MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

JūS jau būsiet ievērojuši, ka cilvēciskā būtne ir īsts dīvainis. Pagātnē viņš atzinis (novalkājis un izmetis atkritumos) sim­tiem dažādu reliģiju; arī tagad viņam krājumā ir simtiem vis­visādu ticību, un katru gadu viņš laiž klajā ne mazāk par trim jaunām. Es šos skaitļus varētu vēl palielināt, tik un tā nepār­sniedzot faktu robežas.

Vienu no viņa pamatreliģijām sauc par kristiānismu. Tās īss apskats, manuprāt, varētu jūs ieinteresēt. šī ticība visai sīki izklāstīta grāmatā, kas ietver divus miljonus vārdu un saucas «Vecā un Jaunā Derība». Tai ir arī cits nosaukums — «Dieva Vārds». Jo kristietis uzskata, ka ikvienu vārdu šai grāmatā dik­tējis dievs — tas pats, par kuru jums jau stāstīju.

Sī grāmata ir trakoti interesanta. Tajā ir brīnišķi dzejiskas vietas, pāris tīri labu fābulu, vairākas asiņainas vēsturiskas hro­nikas, dažas derīgas pamācības, bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu.

Minētā bībele galvenokārt sastādīta no citu — senāku bībeļu fragmentiem, kas nodzīvojušas savu mūžu un pārvērtušās pīš­ļos. Tādējādi tai nepārprotami trūkst jebkuras oriģinalitātes. Trīs četri svarīgākie un pārsteidzošākie notikumi, kas tur aprak­stīti, minēti jau iepriekšējās bībelēs; tāpat no tām aizgūti visi labākie likumi un priekšraksti; tagadējā bībelē parādās tikai divas jaunas lietas: pirmkārt, elle un, otrkārt, tā īpašā paradīze, par kuru es jums jau stāstīju.

Ko lai darām? Ja ticēsim, tāpat kā cilvēki, ka abas šīs draus­mīgās vietas izdomājis Dievs, tad līdz ar to nepelnīti apvainosim viņu; ja turpretī nospriedīsim, ka tās izdomājuši paši cilvēki, tad nepelnīti apvainosim tos. Ko tur runāt, nepatīkama dilemma, jo ne viena, ne otra puse mums nekā ļauna nav darījusi.

Lai vienā rāvienā to izbeigtu, izvēlēsimies: apvienosim spē­kus ar cilvēkiem un uzvelsim visu šo nepatīkamo nastu — gan paradīzi, gan elli, gan bībeli, gan visu pārējo viņu dievam. Var jau būt, ka tas nav ne taisni, ne godīgi, taču, ja atceras viņu pa­radīzi un to, cik centīgi tā piepildīta ar visu, kas cilvēkam pre­tīgs, tad vienkārši nav iespējams ticēt, ka to izgudrojuši paši cilvēki. Un, kad es jums pastāstīšu par elli, šī doma jums liksies vēl mazāk ticama, un jūs, bez šaubām, iesauksieties: nē, cilvēks tak nevarēja sagatavot tādu vietu ne sev, ne kādam citam; tas vienkārši nav iespējams.

Viņu vientiesīgā bībele stāsta par pasaules Radīšanu. Kā ra­dīšanu? Vai Visuma? Tieši tā — Visuma. Un sešu dienu laikā!

To veicis dievs. Par «Visumu» viņš to nesauca — tas ir mo­derns vārds. Dievs visu savu uzmanību veltījis Zemei un taisījis to piecas dienas, bet pēc tam? Pēc tam vienā dienā izmanījies saražot divdesmit miljonus sauļu un astoņdesmit miljonus pla­nētu!

Un kam tās viņam ievajadzējušās? Lai apgādātu šo mazītiņo rotaļpasaulīti ar gaismu. Tas bija viņa vienīgais mērķis; cita viņam nebija. No divdesmit miljoniem vienai (vismazākajai) bija jāapgaismo šī lodīte dienā, bet pārējām — jāpalīdz vienam no neskaitāmajiem Visuma mēnešiem mazināt tās tumsību naktīs.

Viņš neapšaubāmi loloja pārliecību, ka, tikko pirmoreiz no­rietēs mazā saulīte, tūlīt jaunizceptās debesis noklāsies ar mir­dzošo zvaigžņu dimantu miriādēm; bet patiesībā pirmā zvaigzne

aizdegās pie tumšās debess velves tikai tad, kad pēc šīs ievērības cienīgās nedēļas iespaidīgajiem darbiem bija aizritējis trīs ar pusi gadu [2] . Tad tikai parādījās pirmā zvaigznīte un sāka vien­tulīgi mirkšķināt savu actiņu. Vēl pēc trim gadiem izlīda otra. Divatā tās mirgoja vairāk nekā četrus gadus, kad tām piebiedro­jās trešā. Pirmajam gadsimtam ejot uz galu, šo drūmo debesu milzīgajos plašumos labi ja varēja saskaitīt divdesmit piecas zvaigznes. Arī tūkstoš gadu beigās ar redzamo zvaigžņu skaitu vēl nevarēja lielīties. Ja toreiz būtu bijis teleskops, tad pat tajā pēc viena miljona gadu labi ja varētu saskatīt pusi no tagadējās debesu rotas, un vajadzēja vēl miljonu gadu, lai, vulgāri izsako­ties, otra puse sekotu pirmās piemēram. Bet, tā kā tajos laikos teleskopu vēl nebija, tad šo spīdekļu parādīšanās palika nepa­manīta.

