Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Karali acīmredzot šie vārdi satrieca. Viņa skatiens apju­kumā un izbailēs ilgi pētīja ceļos nometušos zēnu.

— Ak, es domāju, ka tās ir tikai muļķīgas baumas, bet baidos, ka tas tā nav, — viņš beidzot, dziļi vīlies, sacīja. Tad smagi nopūtās un mīlīgā balsī uzrunāja Tomu: — Nāc pie sava tēva, bērns, tu neesi vesels!

Tomam palīdzēja piecelties, un viņš, drebēdams pie visām miesām, bailīgi tuvojās viņa augstībai Anglijas karalim. Ka­ralis abām rokām saņēma viņa galvu un kādu brīdi lūkojās viņa baiļu pārņemtajā sejā nopietnu, mīlestības pilnu ska­tienu, it kā meklēdams zīmes, pēc kurām varētu spriest, ka zēnam prāts atkal noskaidrojas. Tad viņš piekļāva pie krūtīm sprogaino galviņu un to maigi noglāstīja.

— Vai tu tiešām vairs nepazīsti savu tēvu, bērns? Nesā­pini mani, saki, ka tu mani pazīsti! Tu taču mani pazīsti, vai ne?

— Pazīstu, tu esi mans bargais pavēlnieks, Anglijas ka­ralis, lai dievs tevi sargā!

— Tā, tā … skaisti teikts! … Bet apmierinies … Kādēļ tu drebi? Tev neviens nedarīs pāri, te tevi visi ļoti mīl. Tagad tev jau labāk, vai ne? Ļaunais sapnis garām. Tagad tu zini,, kas esi, un vairs nesauksi sevi citā vārdā, kā tu nesen esot darījis, — vai ne?

— Augstība! Tici man, es tevi lūdzu! Es runāju tikai tīru patiesību, bargais kungs. Es esmu zemākais no taviem pa­valstniekiem, dzimis ubags, un te iekļuvu gluži nejauši, kaut gan neesmu pie tā vainīgs. Es esmu jauns un vēl negribu mirt. Viena vārda pietiek, lai es būtu glābts! Ak, valdniek, saki šo vārdu!

— Mirt?… Nerunā tā, mīļo princi! Mieru, mieru tavai satrauktajai dvēselei! Tev nebūs jāmirst!

Līksmi iesaukdamies, Toms nokrita ceļos:

— Lai dievs tevi svētī, visžēlīgais karali, un lai viņš pie­šķir tev ilgu mūžu par svētību tavai tautai!

Tad viņš pielēca kājās un, pagriezies pret abiem augstma­ņiem, kas viņu pavadīja, priekā starodams, sacīja:

— Jūs dzirdējāt? Es nemiršu! Pats karalis teica, ka es nemiršu!

Par atbildi visi klātesošie tikai zemu palocījās, taču ne­viens neteica ne vārda. Toms apjuka, viņa priecīgais saviļņo­jums uzreiz saplaka, un, bailīgi pagriezies pret karali, viņš jautāja:

— Vai tagad es varu iet?

— Aiziet? Protams, ja tu vēlies. Bet kādēļ tu negribi vēl brītiņu pabūt kopā ar mani? Kurp tu steidzies?

Toms nodūra acis un pazemīgi atbildēja:

— Es, kā liekas, esmu maldījies. Es domāju, ka esmu brīvs un varu atgriezties mājās, kur esmu dzimis un uzaudzis kā ubags un kur mani gaida māte un māsas. Es dzīvoju netīrā būdā, bet tā ir mana māja, kamēr visa šī greznība un spo­žums, pie kā neesmu pieradis… Ak, es lūdzu, augstība, at­laid mani!

Karalis klusēja, it kā kaut ko pārdomādams. Viņa sejā at­spoguļojās skumjas un nemiers.

— Varbūt tikai šajā ziņā viņa prāts ir aptumšojies, — viņš beidzot noteica ar cerībām balsī. — Varbūt viņš citādi ir gluži vesels. Lai dievs dod! Ņemsim viņu pārbaudīt.

Un karalis jautāja Tomam kaut ko latīniski, uz ko Toms kaut kā atblidēja tajā pašā valodā. Karalis bija sajūsmināts un neslēpa to. Lordi un galma 'ārsti pasteidzās izteikt kara­lim savu prieku.

— Protams, atbilde gluži nesaskan aj viņa spējām un iegūtajām zināšanām, un tomēr tā liecina, ka viņa prāts nav pavisam aptumšojies, bet gan diemžēl slims … Ko jūs uz to sakāt, ser?

Ārsts, pie kura karalis griezās ar šo jautājumu, zemu pa­locījās un teica:

— Esmu pārliecināts, ka jūsu augstība spriež pareizi.

Karalim patika šie -uzmundrinošie vārdi no tāda vīra mu­tes, kurš šo lietu labi pārzināja, un viņš jautrāk teica:

— Nu, tagad klausieties visi: izdarīsim vēl mazu pār­baudi.

