Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Ko tu par to domā?

— Ak, augstība, neprasi, lai atbildu! Manas kārtas cilvē­kam neklājas izteikt tādus vārdus.

— Tad es tos pateikšu. Tev ir tādi paši mati un acis, tāda pati balss un kustības kā man, tāds pats augums un stāja, tāda pati seja un sejas izteiksme. Ja mēs abi kaili izietu ārā, neviens neizšķirtu, kurš no mums ir Velsas princis. Tagad, kad es esmu apģērbies tā kā tu, man liekas — es dziļāk sa­

jūtu, ko tev vajadzēja izciest, kad šis rupjais kareivis … Pa­klausies, tev taču ir zilums uz rokas?

— Jā, bet tas ir nieks. Jūsu augstībai būs zināms, ka na­baga sargs …

-— Ciet klusu, tas bija nekrietni un ļauni! — mazais prin­cis iesaucās un piecirta kailo kāju pie zemes. — Ja karalis … Nekusties no vietas, kamēr neesmu atnācis! Es tev pavēlu! ….

Ātri viņš paķēra un noglabāja kādu svarīgu valsts atri­būtu, kas atradās uz galda, un, izskrējis pa durvīm, drāzās pāri pagalmam Toma skrandās, pietvīkušu seju un dusmās mirdzošām acīm. Nokļuvis pie lielajiem vārtiem, viņš satvēra vārtu stieņus un, mēģinādams tos paraustīt, uzkliedza:

— Atver vārtus!

Kareivis, kurš Tomam bija pāri darījis, ātri paklausīja un, kad princis, kvēlodams karaliskās dusmās, izskrēja pa vār­tiem, iesita viņam tik stipru pļauku, ka tas kūleņodams no­krita zemē.

— Se tev, ubagu suga, par to, ka viņa augstība mani sa­bāra!

Pūlis ierēcās smieklos. Princis piecēlās no dubļiem un dus­mīgi pielēca klāt sargam, kliegdams:

— Es esmu Velsas princis, mana persona ir svēta, un tevi pakārs par to, ka tu uzdrošinājies pielikt man roku!

Kareivis atdeva viņam godu un izsmejoši atteica:

— Sveicinu jūsu karalisko augstību! — tad dusmīgi pie­bilda: — Vācies projām, trakais lupatlasi!

Ļaužu bars ņirgādamies ielenca nabaga mazo princi un dzina viņu pa ceļu uz priekšu, ūvināja un kliedza:

— Ceļu viņa karaliskajai augstībai! Ceļu Velsas princim!

Pēc dažu stundu vajāšanas pūlis kļuva retāks, un beidzot ļaudis atstāja mazo princi vienu. Kamēr zēns vēl spēja nikni pretoties saviem mocītājiem, draudēja viņiem "ar savu kara­lisko bardzību un deva pavēles ar majestātisku cienību, tik­mēr par viņu varēja uzjautrināties. Bet, kad nogurums viņu

piespieda ciest klusu, viņš tiem jau vairs nebija nekas, un tie devās meklēt citur kaut ko interesantāku.

Tiklīdz mazais princis bija palicis viens, viņš apskatījās visapkārt, bet apkārtni nepazina. Acīmredzot viņš atradās kādā Londonas nomalē — tas bija viss, ko viņš zināja. Viņš gāja "tikai uz priekšu, pats nezinādams, kurp. Drīz nami kļuva re­tāki un varēja sastapt visai maz gājēju. Puisēns nomazgāja nobrāztās kājas strautā, kas tecēja tajā vietā, kur patlaban atrodas Feringdonstrītā, drusku atpūtās un atkal devās ceļā. Beidzot viņš nonāca milzīgā, klajā laukā, kur patālu cita no citas stāvēja dažas mājas un vidū pacēlās liela baznīca. Princis "tūdaļ pazina šo baznīcu. Visapkārt tai bija sastatnes, pa tām kāpelēja amatnieki — baznīca tika pārbūvēta. Princis uzel­poja brīvāk, viņš domāja, ka tagad viņa mokas beigsies.

«Tā ir «Pelēko brāļu» vecā baznīca, kuru karalis, mans tēvs, atņēma mūkiem un atdeva nabaga bezpajumtes bērnu patver­smei. Tagad to sauc par Kristus baznīcu,» princis domāja. «Protams, ka viņi labprāt palīdzēs sava labdara dēlam — jo vairāk tādēļ, ka šī labdara dēls tikpat nelaimīgs un atstāts kā "tie, kas atraduši vai kādreiz atradīs šeit pajumti.»