Nu jau trīssimt gadu kristiešu astranomi zina, ka viņu die­vība nav radījusi zvaigznes šo vērā liekamo sešu dienu laikā bet vai nu astronoms kristietis ies par to gari un plaši muti vārstīt To nedara arī kristiešu garīdznieki.

- Savā Grāmatā dievs neskopodamies cildina paša varenos darbus, šai sakarā lietojot visaugstāko stilu, kāds vien viņam ir pie rokas, pierādīdams, ka pilnīgi pamatoti jūt visai dziļu cieņu pret lielām lietām; taču visam tam par spīti viņš izgatavojis mil­joniem kolosālu sauļu, kuru pienākums ir apgaismot apburoši maziņo lodīti, kaut gan būtu vajadzējis šīs lodītes maziņajai saulītei likt dejot pēc lielo stabules. Savā Grāmatā viņš piemin Arktūru — jūs to atcerēsieties, mēs tur reiz bijām iegriezušies. Tas ir tikai naktslampiņa Zemei! Bet šī milzīgā lode taču ir piecdesmit tūkstošu reižu lielāka par Zemes sauli un līdzinās tai tikpat daudz, cik melone katedrālei.

Tomēr svētdienas skolā bērnus joprojām māca, ka Arktūrs radīts, lai palīdzētu apgaismot Zemi, un bērns, augdams lielāks, joprojām tic tam pat tad, kad jau sen atklājis, ka saskaņā ar varbūtības likumu diezin vai tā būtu varējis būt.

šī grāmata un tās kalpi apgalvo, ka Visums esot sešus tūķstošus gadu vecs. Vienīgi pēdējo simt gadu laikā zinātkāro mācīto -vīru prātam izdevies konstatēt, ka tā vecums ir tomēr tuvāks simt miljoniem gadu.

šo Sešu Dienu laikā dievs radīja cilvēku un pārējos dzīv­niekus.

Viņš radīja vīrieti un sievieti un nometināja tos kopā ar ci­tiem radījumiem skaistā dārzā. Viņi visi tur dzīvoja apmierināti un laimīgi, baudīdami mūžīgu jaunību, taču tad notika nelaime. Dievs bija brīdinājis vīrieti un sievieti, ka viņi nedrīkst ēst kāda koka augļus. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, piebildis, ka, ap­ēduši tos, viņi noteikti miršot. Es saku «lai cik dīvaini tas ari būtu» tāpēc, ka viņi vēl nekad nebija redzējuši nāvi un, pro­tams, nespēja saprast, par ko dievs runā. Un ne viņš, ne ari kāds cits dievs nebūtu varējis šiem naivajiem bērniem izskaid­rot, par ko ir runa, neparādot uzskatāmu piemēru. Vārds pats par sevi viņiem bija tikpat nesaprotams kā jaunpiedzimušam zīdainim.

Drīz pie viņiem paslepus ieradās kāda čūska, pie tam tā nevis līda bet gāja kājām jo tāds toreiz esot bijis čūsku paradums. čūska TEICA KA AIZLIEGTAIS AUGLIS PILDĪŠOT VIŅU TUKŠāS GALvas ar zināšanām. Tad viņi šo augli apēda, kas ir pilnīgi dabiski jo cilvēks ir radīts zinātkārs, turpretī garīdznieks, tāpat kā dievs, kuru viņš atdarina un pārstāv zemes virsū jau no sākta gala uzņēmies misiju traucēt cilvēkam izzināt it visu derīgo.

Ādams un Ieva nogaršoja aizliegto augli, un viņu miglainajā saprātā tūlīt ielija milzīgi spoža gaisma. Viņi ieguva zināšanas. Vai noderīgas? Nebūt ne — viņi vienkārši uzzināja, ka ir viens rīcības veids, ko dēvē par labu, un otrs, ko dēvē par ļaunu, kā arī iemācījās paši ļauni rīkoties. Pirms tam viņi to neprata. Tāpēc ikviena viņu rīcība līdz šim mirklim bija tīra, nevainīga, bezgrēcīga.

Tagad turpretī viņi iemācījās darīt ļaunu — un ciest no tā; nu viņi iemantoja arī to, ko Baznīca sauc par visdārgāko mantu, proti, Tikumiskās Jūtas kas atšķir cilvēku no_zvēra_ un paceļ viņu augstāk, nevis nostāda zemāk par zvēru, kā pēc taisnības pienāktos jo cilvēka domas ir netīras un grecīgas turpretī zvēra--tīras un bezgrēcigas. Citiem vārdiem runājot apzināti saboātu pulksteni te vērtē augstāk par to kas nemaz nevar sabojāties.