Viņš uzrunāja Tomu franču valodā. Brīdi zēns cieta klusu, apjucis no tik daudziem uz viņu vērstiem skatieniem, tad bei­dzot bikli teica:

— Nedusmo, augstība … So valodu es neprotu.

Karalis smagi atslīga spilvenos. Klātesošie piesteidzās pie

viņa, bet viņš atraidīja tos ar rokas mājienu un sacīja:

— Nekas… Tas ir tikai acumirkļa nespēks, nekas vairāk. Paceliet mani! Tā, tā diezgan. Nāc pie manis, mans bērns, liec savu nabaga slimo galvu tēvam uz krūtīm un nomieri­nies! Tu drīz būsi vesels, šīs iedomas drīz pāries. Nebīsties, tu drīz būsi vesels!

Tad viņš griezās pie galminiekiem, un viņa labsirdīgā se­jas izteiksme pēkšņi kļuva barga, bet acīs laistījās dusmu zibeņi, kad viņš teica:

— Klausieties, jūs visi! Mans dēls ir vājprātīgs, bet tas drīz pāries. Visam iemesls ir lielā mācīšanās un sēdēšana istabā. Tūliņ atstāt grāmatas un skolotājus! Gādājiet veselī­gas izpriecas, lai viņš rotaļājas svaigā gaisā, un viņš drīz būs vesels. Sekojiet, lai tas tiktu izpildīts!

Karalis piecēlās sēdus spilvenos un enerģiski turpināja:

— Nav šaubu, viņš ir jucis, bet viņš ir mans dēls un An­glijas troņmantnieks. Vai nu ar veselu prātu, vai vājprā­tīgs — viņš tomēr valdīs! Tad klausieties tālāk un paziņojiet citiem: katrs, kas kaut ar vārdu pieminēs viņa slimību, tiks uzskatīts par musinātāju un kā valsts noziedznieks tiks pa­kārts! … Dodiet man dzert… es degu… Sī nelaime mani galīgi nomākusi. Aiznesiet kausu! … Paceliet mani! … Tā, tā. Vājprātīgs, jūs sakāt? Kaut arī tūkstošreiz vājprātīgs, viņš tomēr paliek Velsas princis, tāda ir mana griba — karaļa griba. Vēl šodien pat, kā pēc senā paraduma pienākas, viņš tiks apstiprināts šajā augstajā godā. Milord Hertford, rūpējie­ties par ceremoniju!

Viens no galminiekiem nometās uz ceļa karaļa guļvietas priekšā un teica:

— Jūsu augstībai zināms, ka Anglijas galma maršals ieslodzīts Tauerā. Ieslodzītajam neklājas …

— Klusē! Neapvaino manu dzirdi ar šo ienīsto vārdu! Vai tiešām šis cilvēks dzīvos mūžīgi? Kas uzdrošinās preto­ties manai gribai? Vai gan nāksies atcelt prinča kronēšanu tikai tādēļ, ka man nav galma maršala, kurš nebūtu apvai­nots nodevībā un varētu izdarīt šo ceremoniju? Zvēru pie vis­spēcīgā, tas nav paciešams! Paziņo manam parlamentam, ka rīt līdz saules lēktam es gaidīšu spriedumu Norfolkam, ci­tādi — vai tiem! — viņi dārgi maksās par savu nepaklau­sību.

— Karaļa griba — likums! — lords Hertfords teica, pie­celdamies un nostādamies agrākā vietā.

Dusmu sārtums lēni nozuda no karaļa sejas.

— Noskūpsti mani, mans bērns! — viņš griezās pie dēla. — Tā … No kā tu baidies? Vai tad es neesmu tavs mīļais tēvs?

— Tu esi pārāk labs pret mani, necienīgo, visžēlīgais un visvarenais valdniek! Es to saprotu un jūtu. Bet… bet… man ir sāpīgi, ka varbūt manis dēļ tiks paātrināta kāda cil­vēka nāves stunda un …

— Ak tāds tu man vienmēr esi! Tiesa, tavs prāts ir cietis, tomēr sirds tev tikpat līdzcietīga un laba. Bet šis hercogs stāv tev ceļā. Es gribu viņa vietā iecelt citu, kurš savu augsto amatu neaptraipītu ar nodevību. Aizmirsti viņu, mans bērns, un nemoki vairs savu slimo galviņu ar tādām domām!

— Bet es taču nebūšu tas, kas pasteidzinās viņa nāvi, aug­stība? Vai viņam vēl ilgi atliktu ko dzīvot, ja nebūtu šī gadī­juma?

— Nedomā vairs par viņu, mans bērns, viņš nav tā cie­nīgs. Noskūpsti mani vēlreiz un ej paskraidi un papriecājies!" Mana kaite mani nomoka. Es esmu noguris un gribu atdusē­ties. Ej līdzi savam tēvocim Hertfordam un pavadoņiem un atnāc atkal, kad būšu atspirdzis.

Toms gluži nomākts izgāja lordiem līdzi. Karaļa pēdējie vārdi galīgi izgaisināja viņa lolotās cerības — tikt brīvībā. Un atkal viņš izdzirda apslāpētus čukstus: «Princis nāk! Tas- ir viņš — princis!»