Pēc maza brīža princis nokļuva trokšņainā zēnu pūlī; tie skrēja, lēkāja, meta kūleņus, rotaļājās ar bumbu un citādi — vārdu sakot, priecājās, kā kuram patika, saceldami lielu trok­sni. Zēni visi bija vienādi ģērbti — tā, kā tolaik parasti ģēr­bās kalpotāji un mācekļi. Visiem galvā bija melnas, mazas cepurītes kā bļodiņas, no kurām nebija nekāda labuma, tādēļ ka tās bija pārāk mazas un neapsedza visu galvu, turklāt vēl diezgan neglītas. No cepurītes apakšas uz pieri krita apaļiski apcirpti mati. Uzvalka apkaklīte bija tāda kā garīdzniekiem. Zils kamzolis, kas sniedzās līdz ceļiem un cieši apkļāva stāvu, platas piedurknes, plata, sarkana josta, spilgti dzeltenas zeķes ar saitēm virs ceļiem un seklas kurpes ar lielām metāla sprādzēm — tāds bija viņu apģērbs. Viss kopā izskatījās diežgan neglīti.

Zēni tūliņ meta rotaļas pie malas un sastājās ap princi, kas ar viņam piemītošo cienību tos uzrunāja:

— Labie zēni, ejiet un sakiet savam priekšniekam, ka Ed­vards, Velsas princis, grib viņu satikt!

Atbilde uz šiem vārdiem bija skaļi smiekli. Viens zēns prin­cim rupji uzkliedza:

— Vai tikai tu, skrandaini, neesi viņa augstības sūtnis?

Princis pietvīka dusmās un ar ierastu kustību ķēra pie

sāniem pēc zobena, kura tur nebija. Šo kustību puikas pama­nīja, un viss bars no jauna sāka nevaldāmi smieties, bet viens uzsauca biedriem:

— Vai redzējāt, puikas? Ķēra pēc zobena kā īsts princis!

So joku atkal saņēma skaļiem smiekliem. Nabaga Edvards

lepni pacēla galvu:

— Es tiešām esmu princis, un jums, kas dzīvojat no ka­raļa — mana tēva — žēlastības, vajadzētu kaunēties pret mani tā izturēties.

Puikas smējās vai plīsdami. Zēns, kurš pirmais sāka ru­nāt ar princi, uzsauca biedriem:

— Ei jūs, cūkas, vergi, liekēži, kas dzīvojat no viņa kara­liskā tēva maizes! Ko stāvat, mutes atpletuši? Uz ceļiem, ātrāk visi uz ceļiem! Klanieties un godiniet viņa augsto per­sonu un ķēnišķīgos kankarus!

Viss bars kliedzot un smejoties nokrita ceļos un ākstīda­mies godināja princi. Princis dusmīgi paspēra tuvāko nost ar kāju.

— Se tev! — viņš lielās dusmās iesaucās. — Šodien tev pietiks! Rīt tu tiksi pakārts!

Tas jau vairs nebija joks! Tas jau nu bija par daudzi Smiekli uzreiz norima, un to vietā stājās niknums. Atskanēja balsis:

— Turiet viņu! Metiet dīķī! Velciet viņu uz dīķi! Kur suņi? Surp, Lāci! Surp, Hektor!

Tagad notika kaut kas neredzēts: plebeji pacēla roku pret Anglijas troņmantnieka svēto personu un rīdīja viņu ar su­ņiem!

Kad pienāca nakts, princis atkal atradās biezi apdzīvotā pilsētas daļā. Viņš bija sadauzīts, rokas tam bija asiņainas, skrandas notašķītas dubļiem. Viņš gāja arvien uz priekšu, ar­vien tālāk un tālāk, satriekts un nomocīts, aiz noguruma tik tikko vilkdams kājas. Tagad viņš vairs ne pie viena negrie­zās ar jautājumiem, jau iepriekš labi zinādams, ka tik un tā atbildi nedabūs, bet tiks vēl no jauna izlamāts. Viņš gāja, klusiņām atkārtodams:

— Atkritumu laukums … Atkritumu laukums … Ka tikai neaizmirstas. Ja man izdosies atrast šo vietu, kamēr es vēl spēju kustēties, — es esmu glābts. Viņa piederīgie, protams, neatteiksies aizvest mani uz pili un pierādīs, ka es neesmu viņu dēls. Beidzot taču mani pazīs, un tad es atkal atgūšu savas tiesības!

Laiku pa laikam viņam ienāca prātā, cik rupji ar viņu bija apgājušies «Kristus patversmes» audzēkņi, un viņš nodomāja:

«Kad es būšu karalis, es ne tikai došu viņiem patvērumu un maizi, bet katrā ziņā likšu viņus arī mācīt. Ar to vien ne­pietiek, ka cilvēks ir paēdis, vajag, lai prāts un sirds būtu iz­glītota. Tas man labi jāatceras, lai es to mācību, kuru šodien dabūju, neaizmirstu un manai tautai nebūtu jācieš. Tikai iz­glītība dara cilvēku cēlāku, māca viņu būt labam un līdzcietī­gam.»

Laternas uz ielām dega vāji, sāka līt lietus, sacēlās vējš, iestājās auksta, nejauka nakts. Nabaga klaidonis princis, An­glijas troņmantnieks bez patvēruma, gāja tikai uz priekšu, arvien dziļāk ienirdams pilsētas netīro ieliņu labirintā, kur bija sablīvētas nabadzības un posta mītnes.