūžu. Vai ari kāda cita mūžu. Tātad Noass ar savu ģimeni izglābās, taču jutās ārkārtīgi slikti, jo bija pilni ar mikrobiem. Pilni līdz kak­lam, pieņēmušies miesās, resni un uzpūtušies kā gaisa baloni. Tā bija gaužām nepatīkama sajūta, bet, ko lai dara, vajadzēja taču izglābt pietiekamu skaitu mikrobu, lai nodrošinātu nāka­mās cilvēku ciltis ar nāvi nesējām slimībām, bet uz šķirsta klāja atradās tikai astoņas personas, kas slimības dīgļiem varēja kal­pot par patvērumu. Mikrobi bija šķirsta vērtīgākā krava, pret kuru Radītājs izrādīja vismaigākās rūpes un dziļu dievināšanu. Tos vajadzēja labi barot un nodrošināt ar visām ērtībām. Šķir­stā atradās gan tīfa un holeras, gan trakumsērgas un stinguma krampju, gan diloņa un melnā mēra mikrobi, gan vēl simtiem tamlīdzīgu dižciltīgu, sevišķi vērtīgu radījumu un brīnum jauku būtņu (tās pauda maigā tēva mīlestību pret cilvēku un bija viņa svētītās balvas bērniem), un tos visus vajadzēja grezni iekārtot un bagāti pacienāt; tos novietoja visērtākajās telpās, kādas vien izdevās sameklēt Noasa un viņa ģimenes iekšās: plaušās, sirdī, smadzenēs, nierēs, asinīs, zarnās. īpaši elegants kūrorts skaitījās resnā zarna. Tur pulcējās neskaitāmi mil­jardi mikrobu, kas darbojās, barojās, draiskojās un dziedāja slavas un pateicības korāļus; nakts klusumā varēja dzirdēt šo dziesmu liegās atbalsis. Resnā zarna, tā sacīt, bija mikrobu paradīze. Stāvgrūdām pilna ar mikrobiem tā kļuva cieta kā gāzes caurules līkums. Mikrobi ar šo veikumu lepojās. Savā galvenajā korāli viņi piemin to ar lielu apmierinājumu:

Nāc, aizcietējum, esi sveikts,

Nu svētlaimei nav gals!

«Lai Radītājs ir augsti teikts,»

Skan cilvēkzarnu balss.

Šķirsta neērtības bija daudzas un dažādas. Noasam un viņa ģimenes locekļiem vajadzēja dzīvot pašā zvēru gūzmā, elpot viņu drausmīgo smirdoņu, cauru dienu klausīties pērkondim- došo rēkoņu un spiedzienus, kamēr aizkrīt ausis, nemaz neru­nājot par papildu neērtībām, kādas bija jāpiedzīvo dāmām, kas nevareja pat galvu pagriezt, neredzēdamas, kā tūkstošiem

dažādu radījumu augļojas un vairojas. Un tad vēl mušas! Tās veseliem mākoņiem šaudījās apkārt un nedeva mieru Noasam un viņa ģimenei visu mīļu dienu. No rīta tās pamodās agrāk par visiem citiem, bet naktī devās pie miera pēdējās. Taču sist un kropļot tās nedrīkstēja, jo tās bija svētas, to izcelšanās — dievišķīga un Radītājs tās uzskatīja par savas sirds lolojumu, saviem dārgajiem acuraugiem.

Ar laiku pārējiem dzīvniekiem bija paredzēts gan vienā, gan otrā vietā izkāpt no šķirsta un izklīst pa visu zemeslodi: tīģe­rus gaidīja Indija, lauvas un ziloņus — kailie tuksneši un dziļie džungļu biezokņi; putnus — bezgalīgās debesu tāles; kukai­ņus — viens vai otrs klimatisks apgabals atkarībā no viņu gaumes un prasībām. Bet muša? Tai nav tautības; visas pasau­les zemes tai ir dzimtās mājas, visa zemeslode — tās īpašums, visi dzīvie radījumi — tās upuri, un visiem viņiem tā ir krusts un nāve.

Turpretī cilvēkam tā ir dieva sūtne, viņa pilnvarotais vēst­nieks, Radītāja personiskā pārstāve. Mušas kā apsēstas bariem dūc pār zīdaiņa šūpuli, rāpo pa viņa miegā salipušajiem plak­stiņiem, dzeļ, kaitina viņu un laupa viņam miegu, bet noguru­šajai mātei — pēdējos spēkus, kurus tā izšķiež ilgajos nomoda brīžos, cenzdamās aizsargāt savu bērnu no šīm uzmācīgajām Ēģiptes mocībām. Muša vārdzina vājinieku mājās, slimnīcā un pat uz nāves cisām, kad viņš dveš pēdējo elpas vilcienu. Tā ne­dod cilvēkam mieru ēdienu reizēs, vispirms uzmeklēdama ļau­dis, kas sirgst ar kādu pretīgu vai nedziedināmu slimību, ložņādama pa viņu vātīm, sakrādama uz ķepām miljoniem nāvi nesēju mikrobu, bet pēc tam atlaižas uz vesela cilvēka galdu, nomet šos nešķīsteņus uz sviesta un tīfa mikrobus kopā ar sa­viem mēsliem izkārna uz pankūkām. Mājas muša sēj vairāk ciešanu un izdzēš vairāk cilvēku dzīvību nekā visi pārējie ne­skaitāmie dievišķo bedu un nāves vēstnešu karapulki kopā.